Pārmaiņas, ko vēlamies

Kāpēc vieniem cilvēkiem izdodas kaut ko mainīt savā dzīvē un citiem - nē? Vieni virzās uz priekšu ātrāk nekā citi, daži, savukārt, stāv uz vietas un bezpalīdzīgi noraugās savā regresā? Pirmo panākuma noslēpums ir apzināti vai neapzināti organizētā atbalsta sistēmā.

Ikviena cilvēka (ģimenes, darba kolektīva, tautas) dzīve ir pašorganizējoša un savu dzīvotspēju uzturoša sistēma. Sistēmā katrai detaļai, katram ieradumam ir sava konkrēta nozīme un funkcija. Tiklīdz mēs veicam kādas izmaiņas sistēmā, piemēram, mainām ieradumu no rīta braukt uz darbu pret veselīgu kājām iešanu uz vietu, kur astoņas stundas pēc kārtas ražosim iekšzemes kopproduktu, tā sistēma nekavējoties centīsies atjaunot iepriekšējo stāvokli, centīsies atgriezties savā status quo. Minētā piemēra gadījumā tas varētu izpausties kā regulāras grūtības nogādāt sevi laicīgi līdz darba vietai, kā rezultātā cilvēks varētu atteikties no savas ieceres un atgriezties pie iepriekšējā ieraduma - izmantot transporta līdzekli, lai nokļūtu darbā.

Līdzīgā veidā, kā augstāk minētajā piemērā, cilvēki mēdz atteikties no svarīgām iecerēm un saviem mērķiem, saskaroties ar sistēmas pašorganizējošo dabu. Lai pārvarētu šīs grūtības ceļā uz saviem mērķiem, svarīgi nodrošināt sev atbalsta sistēmu. To var izveidot no jebkā, kas dod spēku un iedvesmo - cilvēki, nodarbes, vide. Atbalsta sistēma nodrošina gan nepieciešamo spēku sistēmas inertuma pārvarēšanai, gan arī piešķir paātrinājumu virzībai uz mērķi.

Pēdējais ieteikums: veidojot savu atbalsta komandu, atcerieties par savu - galveno - lomu šajā pasākumā. Lai mums izdodas!:)

Pašapziņa

Vai tev trūkst pašapziņas? Varbūt tev tās ir pār pārēm, tikai nekā cita gan nav?

Un kā ir ar tavu pašvērtību? Vai viss, kas ar tevi notiek, to tikai vairo?

Vēlos dalīties ļoti personiskās pārdomās (viss, kas cilvēkā iekšā, manuprāt, ir ļoti personisks) par to, cik viegli zaudēt pašapziņu un cik viegli to atkal atgūt.

Kad man bija 5 gadi, māte aizveda mani uz peldēšanas nodarbībām. Tas notika tālajos septiņdesmitajos, kad Latvija vēl bija PSR, un es biju maza meitene, kas runā latviski. Treniņu grupā es biju vienīgā latviski runājošā, pārējie runāja krievu valodā. Pateicoties manam izdzīvošanas instinktam, krievu valodu apguvu ātri (komunicē vai paliec ārpus kolektīva!). Tagad šīs valodas lietošanu esmu uztrenējusi līdz dzimtās valodas līmenim. Valoda nebija vienīgā atšķirība,- es peldēšanas grupā biju visjaunākā. Viņiem jau bija izveidojies savs kolektīvs, un es tajā jutos neiederīga, tā sakot, baltais zvirbulis. Tomēr man vajadzēja pielāgoties, jo mātes nostāja peldēšanas jautājumā bija nelokāma - man vajadzēja trenēties. Tā bija pirmā skola, kur iemācījos slēpt savas atšķirības jeb individualitāti. Piemēram, man patika lasīt grāmatas, bet tajā vecumā pieņemts, ka bērni draudzīgās grupās drasē pa pagalmu vai vismaz gatavojas timuriešu kustībai un palīdz vecākiem cilvēkiem no veikala mājās nogādāt acainos iepirkumu tīkliņus. Īsāk izsakoties, es iemācījos nerēķināties ar savām vēlmēm. Izejot pārējās pielāgošanās skolas vēlākos gados, es pazaudēju savas vēlmes, vairs neatšķīru to, kas man svarīgs, no tā, kas svarīgs komjaunatnes organizācijai.

Man pagāja 20 gadi līdz atguvu sevi ar visām savām vēlmēm, gribu-negribu un patīk-nepatīk. Kā pieaudzis cilvēks es saprotu, ka, atrodoties jebkādā kolektīvā, pastāv risks, ka kolektīvs sāks dominēt pār indivīdu. Tajā pašā laikā es lieliski apzinos, ka es sev esmu viena un kolektīvu līdzi kapā nepaņemšu. Esmu atradusi, manuprāt, veiksmīgas mijiedarbības atslēgu starp kolektīvu un indivīdu - pašapziņa. Ja cilvēks apzinās savu unikalitāti, savas prioritātes un savas vērtības, viņš var atrast sev vispiemērotāko vidi (kolektīvus) un gūt patiesu gandarījumu no sevis realizēšanas.