IZVĒLES KORIDORA GRĪDA. JEB DZĪVES MANI/ TAVI/ VIŅA/ VIŅAS STANDARTI.

 

Kā standartu maiņa garantē vēlēšanās piepildīšanos būs šajā fragmentā no manas topošās zīmējumu-lasāmgrāmatiņas:

"Mums katram ir savi standarti attiecībā uz to, ko mēs sev izvēlamies, jebkurā dzīves jomā. Vārds “standarts” apzīmē robežu starp to, kas mums ir un kas nav pieņemams tieši konkrēti mūsu dzīvē. Ja es izmantotu tādu jēdzienu kā “izvēles koridors”, tad cilvēka standarts ir šī koridora grīda. Zemāk pa šo konkrētais cilvēks neies, proti, viņam nebūs pieņemamas izvēles, kas atrodas zem tā, ko viņš sev definējis kā savu izvēles koridora grīdu. Savukārt griesti, kā jau tu noproti, ir cilvēka iztēles robeža. Tas, ko cilvēks spēj pieļaut iztēlē, ka viņam tas ir iespējams. Iztēli tagad atstāsim mierā un atgriezīsimies pie izvēles koridora grīdas jeb standarta. Viss, kas pašlaik ir manā dzīvē, tavā dzīvē, viņa un viņas dzīvēs, ir atspoguļo katra no mums standartu. Jā, tas ko mēs redzam sev apkārt, var mūs neapmierināt, bet tāds ir mūsu standarts. Savā profesionālajā pašvērtējumā – darbs un atalgojums -, veselībā un izskatā, attiecībās, labklājībā un, jā, arī laimes līmenī. Tādēļ, lai vēlēšanās garantēti piepildītos, vienkārši maini savu standartu. Es tagad smaidu, jo atceros sevi šī ceļa, standarta maiņas, sākumā. Viena lieta ir pateikt sev: “Okei, pietiek, Laila, būt par kāpuru! Informācijas tu esi apēdusi pa vairākām desmitgadēm tik daudz, ka pietiktu mazam bariņam cilvēku laimīgai dzīvei līdz mūža beigām, tagad pietiek rīt un sāc lidot. Pabeidz šo savu transformāciju un esi tauriņš! Tagad!!!”. Bet pavisam cita lieta ir sākt dzīvot kā tauriņam. Kad noplok enerģijas un entuziasma pieplūdums (tu jau zini, ka tas ir dopamīna efekts) pēc pašmotivācijas uzrunas, tad paliek auksta neomulības sajūta, dēļ neierastuma. Dzīvot kāpura dzīvi ir ierasti. Jā, varbūt daudz kas neapmierina, bet pat neapmierinātības sajūta ir silta un omulīga tādā dzīvē, jo tā ir pazīstama, ierasta un tātad dod zināmu drošības sajūtu. To drošības sajūtu, ka rīt viss būs tāpat kā šodien, paredzami, kontrolējami un aptuveni stabili. Tauriņa dzīve turpretī… Jā, ko tad nozīmē būt tauriņam manā metaforā? Tauriņš, atšķirībā no kāpura, spēj lidot un tātad skata pasauli no cita skatupunkta. Kad pa lidmašīnas logu skatāmies uz zemi, tā izskatās pavisam savādāka nekā pastaigas laikā. Tieši tik atšķirīgi izjūtas tas, ka nomainām savu izvēles koridora grīdu, savu standartu tajā jomā, kurā ir mūsu vēlēšanās. Tas nozīmē, ka mēs ne tikai dažas lietas sāksim darīt savādāk, bet ka mēs, visupirms, sāksim savādāk uztvert sevi. To nozīmē mainīt savu standartu. Tauriņi, atšķirībā no savas dzīves iepriekšējās attīstības stadijas, ne tikai lido un redz pasauli savādāku nekā iepriekš, viņi arī ir mainījuši savu sociālo loku un komunicē ar sev līdzīgajiem, ar tauriņiem, nevis kāpuriem. (...)"

KĀ PIELĀGOT DZĪVI SAVAI BŪTĪBAI.

Par to fragments no manas topošās grāmatas par zinātnē pamatotu laimi:

"Bet tagad parunāsim par to, ko tu vēlies. Kā izskatās tava laime? Varbūt ir runa par dzīvi tavā sapņu mājā vai par tavu sapņu darbu, vai arī par tādām partnerattiecībām, kādas tu vēlies. Ja ierastā ikdiena tevi ir padarījusi nedzirdīgu pret savām vēlmēm, un tu jau sen nejūti sevī to aicinājumu paveikt lielas lietas savā dzīvē, kādu tu juti jaunībā līdz 25 gadu vecumam, tad varu ieteikt tev izmēģināt vienu lietu no psiholoģijas. Dialektiskās uzvedības terapijas radītāja Marša Linehana (Marsha M. Linehan), to sauc par viedo prātu. Viedais prāts ir stāvoklis, kas ir pretējs izdzīvošanai. Pēc viņas domām, mēs atrodamies viedajā prātā, kad esam izgulējušies, paēduši, fiziski un emocionāli jūtamies labi, kad visas mūsu vajadzības ir apmierinātas un mēs izjūtam apmierinātību ar dzīvi. Kad tu atrodies šādā stāvoklī, pajautā sev “Kas man ir svarīgi?”, un atbilde, visticamāk, būs patiesa.

Mēs bioloģiski esam ieprogrammēti pastāvīgi meklēt savā apkārtnē to, kas mūs emocionāli iespaido. Un te ir tikai divi kritēriji – vai nu izraisa mūsos bailes, vai arī mums ļoti patīk. Tātad vai nu bailes, vai mīlestību. Un ja mēs negribam turpināt tikai izdzīvošanas scenāriju, tad vairāk pievēršam uzmanību ikdienā tam, kas mums patīk. Tev jau ir dzīvē cilvēki, kurus tu mīli, nodarbes, kas tev patīk, grāmatas un filmas, kas tevi interesē, mīļsīkumi, kas iepriecina… Caur to, kas tev patīk un interesē, atveras tavs aicinājums, tava būtība. Tēlaini sakot, tas, kas vajadzīgs tavai dvēselei. Par dvēseles aicinājumu es nosauktu to, uz ko cilvēku mudina viņa gēni. Tam, kas mūs interesē un aizrauj, no kā gūstam prieku, ir ģenētiski priekšnoteikumi. Un kad mēs esam saskaņā ar saviem gēniem, mēs esam saskaņā ar sevi, mēs burtiski esam īsti, bez maskām, un jūtamies dzīvi. (...)"