PĀRDOMAS PAR DRAUGIEM

Ko mēs mīlam savos draugos - sevi vai viņus? Vai draudzība turpinās tik ilgi, kamēr otrs rīkojas saskaņā ar maniem priekšstatiem par to, kā draugam būtu jārīkojas? Vai otram vispār ir jāatbilst jebkādiem maniem priekšstatiem?

Vai pieauguši cilvēki ik uz soļa neuzvedas kā mazi bērni smilšu kastē - ak, ja tu tā, tad es tev darīšu tā.. ? Sākot ar pieviltām (pašpieviltām) sievām un beidzot ar darba kolēģiem, kuri neatvieglo mūsu smago darba nastu, lai cik nomocītu izskatu mēs censtos apkārtējiem rādīt.

Problēmu rada ne jau citi cilvēki ar savām izpausmēm, bet gan mūsu pašu reaktīvā uzvedība. Aizmirstot, ka mums ir izvēle. Mēs neesam brīvi. Un vēlamies arī citus padarīt nebrīvus. Ieslēdzot viņus savu priekšstatu krātiņā.

Ierosinu vismaz vienu dienu gadā, piemēram, Pirmos Ziemassvētkus, nodzīvot brīvībā. Un uzdāvināt brīvību arī citiem. No savām nepamatotajām (savos uzskatos balstītajām) pretenzijām un priekšstatiem.

KOMUNIKĀCIJAS 3 PAMATIEMAŅAS

Saskarsme nav māksla vien. Tā noteikti ir arī zinātne. Ar savām likumsakarībām, teorēmām un algoritmiem.

Šoreiz par trīs komunikācijas pamatiemaņu apzinātu pielietošanu. Nosaukšu šīs trīs iemaņas:

• uzvedības vai situācijas apraksts;
• jūtu komunikācija;
• norāde uz atgriezenisko saiti, tai skaitā, par sekām:

jums,

partnerim,

citiem cilvēkiem,

jūsu vai citām attiecībām.

Augstāk minēto iemaņu adekvāts un secīgs pielietojums atvieglos un padarīs efektīvāku jūsu saskarsmi ar citiem.

Kādēļ vajadzīga katra no šīm komunikācijas iemaņām? Pirmā - lai, neaizvainojot otru cilvēku, pateiktu par viņa negatīvo uzvedību vai viņa radīto situāciju. Otrā - lai ļautu otram saprast, kā jūtaties, nevis izteiktu novērtējumu. Jo runa par mūsu izjūtām it kā atver sarunas biedra uztveri un uzmanību. Kamēr mūsu negatīvais novērtējums to pilnībā aizver ciet. Savukārt trešā iemaņa - norāde uz atgriezenisko saiti - savieno tagadni ar nākotni. Un parāda, kas konkrēti sekos pēc viņa "veikuma".

Augstāk minēto mēs darīt neprotam. Ja prastu, attiecības sabiedrībā, tai skaitā, politiskā kultūra, būtu savādākas. Tas, ko protam, izklausās aptuveni šādi:

Tu esi nevīža! Tā vietā, lai pateiktu: "Tu izlēji krāsu uz galda."

Jūtu komunikācijas vietā "Esmu par to sarūgtināta," dodam otram graujošu novērtējumu "Izskatās, ka rokas tev aug ne no īstās vietas". Konkrētās situācijas seku apraksta vietā "tas, kurš apsēdīsies pie šī galda pēc tevis, sasmērēs drēbes" mēs šo situāciju savienojam ar vēl neiestājušos nākotni "tā kā būt tev, Pēterīt, par neizdevušos krāsotāju."

Un pēc visiem "uzbraucieniem" mēs vēl bieži nemaz nepasakām, ko mēs gribam, lai otrs izdara "šeit un tagad". (Pēterīša piemērā - lai paņem lupatu un satīra savu galdu.)

Ja ir par grūtu šīs komunikācijas pamatiemaņas sākt apzināti un secīgi lietot saskarsmē ar citiem, iesaku patrenēties komunikācijā pašiem ar sevi.

BŪT VAI NEBŪT. PAR UPURI.

Jūrmalas pašvaldība uzcēlusi (nofinansējusi) māju dzīvokļu rindā stāvētājiem. Pie Slokas stacijas.

Manas pārdomas par šo faktu.

Cilvēki saņems dzīvokļu atslēgas. Sākumā priecāsies. Tad pamanīs visas vietējās ievērojamākās vietas. Tādas kā diennakts alkohola tirdzniecība - oāze mūždien izslāpušajiem dažu kilometru radiusā. Laukums, kurā šiverē romi, guļ un smako novārgušie pēc ikdienas pārmērīgās alkohola lietošanas un fiziskās vardarbības izdzīvojušie. Jauno dzīvokļu atslēgas nesen saņēmušie tad sāks kurnēt. (Apkārtējā vide spēcīgi ietekmē indivīda dzīves kvalitātes uztveri jeb apmierinātību ar savu dzīvi. To jums pateiks ikviens koučs.) Un rezultātā rūpju pārlikšana par savu dzīvi uz citu pleciem atkal būs nesusi to paši augli ko vienmēr,- neapmierinātību.

Un tas nav ne liktenis, ne karma, tā vienkārši ir upura pozīcija. Kas līdz zināmai robežai, neapšaubāmi, ir ērta. Ir taču patīkami, kad kāds kaut ko izdara manā vietā! Tikai žēl, ka šis 'kāds' nevar nolasīt no acīm visas manas vēlēšanās. Tādēļ uzceļ man māju nepareizā vietā (un man tagad tur jādzīvo), nogriež man tādu pabalstu un šitādu pabalstu (un man tagad ir jāizdzīvo), nedod man tādu prēmiju un šitādu piemaksu (un man tagad par tādu naudu ir jāstrādā).. Šo sarakstu var turpināt vēl un vēl.

Un katru reizi, kad es dzirdu šādus gaudu stāstus, man tā vien gribas izsaukties: "Nē, mīļais cilvēk, tev nav jādzīvo, jāizdzīvo un jāstrādā! Tev ir izvēle!". Izvēle un iespēja dzīvot savu dzīvi tieši tādu, kādu pats vēlies. Pamēģini, pārmaiņas pēc, pats sev izdarīt ko labu - uzņemties atbildību par savu dzīvi. Vienmēr būs kāds, uz kuru varēs norādīt ar pirkstu un pateikt: "Viņš (viņi, viņas) vainīgs pie manām nedienām." Tikai ne viņš, ne viņi, ne viņas nedzīvos tavu dzīvi. Tu esi vienīgais cilvēks, kura ietekmes sfērā atrodas darba lauks TAVA DZĪVE.

SASKARSME: UZMANĪBAS FOKUSS UZ SEVI VAI TEVI?

Šodien bija daudz tikšanās. Ar "svarīgiem" un "ne tik svarīgiem" cilvēkiem. Pamanīju, ka sarunas laikā ar tie, kurus iedomājos par sev svarīgiem esam, vairāk uzmanības pievērsu otram cilvēkam. Viņa mīmikai, balss intonācijai, žestiem un pozai. Kamēr, runājot ar "ne tik svarīgajiem" (iedalījums pamatojas uz neracionāliem iepriekšpieņēmumiem), biju aizņemta vairāk ar savām lietām.

Sapratu, ka esmu izniekojusi savu vienīgo resursu, kas neatjaunojas,- laiku.

Sarunājoties ar otru un neveltot viņam nedalītu uzmanību no savas puses, es padaru saskarsmi nekvalitatīvu.

Padomājiet, kā tas būtu un kā jūs justos, ja katrā no jūsu rīt ieplānotajām biznesa un privātajām tikšanām otrs cilvēks jums veltītu nedalītu uzmanību...

Izmēģiniet vienu dienu nodzīvot, noliekot sevi malā. Veltot nedalītu uzmanību otram.

Un varbūt jūs pamanīsiet to pašu ko es, proti, ar kvalitāti arī saskarsmē var sasniegt vairāk nekā ar kvantitāti.:-)

PĀRDOMAS PAR KONFLIKTIEM

Gatavojos piedalīties sociālo zinību stundas vadīšanā. Domāju, ko 40 minūtēs vēlos pateikt skolēniem par konfliktiem. Izkristalizējās 3 lietas.

1. Konflikts rodas, kad saduras atšķirīgi uzskati jeb pārliecības. Ikviens uzskats ir tikai doma. Doma, kurai cilvēks savulaik konkrētos apstākļos izvēlējās noticēt. (Par uzskatiem vairāk lasiet emuāra iepriekšējos ierakstos.) Vai tiešām šī doma ir absolūtā patiesība? Vai uzskata pareizību (nekļūdīgumu) apstiprina tā atbalstītāju skaits? Kurš ir tā pēdējā instance, kas var apliecināt, ka jābūt tieši šādi (atbilstoši uzskatam) un ne savādāk?

2. Strīda laikā otra cilvēka rīcību nosaka faktori, kas, galvenokārt, saistīti ar viņu pašu. Neattieciniet viņa uzvedības cēloņus uz sevi! Šis ceļš ved prom no realitātes un sapratnes.

NB! Ikviena cilvēka motivācija ir saistīta, pirmkārt, ar viņu pašu.

3. Kad sācies strīds, atbildiet sev uz jautājumu:

Ko es esmu gatavs maksāt par savu pieķeršanos (ticību) konkrētai domai? Vai šī doma ir manas veselības vai dzīvības vērta?

Ar šo mans sakāmais skolēniem būtu beidzies. Pieaugušajiem konfliktsituācijā lietderīgi atbildēt sev vēl uz vienu jautājumu: Vai un kā tas, ka otrs "nepāries manā ticībā" , mainīs manu attieksmi pret viņu?

Tālāko jau jūs zināt.:-)

IEPRIEKŠPIEŅĒMUMI - ŠĶĒRSLIS SASKARSMEI

Kā tas nākas, ka cilvēki pret mums reizēm mēdz izturēties riebīgi? Es te par situāciju, kad jaunā kolēģe darbā dokumentus man uz galda liek labajā pusē. Kaut gan visi zina, ka dokumentiem paredzēta mana galda kreisā puse. :-)) Ir skaidrs, ka šajā situācijā stāsts nav par jauno kolēģi, stāsts ir par mani. (Kā tas patiesībā ir katrā situācijā). Par maniem iepriekšpieņēmumiem.

Ikvienam cilvēkam ir savi iepriekšpieņēmumi, kā jābūt iekārtotai viņu dzīvei, jārit karjerai, jāizturas draugiem un mīļotajiem. Stress rodas tad, kad šie iepriekšpieņēmumi nesakrīt ar realitāti.

Piedāvāju jums izpildīt ICF eksprezidentes Maršas Reinoldas vingrinājumu "Esi gatavs" (arī tad, ja nekad neesat bijuši pionieru organizācijas dalībnieki:-) ). Tā mērķis - uzlabot saskarsmi ar citiem un/vai sevi, pakļaujot šaubām savus iepriekšpieņēmumus par citiem cilvēkiem, situāciju vai sevi.

1. Pierakstiet trīs savus uzskatus (pārliecības?), kas jums ir svarīgi, bet apkārtējais pasaulei tie praktiski neko nenozīmē.

Piemēram, ka tualetes papīra rullim jābūt ar noplēšamo daļu uz šo pusi, nevis pagrieztam pret sienu. Šķīvji jānomazgā tūlīt pēc ēšanas. Visam jābūt noliktam savās vietās... u.tml.

2. Nokritizējiet vienu no saviem pierakstītajiem uzskatiem.

Uzņemiet laiku un 60 sekunžu laikā atrodiet pēc iespējas vairāk argumentu pret savu iepriekš pierakstīto uzskatu. Atrodiet pamatojumus, kāpēc tā nevajag būt. Strīdieties ar sevi. Un nebaidieties, jau pēc 60 sekundēm varēsiet atgriezties pie sava iemīļotā uzskata.

3. Uzdodiet sev sekojošus jautājumus: Ko jūs uzzinājāt par savu pieķeršanos uzskatam? Cik grūts bija mēģinājums atbrīvoties no tā?

Atkārtojiet uzdevuma soļus 1.un 2. ar pārējiem pierakstītajiem uzskatiem

4. Izmēģiniet to, ko jūs uzzinājāt no vingrinājuma, attiecībā uz situācijām darbā, attiecībām vai ko citu, kas jums ir svarīgs.

Piemēram, ja iepriekš jūs sūdzējāties par pārmaiņām darbā, vai tagad jūs varat atrast iemeslus, lai pieņemtu to, kas jums uzdots? Vai cits piemērs: jūs uzskatāt, ka cilvēkiem konkrētās situācijās ir jāuzvedas tieši tā un ne savādāk. Vai varat atbrīvoties no šī uzskata vai vismaz pieļaut, ka var būt savādāk. Un ar to dot citiem cilvēkiem iespēju....

Padomājiet par to: Kad jūsu uzskati attiecībā uz to, kā visam ir jānotiek, ir traucējuši jums darbā virzīties uz priekšu? Kad jūsu uzskati par to, kā cilvēkiem pret jums ir jāizturas, ir iznīcinājuši jūsu attiecības?...

AR KO SĀKAS SASKARSME

Ikvienai saskarsmei jeb komunikācijai ir savs mērķis. Arī tad, ja to neapzināties. Katru reizi, kad jūs atverat muti un vēršaties pie kāda, tai skaitā, sevis, jūsu mērķis ir ietekmēt. Ietekmēt citus cilvēkus un ietekmēt sevi.

Piemēram, šāda ikdienišķa saruna starp draugiem:

- Ko tu dari rīt ap trijiem?

- Nu..., tas ir atkarīgs no..., vēl konkrēti nezinu...

- Man atvedīs rīt skapi. Gribēju lūgt tevi palīgā to salikt.

- Nu, zini, es atcerējos, ka biju apsolījis rīt....

Vai arī cits nobeigums:

- Jā, varu tev rīt palīdzēt. Un tad tu būsi mans parādnieks. Ha! Ha! Ha!

Saskarsmes speciālisti runā par veiksmīgu komunikāciju, efektīvu komunikāciju u.tml. Es no viņu sacītā tā arī neesmu īsti izpratusi, kas, viņuprāt, ir veiksmīgas jeb efektīvas komunikācijas kritērijs. Vēlos izteikt savu viedokli par to, kas ir efektīva komunikācija.

Efektīva saskarsme ir tad, kad tiek sasniegts iepriekš apzinātais saskarsmes mērķis.

Un par veiksmīgu es sauktu saskarsmi, kad šis mērķis tiek sasniegts savstarpējas sapratnes, citiem vārdiem sakot patīkamā, gaisotnē. Taču ir situācijas, kurās gaisotnei saskarsmes procesā ir visai maza nozīme, svarīgāks ir mērķis. Un, ja tādās situācijās komunikācijas mērķis tiek sasniegts caur individuālu diskomfortu, to to tik un tā nevar nosaukt par neveiksmīgu komunikāciju.

Šonedēļ izpildiet vienkāršu vingrinājumu:

Katru reizi, pirms atverat muti un vēršaties pie kāda, uzdodiet sev jautājumus:

Ko es gribu sasniegt? Ar kādu mērķi es grasos viņam/-ai teikt to?

Kā es uzzināšu, ka šis mērķis ir sasniegts? Ko es tad redzēšu, dzirdēšu, sajutīšu?

Un pēc tam salīdziniet, vai kaut kas ir mainījies jūsu komunikācijā ar citiem (ar sevi). Ja jā, tad kas tieši un kā jūs ar to jūtaties.

JAUNI UZSKATI, IZMANTOJOT AFIRMĀCIJAS

Afirmācija - jebkura pozitīva doma, kuru jūs varat apzināti izvēlēties, lai it kā ievestu to savā bezapziņā izvēlētā mērķa sasniegšanai. Tā varētu vienkāršoti izskaidrot, kas ir afirmācija. Ir daudz grāmatu par afirmāciju izmantošanu savas dzīves kvalitātes uzlabošanai. Tādēļ tikai īsumā aprakstīšu, kā pielietoju afirmācijas savu neekoloģisko uzskatu mainīšanai.

Afirmācijas, lai veiktu vēlamās izmaiņas savā dzīvē, izmantoju jau 16 gadus. Tās darbojas arī ja vienkārši 10 - 20 reizes rakstveidā (vai domās) atkārto jauno pozitīvo apgalvojumu trīs nedēļu garumā. Šādi rīkojoties, vēlamās izmaiņas kļuva redzamas 2 - 6 mēnešu laikā.

Tagad esmu atradusi jaunu (uzlabotu) afirmāciju izmantošanas metodi, kas man ir vieglāk izmantojama un līdz ar ko arī efektīvāka, proti, jaunie uzskati ātrāk un organiskāk iekļaujas manā dzīves uztverē.

Ņemu papīra lapu un rakstāmo. Lapas kreisajā pusē rakstu jauno uzskatu - pozitīvi formulētu apgalvojumu. Zem tā, labajā pusē pierakstu iebildumu, kas dabiski rodas attiecībā uz jauno pozitīvo apgalvojumu. Nākamajā rindā, lapas kreisajā pusē, rakstu jaunu pozitīvo apgalvojumu, kurā esmu jau ņēmusi vērā savu iebildumu no iepriekšējās rindas. Nākamajā rindā, labajā pusē, atkal seko iebildums (jauns) pret tikko uzrakstīto pozitīvo apgalvojumu. Un tā līdz līdz lapas beigām (ja vajag,- vairāku lapu beigām).:-) Līdz ir izveidots pozitīvs apgalvojums, kurā vairs nav slēptu šaubu. Tālākais jau ir vienkārši - atliek tikai katrā brīvā brīdī atkārtot domās šo apgalvojumu. Vairākas nedēļas.

Izmēģiniet paši. Un ceru, ka rezultāti jūs iedvesmos.:-)

JAUNI UZSKATI AR ACU KUSTĪBU PALĪDZĪBU

Iepriekš jūs noteicāt savus uzskatus, kas traucē dzīvot kā gribas un būt tādiem kā gribas. Tagad par to, kā iedzīvināt jaunos uzskatus - tos, kas palīdzēs nevis traucēs dzīvot.

Šī tehnika balstīta metodē, kuras nosaukums ir desensibilizācija, izmantojot acu kustības. Metodi izstrādāja amerikāniete Frensina Šapiro (Francine Shapiro). Neizklāstīšu šīs metodes teorētisko pamatojumu. Tas ir visai sarežģīts. Galvenais, lai jūs saprastu, ka, izmantojot īpašā veidā sakārtotas acu kustības, jūs itkā paplašināt savas psihes uztveres koridoru (parasti tas ir visai šaurs). Kā rezultātā jebkuru materiālu (šajā gadījumā - jūsu izveidoto jauno ekoloģisko uzskatu) cilvēka smadzenes pārstrādā un pieņem viegli un ātri.

Lai izmantotu jauno uzskatu iedzīvināšanas tehniku, izmantojot acu kustības, jums svarīgi izdarīt sekojošo:

1. Precīzi noformulējiet uzskatu, kuru grasāties iedzīvināt.
2. Pieaiciniet kādu no saviem draugiem vai draudzenēm un palūdziet, lai viņš (viņa), mainot kustību ātrumu un amplitūdu, jūsu sejas priekšā horizontāli (no labās puses uz kreiso un no kreisās atpakaļ uz labo) pakustina divus kopā savienotus pirkstus. Un dara to līgani un ritmiski. Jūs šajā laikā, nemainot galvas stāvokli, sekojat līdzi tikai ar acīm drauga vai draudzenes pirkstu kustībām. Nosakiet sev optimālo kustību ātrumu un amplitūdu.
3. Novērtējiet ballēs no 0 līdz 10, uz cik sākotnēji jūs ticat (esat pārliecināts par) savam jaunajam ekoloģiskajam uzskatam, izejot no tā, ka 10 atbilst absolūtai pārliecībai un 0 - pilnīgai neticībai.
4. Tagad palūdziet, lai jūsu draugs vai draudzene, kad jūs pateiksiet, sāk divu savienoto pirkstu horizontālās kustības jūsu izraudzītajā ātrumā un amplitūdā. Pavisam 24 reizes pēc kārtas. Jūs tajā laikā tikai ar acīm sekojiet līdzi roku kustībām un domās pie sevis atkārtojiet jauno uzskatu (tā, it kā jūs lasītu uzrakstu uz plakāta).
5. Kad būsiet pabeiguši acu 24 kustību ciklu ar vienlaicīgu jūsu ekoloģiskā uzskata "domāšanu", nosakiet, cik ballēm tagad atbilst jūsu pārliecība par šo uzskatu. Un nebrīnieties par to, ka šī pārliecība (ticība) ir palielinājusies par vienu vai pat vairākām ballēm.:)
6. Turpiniet, domājot (tieši domājot, nevis apdomājot!) jauno uzskatu, acu 24 kustību ciklus, sekot līdzi drauga vai draudzenes roku kustībām, katru reizi pārbaudot rezultātu - novērtējot ballēs savu pārliecību. Daudzveidojiet kustības ar krustveida, apļveida, 8 vai citām kustībām. Izpildiet tik 24 kustību ciklus, cik jums nepieciešams, lai sasniegtu pārliecības līmeni, kas atbilst 7 - 8 ballēm no 10 iespējamajām.
7. Ja uzskata iedzīvināšanas procesā jums radīsies nepatīkamas emocijas, atmiņas vai sajūtas (kā likums, saistītas ar tā jūsu uzskata formēšanos, kuru jūs tagad pārveidojat), nebīstieties. Pārtrauciet uz laiku to, ar ko strādājāt, un pārslēdzieties uz šo, kā teiktu psihologi, no bezapziņas uzpeldējušo "materiālu". Sakoncentrējiet visu uzmanību uz to un veiciet 24 acu kustību ciklus, kamēr šīs emocijas un sajūtas neizzudīs un nepatīkamās atmiņas kļūs vienaldzīgas. Kad pabeigsiet, atgriezieties pie sava jaunā ekoloģiskā uzskata iedzīvināšanas.

Piebildīšu, ka augstāk aprakstīto tehniku var izpildīt arī vienatnē.

TRAUCĒJOŠIE UZSKATI

Ja jūs ticat, ka varat, jums ir taisnība. Un ja ticat tam, ka nevarat, arī tad jums ir taisnība. Aptuveni tā bija teicis savulaik H.Fords. Un arī viņam ir taisnība.:))

Uzskati ir pašrealizējošies pareģojumi. Uzskatu pamatfunkcija - stimulēt cilvēku nepārtraukti meklēt to (uzskatu) apstiprinājumu. Pārējās uzskatu funkcijas:

• Uzskati funkcionē kā filtri. Tie nodrošina to, ka jūs pamanīsiet svarīgas (jums svarīgas) lietas un atraidīsiet to, kas nav svarīgs.
• Uzskati nosaka jūsu reakciju.
• Uzskati strukturē jūsu pārdzīvojumus un pasaka, ko darīt tālāk.
• Uzskati aizpilda iztrūkumus zināšanās.
• Uzskati piešķir jēgu jūsu dzīvei.

Kā atrast un izvilkt dienasgaismā savus neekoloģiskos uzskatus, kas no savas paslēptuves rausta mūs aiz striķīšiem kā marionetes un traucē dzīvot?

D.Leonarda un F.Lauta metode savu uzskatu noteikšanai.

Viņi iesaka, piemēram, pētot tematu "darbs", izdarīt sekojošo: "Izvēlēties brīdi, lai pārbaudītu savus priekšstatus par darbu kopumā un tieši par jūsu darbu. Pierakstiet 10 domas par darbu vispār un vēl 10 konkrēti par jūsu darbu. Atrodiet dažas minūtes, lai pārskatītu izveidoto sarakstu. Visticamāk, domas, kuras jūs pierakstījāt, atspoguļo jūsu pozīcijas šablonu attiecībā pret darbu vispār un pret jūsu darbu konkrēti. Ļoti iespējams, ka jūsu izveidotais saraksts satur dažas domas, kas neuztur jūsos gandarījuma un apmierinājuma sajūtu no darba. (..)"

F.Fanča metode uzskatu noteikšanai.

Autors uzskata, ka lai atrastu fiksēto ideju (autora termins uzskatam), vajag vienkārši uzdot pašam sev jautājumu: "Saskaņā ar kādiem noteikumiem vai principiem tu dzīvo attiecībā uz ...?". Pēc tam "ieāķēties" tajā, kas parādīsies un uzdot secīgi jautājumus:

Kāpēc?

Kā tas ir?

Tu vari to paskaidrot?

Kāds princips vai noteikums kalpo tam par pamatu?

A.Ellis atklāja, ka pavisam ir tikai trīs cilvēka iracionālās pārliecības jeb uzskati:

"Man ir pienākums sasniegt panākumus un saņemt atzinību no nozīmīgajiem citiem, bet ja nedaru to, kas man jādara, tad ar mani kaut kas nav kārtībā. Tas ir briesmīgi, un es esmu niecība."(No šīs pārliecības rodas depresija, trauksme, izmisums, šaubas par sevi, zema pašapziņa.)

"Jums - cilvēkiem, ar kuriem komunicēju, maniem vecākiem, manai ģimenei, maniem radiniekiem un kolēģiem - ir pienākums izturēties pret mani labi un būt taisnīgiem! Vienkārši briesmīgi, ka jūs to nedarāt - degt jums par to elles liesmās!" (No šejienes mūsu niknums, cietsirdība, slepkavības, genocīds.)

"Apstākļiem, kuros es dzīvoju,- apkārtējai videi, attiecībām sabiedrībā, politiskajiem apstākļiem - jābūt tādiem, lai es viegli, bez lielas piepūles dabūtu visu, kas man vajadzīgs. Vai tas nav šausmīgi, ka šie apstākļi ir smagi un apbēdina mani? Es to nevaru izturēt! Es nekādi nevaru būt laimīgs." (No šī izriet zems noturīgums pret frustrācijām.)

Tātad uzskatu triāde, kas burtiski grauj jūsu dzīvi un darbu un kas nekavējoties būtu jāpārveido, izskatās sekojoši:

• man ir pienākums gūt panākumus;
• jums ir pienākums izturēties pret mani labi;
• dzīvei jābūt vieglai.

Metodes neekoloģisko uzskatu pārveidei tiks aprakstītas nākamajā ierakstā.

VIEGLĀS "GRŪTĀS" PĀRMAIŅAS

Jeb cēlonis - sekas - cēlonis.

Ābola sēkla (cēlonis) satur sevī ābeli (sekas). Kad ābeles zaros ir nogatavojušies āboli, tajos ir sēkliņas, no kurām izaugs nākošā ābele. Citiem vārdiem sakot, cēlonis jau satur sevī sekas, kas būs redzamas tikai vēlāk. Un savukārt sekas satur sevī cēloni.

Lai kaut kas mūsu materiālajā pasaulē taptu redzams, ir secīgi jāiziet četras fāzes:
I - potenciāla potenciāls;
II - potenciāla realizācija;
III - realizācijas potenciāls;
IV - realizācijas realizācija.
Piemēram, es gribu uzcelt māju. Es iztēlojos, kāda tā izskatīsies, kā būs iekārtota. Vēl pašas mājas nav. Tā tikai kā ideja dzīvo manā galvā. Vēl daudzas aprises var mainīties. Tādēļ tas ir potenciāla potenciāls. Pēc tam es veicu aplēses, vēršos pie arhitekta, atrodu vietu un atkal veicu aprēķinus. Tagad jau ideja ieguvusi divu dimensiju apveidu - tā ir manā galvā un uz papīra. Tā notiek potenciāla realizācija. Pēc tam es iepērku celtniecības materiālus, atrodu cilvēkus, kas man palīdzēs, un mēs sākam būvēt. To var nosaukt par realizācijas potenciālu. Un, kad beidzot māja ir pabeigta, notikusi realizācijas realizācija.

Ja vēlamies kādā savas dzīves jomā veikt kvalitatīvas izmaiņas, tad efektīvi ir tās veikt tieši potenciāla potenciāla stadijā. Atceraties piemēru par ābola sēkliņu? Cēlonis satur sevī sekas. Un otrādi - sekas satur sevī cēloni. Piemēram, ja strap jums un jūsu laulāto draugu mīlestības vietā ir tikai darījumu slēgšana (ar sirdsapziņu, godkāri un atriebības kāri), tad tieši šādas attiecības ar konkrēto cilvēku jūs jau savā prātā bijāt izlolojuši. Acīmredzot, ar konkrēto cilvēku jūs savā iztēlē neko citu nespējāt iedomāties. Ja es iestādu ābola sēklu, tad ir tikai logiski, ka no tās izaug ābele. Būtu dīvaini gaidīt, ka rudenī ābeles zaros ienāksies plūmes. Var jau, protams, katru rudeni griezt nost ābolus un to vietā līmēt plūmes. Tikai man tas šķiet pārāk darbietilpīgs process. Efektīvāk būtu iestādīt plūmi ābeles vietā. Līdzīgi ir ar pārmaiņām dzīvē. Veicot izmaiņas tikai materiālajā pasaulē, mēs līdzināmies cilvēkam, kurš katru gadu griež nost ābolus un to vietā ābelē līmē plūmes. Izveidojot jaunu ideju jeb, darbojoties potenciāla potenciāla fāzē, mēs varam nodrošināt atbilstošas kvalitatīvās izmaiņas ilgtermiņā.

Viss sākas ar ideju!!! Jeb ābola sēkliņu.:)

5 SEKUNDES JEB PAŠ-APZINĀŠANĀS

Viens. Divi. Trīs. Četri. Pieci. Tas ir viss, kas vajadzīgs, lai nokļūtu tuvāk realitātei.

Mūsu galvas smadzenes tā ir iekārtotas, ka instinkti ir ātrāki par racionālu situācijas novērtējumu. Citiem vārdiem sakot, vispirms noreaģējam (hormoniem līdzīgas vielas jau aktīvi skraida pa asinsriti) un tikai pēc tam sākam domāt. Senākās mūsu smadzeņu daļas veic savas funkcijas ātrāk (tās atbild par mūsu izdzīvošanu) nekā jaunākie smadzeņu formējumi, kuros notiek informācijas par notiekošo apstrādes, analīzes un apzinātu lēmumu pieņemšanas process.

Lai padarītu savus lēmumus apzinātākus, dodiet laiku sev un savām smadzenēm.

Jūs lasāt šīs rindas, visticamāk, tādēļ, ka Google meklēšanas sistēmā ierakstījāt vārdu "pašapziņa".:) Paš-apziņai (apzināties savas izjūtas, domas un situācijas kontekstu) vajadzīgs laiks. Mērena stresa un saspringuma apstākļos ar 5 sekundēm pietiek, lai apzinātos, kas patiesībā notiek,- ka neviens jums neuzbrūk, ka neesat vairs mazs bērns un svarīgus jautājumus spējat viegli risināt mierīgi sarunājoties, ka esat brīvs cilvēks un jums ir izvēle u.tml.-, un pieņemtu konkrētai situācijai atbilstošu lēmumu. Jūs un citi cilvēki ir pelnījuši cieņpilnu attieksmi. Tādēļ esiet pašapzinīgi!

Viens. Divi. Trīs. Četri. Pieci.

PAR AIZSARDZĪBU

Mēs mēdzam aizsargāties. No līdzīgām situācijām, kurās pagātnē izjutām sāpes. No cilvēkiem, kuri kaut kādā ziņā līdzīgi tiem, kuri mums darījuši pāri. No piedāvājumiem, piedzīvojumiem, sapņiem. no nezināmā.

Šajā gadījumā es nerunāju pat par to, ko mēs tādā veidā palaižam garām. Sēžot savā aizsardzībā, savos ierakumos, mēs nevaram būt radoši. Spēja radoši domāt, palīdz atrisināt daudzas sarežģītas situācijas. Mēs to sev laupām, cenšoties izbūvēt aizvien sarežģītākas un sarežģītākas aizsardzības shēmas. Tā sakot, labāk zinām nelaime, nekā nezināma laime. Vai tas tiešām ir tas, ko jūs vēlaties?

Īstenībā visi cilvēki pagātnē un arī tagadnē, ar kuriem nav izveidojušas veiksmīgas (tādas, kādas mēs gribētu) attiecības, nepatīkamās situācijas,- tas viss ir mūsu pašu izvēle. Mēs izvēlējāmies "nepareizo" puisi/meiteni, "nepareizo" profesiju, "nepareizo" finanšu stratēģiju u.t.t. Atliek uzņemties atbildību par savām izvēlēm un pārstāt meklēt savā apkārtnē "briesmoņus", no kuriem aizsargāties, un "lamatas", kurās neiekrist.

Mēs nevaram kontrolēt visu. Tas ko varam - izvēlēties.

MĒRĶIS - AUGSTA PAŠAPZIŅA

Kā jūs uzzināsiet, ka mērķis sasniegts? Kas par to liecinās (ko jūs tad redzēsiet, dzirdēsiet un sajutīsiet)?

Kāda pašlaik ir situācija ar jūsu pašapziņu, kā jūs to aprakstītu? Ko jūs jau darāt, lai celtu savu pašapziņu? Kādi vēl cilvēki bez jums ir iesaistīti?

Ko jūs patiesībā gribat? Vai runa tiešām ir par pašapziņu? Varbūt jūs vienkārši vēlaties patikt sev, atbilst kādiem saviem (vai pārņemtiem no citiem) priekšstatiem?

Ko iespējams darīt, lai sasniegtu to, ko jūs vēlaties? Iztēlojieties, ka jūs skatāties filmu, kur galvenais varonis vēlas kļūt par cilvēku ar augstu pašapziņu - tādu, kuru citi ciena un ar kuru rēķinās. Ko jūs ieteiktu šim galvenajam varonim? (Piemēram, lai liekas mierā, vienreiz taču pasaka atklāti citiem, ko par viņiem domā...)

Vai no visiem ieteikumiem ir kaut kas, ko jūs varētu pamēģināt darīt? Un kas tieši tas būtu? Vai jums, lai to paveiktu, ir vajadzīgs atbalsts no citiem? No kā tieši? Vai jūs vēlaties saņemt atbalstu no manis?

UZDRĪKSTĒŠANĀS

"Iekšējās spēles" jēdziena autors Timotijs Gelvejs uzskata, ka

E = P - I,

kur E - efektivitāte, P - potenciāls un I - iejaukšanās.

Iejaukšanās faktori var būt gan ārēji, gan iekšēji. Piemēram, nedrošība, slinkums, bailes no neizdošanās, šaubas, pazemināta pašvērtības sajūta, zema pašapziņa un daudz kas cits.

Kad nākamreiz jūs jau gatavosieties attiekties no tā, kas darītu jūs laimīgākus, pajautājiet sev: "Kas man ir svarīgāk? Tas, kas var sniegt piepildījumu, vai arī manas šaubas, nedrošība un citi "I" faktori?"

Vienkāršs vingrinājums tiem, kas vēlas vairāk. Iepazinos ar to I.Boniwell grāmatā.

TRIJU JAUTĀJUMU PROCESS

• Kas man sniedz jēgu?
• Kas man sniedz apmierinājumu?
• Kādas ir manas stiprās puses?

Mierīgi, bez steigas apdomājiet atbildes uz šiem it kā vienkāršajiem jautājumiem.

Nākamais solis - noskaidrojiet, kur un kā atbildes uz dažādajiem jautājumiem pārklājas. Kādas nodarbes sniedz jums apmierinājumu un jēgas sajūtu, nodarbinot jūsu stiprās puses? Kā jūs varat turpmāk izmantot "trīs jautājumus", lai pieņemtu svarīgus lēmumus dzīvē?

Vairāk Lyubomirsky, S. (2008). The HOW of happiess. London: Sphere.

VĒSTULE MAZBĒRNIEM

Tuvojoties Sieviešu dienai, domāju par vecumu. Noskatījos lielisku filmu. Tās nosaukums ir "Vēstules Džuljetai". Viena no filmas varonēm bija apburoša sirma kundze. Pirms 50 gadiem viņa bija izvēlējusies drošību (ierasto vidi, mācības u.tml.) un aizbraukusi no mīļotā. Un, kad viņai ir jau gandrīz 70 gadu, viņa atgriežas Itālijā, lai uzmeklētu TO vīrieti...

Cik daudz mīlestības un sirds siltuma!!! Tā mīlēt cilvēks spēj tikai tad, kad līdz kaulu smadzenēm apguvis patiesību, kas bija iegravēta kāda dižena valdnieka gredzenā, - UN ARĪ TAS PĀRIES.. Ja patiešām to (dzīvot ar samierinošo apziņu, ka katra diena ir vēl viens solis tuvāk nāvei) var iemācīties tikai ar gadiem, tad es vēlos, kaut jau vakar būtu nosvinējusi savu astoņdesmito dzimšanas dienu.

Lai vai kā, domājot par Sieviešu dienu, skaistu novecošanu un jums, cienījamie manu emuāru lasītāji, kuri vēlas vairāk dzīves un vairāk paš-apziņas, uzgāju Ilonas Bonivelli (Ilona Boniwell), psiholoģijas doktores, piezīmēs intervenci "Jūsu dzīves īss izklāsts". (Šī pieder pie nepārbaudītajām intervencēm, proti, pie tiem vingrinājumiem un tehnikām pozitīvisma vairošanai savā dzīvē, par kuriem nav pētījumu datu attiecībā uz to iedarbīgumu.)

Viss, kas jums vajadzīgs šī vingrinājuma izpildei, - uz kā rakstīt, ar ko rakstīt un iztēle.:-)

Iedomājieties, ka kaut kad, kad jūsu vairs nebūs, mazbērni pajautās kādam no tuviniekiem, lai viņš pastāsta par jums un jūsu dzīvi. Kādu jūs vēlētos, lai jūs atceras un apraksta? Uzrakstiet savas dzīves aprakstu (apmēram lappusi garu). Tādu, kādu jūs vēlētos iedot izlasīt saviem pēcnācējiem. Ietveriet tajā savu vērtību aprakstu, rakstura īpašības un jūsu ieguldījumu cilvēces vēsturē. Atlieciet malā šo aprakstu uz dažām dienām un pēc tam atkal atgriezieties pie tā. Pievērsiet uzmanību tam, ko esat iekļāvuši aprakstā un ko esat izlaiduši, atmetuši. Ko jūs varētu mainīt savā dzīvē, lai šis apraksts kādreiz kļūtu par precīzu jūsu dzīves atspoguļojumu?

VĒLREIZ PAR LAIMI

Tas ir forši, ka SKDS veicis laimes pētījumu Latvijā. Un pie mums ir daudz laimīgu cilvēku, arī tas ir forši. Un arī mazi bērni mūsu valstī ir laimīgi, tas ir vienkārši fantastiski!!!!

Vai mēs esam vienīgie laimīgie, un vai tiešām mēs esam tik laimīgi, kā to vēlētos Labklājības ministrija?

"Saistībā ar laimi kopējais rezultāts 916 aptaujām, kas tika veiktas 45 pasaules valstīs un aptvēra 1,1 miljonu cilvēku, parādīja, ka vidējais rezultāts, novērtējot 10 ballēs, ir 6,75. Līdz ar ko jāsecina, ka cilvēki visā pasaulē, vidēji ņemot vairāk ir laimīgi nekā nelaimīgi. Piemēram, 84 - 89% amerikāņu, nosakot savu laimes līmeni, uzrādījuši rezultātus, kas augstāki par vidējo rādītāju. Vairākums valstu ievērojami pārsniedz šo vidējo rādītāju, izņemot bijušās padomju bloka valstis, piemēram, Krievija, Baltkrievija, Latvija, kur vidējais novērtējums ir 5 balles." Šis ir citāts no psiholoģijas zinātņu doktores I.Boniwell grāmatas. Pētījumam atsauce uz Myers, D.G. (2000). The funds, friends, and faith of happy people. American Psychologist, 55,1,56-67. Kā arī Argyle, M. (2001). The psychology of happiness. East Sussex: Routledge.

Protams, var jau runāt, ka šie dati ir novecojuši, kā tam arī objektīvi vajadzētu būt. Jo Latvija taču ir pārdzīvojusi "treknos gadus". Un tomēr, kā tad īsteni ir ar to laimi un Latvijas iedzīvotājiem? SKDS pētījuma rezultātos nevar nepamanīt tiešu korelāciju starp laimīgumu un naudas daudzumu. Ja "laime" tiek traktēta, kā subjektīvā labklājība (subjective well-being - SWB), kas zinātniskajā literatūrā tiek izmantota kā jēdziena "laime" sinonīms, tad Dinera un Seligmana pētījums parāda, ka naudas daudzums neietekmē cilvēka subjektīvo labklājību (laimi). Pie noteikuma, ka ir apmierinātas cilvēka bāzes vajadzības. (Diener, E. & Seligman, M.E.P. (2002). Very happy people. Psychological Science, 13, 81-84.)

Vai varbūt Latvijā jēdziena "laime" traktējumam tika izmantota nevis hedoniskā pieeja (laime kā subjektīvā labklājība), bet gan eidemoniskais (grieķu eudaimonia no daimon - patiesais gars) piegājiens? Šo apzīmējumu ieviesa Aristotelis, uzskatot laimes ideju, kas saistīta ar savu vēlmju apmierināšanu, par vulgāru. Viņš apgalvoja, ka cilvēka galvenais mērķis ir viņa cilvēciskā potenciāla realizēšana. Līdzīgi uzskatīja humānistiskie psihologi tādi kā A.Maslous un K.Rodžers, kuri sāka runāt par aktualizāciju (pašaktualizācija). Savukārt psiholoģijas profesore Kerola Riffa ieviesa psiholoģiskās labklājības (psychological well-being) jēdzienu. Izanalizējusi daudzus atšķirīgus piegājienus laimei, viņa nonāca pie secinājuma, ka labklājība sastāv no sešiem komponentiem: sevis pieņemšana (pozitīvs pašvērtējums), personīgā izaugsme, mērķis dzīvē, pozitīvas attiecības ar citiem, apkārtējās vides kontrole (spēja efektīvi pārvaldīt savu dzīvi un apkārtējo vidi) un autonomija.

Kopš 1994.gada Latvijā pie varas esošie cilvēki tik bieži vēlamo ir uzdevuši par esošo, ka es izvēlos tajā, kas attiecas uz laimi, ticēt savai pieredzei un pasaulē atzītām autoritātēm šajā jomā. Atsakos ticēt tam, ka Latvijas iedzīvotāja laime saistās ar to, cik viņam resni vaigi, vai ar to, ka viņam ir bērni. (Bērnu esamība pagarina viņu vecāku dzīves ilgumu, bet neietekmē subjektīvo labklājību.)

Tas, ko man patiešām pasaka šis pētījums: Latvijā gandrīz puse no iedzīvotājiem finansiāli nav apmierinājuši savas pamatvajadzības (fizioloģiskās un drošības). Te tiešām Labklājības ministrijai, kas pasūtīja šo pētījumu, būtu par ko padomāt...

PAŠAPZIŅA

Grāmatu veikalos var atrast salīdzinoši daudz grāmatu par to, kā paaugstināt savu pašapziņu. Visticamāk, ka pieprasījums rada piedāvājumu. Vai tiešām cilvēki pērk šīs grāmatas tikai tāpēc, lai paaugstinātu savu pašapziņu? Vai varbūt iemesls ir cits. Varbūt tas saistīts ar priekšstatiem, kas izveidojušies par pašapzinīgiem cilvēkiem un viņu sasniegumiem - jo augstāka pašapziņa, jo vairāk cilvēks dzīvē var sasniegt?

Tādā gadījumā pašapziņa tiek uzlūkota kā instruments kārotā sasniegšanai. Vai tikai tā nav vēl viena spēlīte, ko mēs spēlējam paši ar sevi? Tā sakot, kad man būs tā-ā-ā-da pašapziņa, tad man būs tas un tas, un es beidzot būšu laimīgs/-a.

Paš-apziņa ir mums visiem. Un apziņa tiešām ir instruments. Jautājums tikai, cik prasmīgi un kādam mērķim mēs to lietojam.

Kur ir mūsu domas un sirds, tur esam mēs paši. Varam radīt tādu dzīvi, kādu paši vēlamies. Būt par cēloni savā dzīvē. Vai arī kļūt par sekām, tikai reaģējot uz notiekošo un aizmirstot par saviem mērķiem...

Pirms izvēlaties atgriezties pie ierastās dzīves reaģēšanas režīmā, pamēģiniet to, no kā atsakāties. (Pārdevējiem māca, ka izvēle ir atteikšanās. Kamēr potenciālais klients nav izvēlējies, kā iztērēt naudas žūksni, kas viņam kabatā, viņam galvā ir daudz variantu, ko darīt ar šo naudu. Tikko izvēle ir izdarīta par labu vienam variantam, no pārējiem ir jāatsakās.) Nodzīvojiet vismaz dažas stundas šodien, kā savas dzīves radītāji.

"(..) Jūs esat dievi (..)" /Psalms 82,6/

ILŪZIJA

Februāris, iespējams, ir mēnesis, kad vairāk nekā parasti ļaujamies ilūzijai, ka mēs varam ietekmēt citus cilvēkus. Varbūt tādēļ, ka ik uz soļa tirgotāji dižojas ar savām anatomijas zināšanām, par savas preces kvalitātes zīmi izliekot skatlogā cilvēka mīlestības orgānu - sirdi.

Citās pasaules valstīs Šis ir sirds veselības mēnesis. Mediķi atklājuši saistību starp mīlestības cirstajām brūcēm, aizvainojuma nēsāšanu sevī jeb nepiedošanu un fiziskām sirdskaitēm. Tikai brūces sirdī rada nevis mīlestība, bet gan mēs paši. Ar pārliecību, ka mēs varam ietekmēt citus cilvēkus, un sekojošo vilšanos.

Ikviens cilvēks rīkojas tā, kā viņš rīkojas, savu motīvu vadīts. Viņa motivācija - gribēšana/negribēšana - ir saistīta ar viņu pašu (viņa mērķiem, vērtībām un pārliecībām), nevis ar jums vai jūsu seksīgo apakšveļu.

Cita lieta ir, ka mēs gribam, lai varētu ietekmēt citus cilvēkus. Vēlamā uzdošana par esošo var aizvest ļoooooti tālu no realitātes. Lūdzu pasaudzējiet savu sirdi. Vismaz šomēnes. Dāvājiet mīlestību sev un citiem. Un saņemiet dāvanas no viņiem. Vienkārši esiet laimīgi. Arī bez ilūzijām.:-)

EKSPEKTĀCIJAS

Gatavojoties šī vakara treniņapmācības vadīšanai, sāku domāt par ekspektācijām. Ko es sagaidu no cilvēkiem? Ko jūs gaidāt no saviem mīļajiem, draugiem, kolēģiem un svešiniekiem?

Ekspektācijas ir tas, kas veido mūsu realitāti. (Šī izteikuma patiesumu ir pierādījusi kvantu fizika.) Tās ir cieši saistītas ar mūsu motivāciju. Vikipēdija motivāciju definē kā iekšējas intereses, dziņas, vēlmes, nostājas, kas izraisa cilvēka aktivitāti un virza viņa rīcību. No savas puses pielikšu klāt, ka šī virzītājspēka pamatā ir emocijas. Mūs virza uz priekšu vai nu mīlestība, vai bailes. Visas pārējās jūtas - dusmas, prieks, vainas sajūta, līdzjūtība, skaudība, altruisms u.c. - ir tikai atvasinājums no šīm divām, ja tā var teikt, bāzes emocijām.

Mēs saņemam no citiem to, ko paši nesam pasaulē. Kas šodien ir jūsu virzītājspēks - mīlestība vai bailes?

PAŠMOTIVĀCIJA

Kā motivēt sevi darīt to, ko negribas darīt? Viena atbilde varētu būt: "Atslābt un vienkārši nedarīt." OK, der, ja tas mums nav būtisks jautājums. Kā teica viena mana draudzene par mājas tīrīšanu: "No netīrības vēl neviens nav nomiris." :) Un tomēr ikdienā ir virkne svarīgu lietu, ko mēs nevaram tā vienkārši atļauties nedarīt. Piemēram, iet uz darba intervijām, ja esam darba meklējumos, un pārdot savas prasmes un zināšanas potenciālajiem darba devējiem. Vai arī katru rītu celties un iet uz darbu pat tad, kad ļoti negribas. Mēs veicam šīs darbības, jo tās mums ir eksistenciāli svarīgas.

Tā kā esmu laimīgas dzīves patriots, tad gribētos, lai visas šīs darbības mēs veiktu ar prieku. Piemēram, no rīta lektu ārā no gultas un skrietu uz darbu nevis tāpēc, ka kavējam, bet gan tāpēc, ka nevaram vien nociesties, kad atkal varēsim ķerties pie sava darba.:) Izklausās mazliet utopiski?:)

Iesaku izmēģināt nedirektīvā koučinga piegājienu. Vēl to mēdz dēvēt par "iekšējo spēli" (šī jēdziena autors Timotijs Gellvejs). Viss, kas tam vajadzīgs,- sekot līdzi savai interesei. Atrodiet, kas jums šķiet interesantākais jūsu darbā, un koncentrējiet savu uzmanību tieši uz to. Piemēram, man darba procesā iznāk daudz sarunāties ar cilvēkiem. Un man sarunas laikā ar otru cilvēku, interesi izraisa tas mirklis, kad viņam acīs "iedegas lampiņa" - viņš ir kaut ko atklājis sevī. Fokusējot savu uzmanību tieši uz šo aspektu, esmu panākusi, ka pat uz tām sarunām, kas iepriekš izraisīja diskomfortu, dodos ar prieku. Mana motivētība ietekmē arī sarunas biedru un garantē labu rezultātu visiem iesaistītajiem.

Sekojiet savai interesei!

NOŅEMT AIZSPROSTUS

Dažreiz, lai saņemtu to, ko patiešām kārojam, pietiek ar to, ka novācam sen uzbūvētos aizsprostus. Tā ir metafora.

Līdz 7 gadu vecumam mēs staigājam apkārt un funkcionējam praktiski transā, proti, mūsu smadzeņu aktivitāte līdzinās hipnozes stāvoklim. Un mēs burtiski uzsūcam visu informāciju, kas ir mūsu apkārtnē. Tas ir vispārzināms fakts, ko man atkal atgādināja nesen izlasītā G.Breidena grāmata. Kā teiktu viens mans paziņa, plecus paraustot: "Ir kā ir."

Un patiesi, līdz pieauguša cilvēka vecumam visi kaut kā esam tikuši. Funkcionējam arī itin normāli - reizēm labāk, reizēm sliktāk, bet kaut kā jau uz priekšu tiekam.:) Līdz 7 gadu vecumam nokopētās apkārtējo reakcijas dzīvo mūsu bezapziņā un nosaka to, kā reaģējam uz cilvēkiem un notikumiem mums apkārt. Tā ir mūsu reaktīvā uzvedība, kas notiek praktiski bez mūsu apzinātas līdzdalības.

Ja Jūsu dzīvē pilnīgi viss Jūs apmierina, ir tieši tā, kā vēlaties, lūdzu, taupiet savu laiku un nelasiet tālāk. Turpinājums domāts tiem, kas grib vairāk. Vairāk prieka, vairāk mīlestības, vairāk gandarījuma, vairāk miera ...

Uz mirkli atgriezieties savā bērnībā. Atsauciet atmiņā notikumus no tā laika, kad Jums vēl bija visa dzīve priekšā, kad jūra bija līdz ceļiem un pilnīgi viss bija iespējams kaut kad nākotnē. Atcerieties situācijas, kad Jums tolaik iznāca smagi vilties vai atgadījās kas ļoti apbēdinošs (spēļmantiņa, ko nedabūjāt, bērni nepieņēma Jūs spēlē, vecāki neieklausījās Jūsu viedoklī u.c.). Kā Jūs reaģējāt, kā ar to tikāt galā? Bērniem piemīt milzīga iztēle, un viņi atrod veidus, kā tikt pie kārotā. Vai nu pārkāpjot noteikumus, vai nu neizrādot savas patiesās jūtas, vai arī kā savādāk. Cik bērnu, tik variantu.:)

Šonedēļ pavērojiet sevi. Cik bieži Jūs izmantojat tos pašus uzvedības modeļus, ko apguvāt agrā bērnībā, kad Jūs kaut kas sāpināja? Tas ir veids, kā Jūs neļaujat savā dzīvē ienākt tam, ko patiesi vēlaties. Varbūt ir pienācis laiks novākt šos aizsprostus un atļaut sev izvēlēties citu uzvedību?

NEDARĪŠANA

Esmu novērojusi, ka cilvēki arvien biežāk "pavelkas" uz dažādām "brīnumnūjiņām" - semināriem, smadzeņu "sakārtošanas" ierīcēm, guru dvēseles un ātrās bagātības jomās, speciālistiem un ekspertiem, kas "zina kā ..". Īsāk izsakoties, visu kaut ko ārpus sevis. Un jo mazāk jāpiepūlas pašam, jo labāk.

Es neticu "brīnumnūjiņām". Ticu resursiem cilvēkā - gēniem, smadzenēm -, visam tam, kas veido mūs "pēc tēla un līdzības". Neatvainošos darvinistiem, jo evolūcijas teorija nav izturējusi laika pārbaudi - zinātnes (kvantu fizikas un epiģenētikas) atklājumi un realitāte tai runā pretī. Ja mēs esam cēlušies no pērtiķiem, tad kāpēc daļas cilvēku smadzenes funkcionē dinozauru smadzeņu attīstības ietvaros - ikvienu ceļā sastapto objektu izvērtē 3 jautājumu robežās:

• Vai tas mani apdraud?
• Vai to var apēst?
• Vai ar to var nodarboties ar seksu?

Atgriežoties pie cilvēka resursiem,- semināriem, ekspertiem, konsultantiem, tehniskajām ierīcēm,- visam, kas atrodas ārpusē, ir īslaicīgs un nenoturīgs efekts, ja cilvēks pats nav gatavs spert apzinātus soļus pretī savai labklājībai. Mēs atkal atgriežamies pie vecā labā ieraduma. Tas ir "brīnumnūjiņu" klupšanas akmens. Vislabākie nodomi un jaunās zināšanas atduras pret cilvēka komforta zonas aizsargmūri - ieradumu.

Man nav brīnumnūjiņas un daudzu gadu garumā krātās zināšanas nepadara mani par ekspertu vai guru, dalos ar jums tikai tajā, ko praksē esmu izmēģinājusi un atzinusi par labu esam, proti, darbojošos metodi. (Lai gan jūsu dzīvē nozīme ir tikai tam, kam ticat jūs.)

Piedāvāju šodien izmēģināt nedarīšanu. Pārsteidzoši vienkāršs un tajā pašā laikā efektīvs veids, kā sajusties laimīgākam. (Kaut gan nepieder pie laimes sajūtu paaugstinošajām pārbaudītajām intervencēm, ko atzinusi pozitīvā psiholoģija.) Ieskatieties šodien savā dienas plānotājā un izsvītrojiet no darāmo lietu saraksta to, ko nevēlaties darīt (tikai pārliecinieties, ka tie nav steidzamie darbi). Izbaudiet radušos brīvo laiku, pavadot to sev tīkamās nodarbēs. Tas vairos jūsu enerģiju.

Un padomājiet par rītdienas rītu, kad atkal ieskatīsieties laika plānotājā un izsvītrosiet ... :)

VARBŪT VISS IR GLUŽI SAVĀDĀK?

Ierastais skatījums uz dzīvi un cilvēkiem ir ērts. Tas neliek mums iespringt vai kaut ko mainīt. Tā ir mūsu komforta zona. Ieradumu, tai skaitā domāšanas, logs ir tik pierasts un iluzori drošs, ka pat apzinoties, ka caur to mēs neredzam pasaules kopainu, ka mūsu skatījums uz lietām un cilvēkiem ir ierobežots, mēs nedarām neko, lai to paplašinātu. Vēl vairāk, mēs apzināti izvairāmies no visa, kas varētu iztraucēt mūsu varžu dīķa rāmo mieru.

Un ja nu patiesībā viss ir pavisam savādāk nekā izskatās?

Ilustrācijai izstāstīšu plaši pazīstamu stāstu par kādu karotāju.

Reiz dzīvoja izcils karotājs. Viņš bija vislabākais tā laika karotājs - meistars visos kara mākslas veidos, izņemot loka šaušanu. Laikam ejot, kad viņš jau bija izkarojies uz nebēdu, karotājs nolēma doties pelnītā atpūtā un atlikušo mūza daļu veltīt loka šaušanas prasmju pilnveidei. Šādā nolūkā viņš devās uz klosteri, kas bija izslavēts ar meistarīgām prasmēm loka šaušanas mākslā.

Karotājs šajā klosterī aizvadīja desmit laimīgus gadus, diendienā trenējoties loka šaušanā. Galu galā mūki atzina, ka ir iemācījuši viņam visu ko spējuši un palūdza karotāju doties prom. Tā karotājs atgriezās savā dzimtajā ciematā. Ejot pa tā ielām, viņš visur redzēja mērķus ar bultu pašā centrā. "Lai kurš būtu raidījis šo bulu, viņš noteikti ir izcils loka šāvējs," nodomāja karotājs. Un viņš nolēma uzzināt, kas ir šis nepārspējamais loka šāvējs, jo bija acīm redzams, ka viņš varēja karotājam iemācīt daudz ko. Viņš aizgāja pie ciema vecākajiem un teica, ka vēlas iepazīties ar šo izcilo loka šāvēju, lai vai kas viņš būtu. Un lūdza, lai viņi pasaka izcilajam šāvējam, ka karotājs viņu gaidīs ierodamies pēc stundas pie upes.

Norunātajā laikā karotājs stāvēja pie upes. Neviena cita nebija, izņemot mazu meitenīti, kura spēlējās upes krastā. Viņa pamanīja karotāju un piegāja klāt. "Kungs, vai jūs kādu gaidāt?", jautāja meitenīte. Bet karotājs dzina viņu projām sakot, lai viņa iet un nodarbojas ar savām, mazo meitenīšu, lietām. Meitenīte neatkāpās un teica, ka varbūt varēšot kareivim palīdzēt, jo izskatās, ka viņš kādu gaidot. Un viņai bija teikts, ka šajā laikā jāierodas pie upes, jo viņu kāds vēlas satikt. Karotājs atbildēja: "Jā, es tiešām kādu gaidu - izcilāko šīs puses loka šāvēju, kurš tik meistarīgi trāpījis visos tajos mērķos, ko es redzēju ciematā." "Tad viss ir pareizi," teica meitenīte, "tāpēc ka tos sašāvu es." Karotājs bija ārkārtīgi pārsteigts un jautāja meitenītei, kā viņai izdodas tik precīzi šaut? "Tas ir ļoti viegli," atbildēja meitenīte. "Es paceļu loku, izšauju bultu, un tā noteikti kaut kur trāpa ... Bet pēc tam es zīmēju tai apkārt mērķi."

VAIRĀK PAR NOCEBO

2003.gadā televīzijas kanālā Discovery Health Channel tika demonstrēta programma "Placebo: apziņa pret medicīnu". Tajā ārsts Kliftons Midors izstāstīja sekojošu stāstu. 1974.gadā Midoram bija pacients vārdā Sems Londs, kāds apavu tirgotājs, kuram bija barības vada vēzis. Londs tika ārstēts, bet tā kā visi "zināja", ka viņam nav cerību, tad viņa nāve dažas nedēļas pēc diagnozes paziņošanas nevienu nepārsteidza. Pēc tam sekoja sensācija. Sekcijā tika noskaidrots, ka Londs nav miris no vēža. Patanatomi atrada divus audzēja bojātus rajonus aknās, vienu - plaušās un nekādas barības vada vēža pēdas. Intervijā televīzijas kanālam dakteris Midors atzinis, ka Londam bija audzējs, bet ne tas viņu nogalināja. Pat pēc 30 gadiem šis atgadījums nav devis mieru ārstam: "Es domāju, ka viņam ir vēzis. Londs domāja, ka viņam ir vēzis. Visi apkārt domāja, ka viņam ir vēzis ... vai tiešām es viņam atņēmu cerību?"

Šo piemēru no Bruce H. Lipton The Biology Of Belief; Unleashing The Power Of Consciousness, Matter And Miracles izvēlējos divu iemeslu dēļ: 1) tas parāda mūsu ticību un pārliecību nāvīgo spēku; 2) man pašai ir ārsta diploms, kam pamatā klasiskā medicīnas izglītība, kurā nav vietas kvantu fizikas jaunākajiem atklājumiem ar visām no tiem izrietošajām sekām. Pieņemu, ka tieši izglītība un laika trūkums nosaka to, ka ārsts ne vienmēr apzinās, kādas sekas viņa teiktais (bieži vien neapdomīgi un steigā) atstās uz pacienta turpmāko likteni.

Protams, nav jābūt ārstam, lai pateiktu otram ko "nāvējoši" iedarbīgu. Pietiek ar sīkiem pārmetumiem dienu no dienas, jo īpaši laikā, kad personība vēl tikai formējas, piemēram, bērnībā, vai laikā, kad ir pastiprināts jūtīgums, piemēram, smaga slimība vai kāda cita psihotraumējoša situācija.

Lai vai kā, no citiem cilvēkiem mēs vēl varam distancēties, vismaz uz kādu laiku (dažs izvēlas uz mūžu). Bet kā ir ar sevi pašu? Daudz lielāks spēks par to, kas atrodas ārpus mums, piemīt klusajai balsij mūsos. Tā pavada katru mūsu soli, katru vārdos ietērpto domu. Tā vienmēr nekļūdīgi nostājas tajā pusē, kam mēs ticam...

Henrijam Fordam bija taisnība sakot: "Lai vai kam jūs ticat - tam, ka jūs varat, vai arī tam, ka jūs nevarat,- jums ir pilnīga taisnība."

STRESS VAI ATTĪSTĪBA

Vienā laika vienībā cilvēks var vai nu baidīties vai attīstīties. Trešās iespējas nav. Patiesībā viņš var baidīties vai/un dusmoties, citiem vārdiem sakot, stresot VAI attīstīties. To nosaka mūsu fizioloģija.

Loģiski, ka, pateicoties tādām emocijām kā bailes un dusmas, mēs esam spējuši izdzīvot. Šīs emocijas ir saistītas ar galvas smadzeņu senākajām daļām. Savukārt informācijas analīze un jaunrades procesi saistīti ar galvas smadzeņu jaunākajām daļām - pieres daivām. Stresa situācijā tiek iedarbināta hipofīzes - hipotalama - adrenalīna ķēde. Tas nozīmē, ka pastiprinās asins pieplūde roku un kāju muskuļiem (lai mēs varētu sist vai aizbēgt), kā arī smadzeņu mugurpuses daļai, bet samazinās asinsrite pieres daivā un gremošanas orgānos. Vienkāršoti izsakoties, kad pārdzīvojam stresu, mēs esam gatavi sist vai bēgt un kļūstam pastulbi (objektīvi). No homo sapiens tad maz kas palicis pāri. Savukārt attīstībai mums objektīvi ir nepieciešams, lai labi tiktu apasiņotas pieres daivas un gremošanas trakts (saistīts ar barības vielu asimilēšanu).

Tik daudz fizioloģiju aprakstīju tādēļ, lai būtu pilnīgi skaidrs, ka tad, kad baidāmies (agresijas pamatā arī ir apdraudējuma sajūta), mēs neesam spējīgi uz izaugsmi un attīstību. Iespējams, ka tas ir sava veida skaidrojums Bībelē minētajam, ka Dievs nav bailes; kur ir bailes, tur nav Dieva.

Lai vai kā, mēs varam vai nu dzīvot stresā vai arī augt un virzīties uz priekšu. Ko pašlaik darāt jūs?