NOŅEMT AIZSPROSTUS

Dažreiz, lai saņemtu to, ko patiešām kārojam, pietiek ar to, ka novācam sen uzbūvētos aizsprostus. Tā ir metafora.

Līdz 7 gadu vecumam mēs staigājam apkārt un funkcionējam praktiski transā, proti, mūsu smadzeņu aktivitāte līdzinās hipnozes stāvoklim. Un mēs burtiski uzsūcam visu informāciju, kas ir mūsu apkārtnē. Tas ir vispārzināms fakts, ko man atkal atgādināja nesen izlasītā G.Breidena grāmata. Kā teiktu viens mans paziņa, plecus paraustot: "Ir kā ir."

Un patiesi, līdz pieauguša cilvēka vecumam visi kaut kā esam tikuši. Funkcionējam arī itin normāli - reizēm labāk, reizēm sliktāk, bet kaut kā jau uz priekšu tiekam.:) Līdz 7 gadu vecumam nokopētās apkārtējo reakcijas dzīvo mūsu bezapziņā un nosaka to, kā reaģējam uz cilvēkiem un notikumiem mums apkārt. Tā ir mūsu reaktīvā uzvedība, kas notiek praktiski bez mūsu apzinātas līdzdalības.

Ja Jūsu dzīvē pilnīgi viss Jūs apmierina, ir tieši tā, kā vēlaties, lūdzu, taupiet savu laiku un nelasiet tālāk. Turpinājums domāts tiem, kas grib vairāk. Vairāk prieka, vairāk mīlestības, vairāk gandarījuma, vairāk miera ...

Uz mirkli atgriezieties savā bērnībā. Atsauciet atmiņā notikumus no tā laika, kad Jums vēl bija visa dzīve priekšā, kad jūra bija līdz ceļiem un pilnīgi viss bija iespējams kaut kad nākotnē. Atcerieties situācijas, kad Jums tolaik iznāca smagi vilties vai atgadījās kas ļoti apbēdinošs (spēļmantiņa, ko nedabūjāt, bērni nepieņēma Jūs spēlē, vecāki neieklausījās Jūsu viedoklī u.c.). Kā Jūs reaģējāt, kā ar to tikāt galā? Bērniem piemīt milzīga iztēle, un viņi atrod veidus, kā tikt pie kārotā. Vai nu pārkāpjot noteikumus, vai nu neizrādot savas patiesās jūtas, vai arī kā savādāk. Cik bērnu, tik variantu.:)

Šonedēļ pavērojiet sevi. Cik bieži Jūs izmantojat tos pašus uzvedības modeļus, ko apguvāt agrā bērnībā, kad Jūs kaut kas sāpināja? Tas ir veids, kā Jūs neļaujat savā dzīvē ienākt tam, ko patiesi vēlaties. Varbūt ir pienācis laiks novākt šos aizsprostus un atļaut sev izvēlēties citu uzvedību?

NEDARĪŠANA

Esmu novērojusi, ka cilvēki arvien biežāk "pavelkas" uz dažādām "brīnumnūjiņām" - semināriem, smadzeņu "sakārtošanas" ierīcēm, guru dvēseles un ātrās bagātības jomās, speciālistiem un ekspertiem, kas "zina kā ..". Īsāk izsakoties, visu kaut ko ārpus sevis. Un jo mazāk jāpiepūlas pašam, jo labāk.

Es neticu "brīnumnūjiņām". Ticu resursiem cilvēkā - gēniem, smadzenēm -, visam tam, kas veido mūs "pēc tēla un līdzības". Neatvainošos darvinistiem, jo evolūcijas teorija nav izturējusi laika pārbaudi - zinātnes (kvantu fizikas un epiģenētikas) atklājumi un realitāte tai runā pretī. Ja mēs esam cēlušies no pērtiķiem, tad kāpēc daļas cilvēku smadzenes funkcionē dinozauru smadzeņu attīstības ietvaros - ikvienu ceļā sastapto objektu izvērtē 3 jautājumu robežās:

• Vai tas mani apdraud?
• Vai to var apēst?
• Vai ar to var nodarboties ar seksu?

Atgriežoties pie cilvēka resursiem,- semināriem, ekspertiem, konsultantiem, tehniskajām ierīcēm,- visam, kas atrodas ārpusē, ir īslaicīgs un nenoturīgs efekts, ja cilvēks pats nav gatavs spert apzinātus soļus pretī savai labklājībai. Mēs atkal atgriežamies pie vecā labā ieraduma. Tas ir "brīnumnūjiņu" klupšanas akmens. Vislabākie nodomi un jaunās zināšanas atduras pret cilvēka komforta zonas aizsargmūri - ieradumu.

Man nav brīnumnūjiņas un daudzu gadu garumā krātās zināšanas nepadara mani par ekspertu vai guru, dalos ar jums tikai tajā, ko praksē esmu izmēģinājusi un atzinusi par labu esam, proti, darbojošos metodi. (Lai gan jūsu dzīvē nozīme ir tikai tam, kam ticat jūs.)

Piedāvāju šodien izmēģināt nedarīšanu. Pārsteidzoši vienkāršs un tajā pašā laikā efektīvs veids, kā sajusties laimīgākam. (Kaut gan nepieder pie laimes sajūtu paaugstinošajām pārbaudītajām intervencēm, ko atzinusi pozitīvā psiholoģija.) Ieskatieties šodien savā dienas plānotājā un izsvītrojiet no darāmo lietu saraksta to, ko nevēlaties darīt (tikai pārliecinieties, ka tie nav steidzamie darbi). Izbaudiet radušos brīvo laiku, pavadot to sev tīkamās nodarbēs. Tas vairos jūsu enerģiju.

Un padomājiet par rītdienas rītu, kad atkal ieskatīsieties laika plānotājā un izsvītrosiet ... :)

VARBŪT VISS IR GLUŽI SAVĀDĀK?

Ierastais skatījums uz dzīvi un cilvēkiem ir ērts. Tas neliek mums iespringt vai kaut ko mainīt. Tā ir mūsu komforta zona. Ieradumu, tai skaitā domāšanas, logs ir tik pierasts un iluzori drošs, ka pat apzinoties, ka caur to mēs neredzam pasaules kopainu, ka mūsu skatījums uz lietām un cilvēkiem ir ierobežots, mēs nedarām neko, lai to paplašinātu. Vēl vairāk, mēs apzināti izvairāmies no visa, kas varētu iztraucēt mūsu varžu dīķa rāmo mieru.

Un ja nu patiesībā viss ir pavisam savādāk nekā izskatās?

Ilustrācijai izstāstīšu plaši pazīstamu stāstu par kādu karotāju.

Reiz dzīvoja izcils karotājs. Viņš bija vislabākais tā laika karotājs - meistars visos kara mākslas veidos, izņemot loka šaušanu. Laikam ejot, kad viņš jau bija izkarojies uz nebēdu, karotājs nolēma doties pelnītā atpūtā un atlikušo mūza daļu veltīt loka šaušanas prasmju pilnveidei. Šādā nolūkā viņš devās uz klosteri, kas bija izslavēts ar meistarīgām prasmēm loka šaušanas mākslā.

Karotājs šajā klosterī aizvadīja desmit laimīgus gadus, diendienā trenējoties loka šaušanā. Galu galā mūki atzina, ka ir iemācījuši viņam visu ko spējuši un palūdza karotāju doties prom. Tā karotājs atgriezās savā dzimtajā ciematā. Ejot pa tā ielām, viņš visur redzēja mērķus ar bultu pašā centrā. "Lai kurš būtu raidījis šo bulu, viņš noteikti ir izcils loka šāvējs," nodomāja karotājs. Un viņš nolēma uzzināt, kas ir šis nepārspējamais loka šāvējs, jo bija acīm redzams, ka viņš varēja karotājam iemācīt daudz ko. Viņš aizgāja pie ciema vecākajiem un teica, ka vēlas iepazīties ar šo izcilo loka šāvēju, lai vai kas viņš būtu. Un lūdza, lai viņi pasaka izcilajam šāvējam, ka karotājs viņu gaidīs ierodamies pēc stundas pie upes.

Norunātajā laikā karotājs stāvēja pie upes. Neviena cita nebija, izņemot mazu meitenīti, kura spēlējās upes krastā. Viņa pamanīja karotāju un piegāja klāt. "Kungs, vai jūs kādu gaidāt?", jautāja meitenīte. Bet karotājs dzina viņu projām sakot, lai viņa iet un nodarbojas ar savām, mazo meitenīšu, lietām. Meitenīte neatkāpās un teica, ka varbūt varēšot kareivim palīdzēt, jo izskatās, ka viņš kādu gaidot. Un viņai bija teikts, ka šajā laikā jāierodas pie upes, jo viņu kāds vēlas satikt. Karotājs atbildēja: "Jā, es tiešām kādu gaidu - izcilāko šīs puses loka šāvēju, kurš tik meistarīgi trāpījis visos tajos mērķos, ko es redzēju ciematā." "Tad viss ir pareizi," teica meitenīte, "tāpēc ka tos sašāvu es." Karotājs bija ārkārtīgi pārsteigts un jautāja meitenītei, kā viņai izdodas tik precīzi šaut? "Tas ir ļoti viegli," atbildēja meitenīte. "Es paceļu loku, izšauju bultu, un tā noteikti kaut kur trāpa ... Bet pēc tam es zīmēju tai apkārt mērķi."

VAIRĀK PAR NOCEBO

2003.gadā televīzijas kanālā Discovery Health Channel tika demonstrēta programma "Placebo: apziņa pret medicīnu". Tajā ārsts Kliftons Midors izstāstīja sekojošu stāstu. 1974.gadā Midoram bija pacients vārdā Sems Londs, kāds apavu tirgotājs, kuram bija barības vada vēzis. Londs tika ārstēts, bet tā kā visi "zināja", ka viņam nav cerību, tad viņa nāve dažas nedēļas pēc diagnozes paziņošanas nevienu nepārsteidza. Pēc tam sekoja sensācija. Sekcijā tika noskaidrots, ka Londs nav miris no vēža. Patanatomi atrada divus audzēja bojātus rajonus aknās, vienu - plaušās un nekādas barības vada vēža pēdas. Intervijā televīzijas kanālam dakteris Midors atzinis, ka Londam bija audzējs, bet ne tas viņu nogalināja. Pat pēc 30 gadiem šis atgadījums nav devis mieru ārstam: "Es domāju, ka viņam ir vēzis. Londs domāja, ka viņam ir vēzis. Visi apkārt domāja, ka viņam ir vēzis ... vai tiešām es viņam atņēmu cerību?"

Šo piemēru no Bruce H. Lipton The Biology Of Belief; Unleashing The Power Of Consciousness, Matter And Miracles izvēlējos divu iemeslu dēļ: 1) tas parāda mūsu ticību un pārliecību nāvīgo spēku; 2) man pašai ir ārsta diploms, kam pamatā klasiskā medicīnas izglītība, kurā nav vietas kvantu fizikas jaunākajiem atklājumiem ar visām no tiem izrietošajām sekām. Pieņemu, ka tieši izglītība un laika trūkums nosaka to, ka ārsts ne vienmēr apzinās, kādas sekas viņa teiktais (bieži vien neapdomīgi un steigā) atstās uz pacienta turpmāko likteni.

Protams, nav jābūt ārstam, lai pateiktu otram ko "nāvējoši" iedarbīgu. Pietiek ar sīkiem pārmetumiem dienu no dienas, jo īpaši laikā, kad personība vēl tikai formējas, piemēram, bērnībā, vai laikā, kad ir pastiprināts jūtīgums, piemēram, smaga slimība vai kāda cita psihotraumējoša situācija.

Lai vai kā, no citiem cilvēkiem mēs vēl varam distancēties, vismaz uz kādu laiku (dažs izvēlas uz mūžu). Bet kā ir ar sevi pašu? Daudz lielāks spēks par to, kas atrodas ārpus mums, piemīt klusajai balsij mūsos. Tā pavada katru mūsu soli, katru vārdos ietērpto domu. Tā vienmēr nekļūdīgi nostājas tajā pusē, kam mēs ticam...

Henrijam Fordam bija taisnība sakot: "Lai vai kam jūs ticat - tam, ka jūs varat, vai arī tam, ka jūs nevarat,- jums ir pilnīga taisnība."

STRESS VAI ATTĪSTĪBA

Vienā laika vienībā cilvēks var vai nu baidīties vai attīstīties. Trešās iespējas nav. Patiesībā viņš var baidīties vai/un dusmoties, citiem vārdiem sakot, stresot VAI attīstīties. To nosaka mūsu fizioloģija.

Loģiski, ka, pateicoties tādām emocijām kā bailes un dusmas, mēs esam spējuši izdzīvot. Šīs emocijas ir saistītas ar galvas smadzeņu senākajām daļām. Savukārt informācijas analīze un jaunrades procesi saistīti ar galvas smadzeņu jaunākajām daļām - pieres daivām. Stresa situācijā tiek iedarbināta hipofīzes - hipotalama - adrenalīna ķēde. Tas nozīmē, ka pastiprinās asins pieplūde roku un kāju muskuļiem (lai mēs varētu sist vai aizbēgt), kā arī smadzeņu mugurpuses daļai, bet samazinās asinsrite pieres daivā un gremošanas orgānos. Vienkāršoti izsakoties, kad pārdzīvojam stresu, mēs esam gatavi sist vai bēgt un kļūstam pastulbi (objektīvi). No homo sapiens tad maz kas palicis pāri. Savukārt attīstībai mums objektīvi ir nepieciešams, lai labi tiktu apasiņotas pieres daivas un gremošanas trakts (saistīts ar barības vielu asimilēšanu).

Tik daudz fizioloģiju aprakstīju tādēļ, lai būtu pilnīgi skaidrs, ka tad, kad baidāmies (agresijas pamatā arī ir apdraudējuma sajūta), mēs neesam spējīgi uz izaugsmi un attīstību. Iespējams, ka tas ir sava veida skaidrojums Bībelē minētajam, ka Dievs nav bailes; kur ir bailes, tur nav Dieva.

Lai vai kā, mēs varam vai nu dzīvot stresā vai arī augt un virzīties uz priekšu. Ko pašlaik darāt jūs?