NEIZGLĪTOTĪBA KĀ ETALONS? JEB KAS IR TIESNEŠI?

 Šis nav par tiesu sistēmu mūsu valstī. Drīzāk par "kurš skaļāk kliedz, tam arī taisnība?". Apmēram, pirms 13 gadiem iznāca būt tiešā saskarē ar valsts centralizēto pārbaudes darbu dabas zinībās sākumskolas klasēs. Pārbaudes darbā skolēniem bija jāizvēlas, viņuprāt, pareizā atbilde no piedāvātajiem atbilžu variantiem, toreiz vēl papīra formā nevis elektroniski. Pēc tam, kad skolēnu darbi bija pārbaudīti, vecāki tika aicināti pie klases audzinātājas, lai pārrunātu pārbaudes darba rezultātu. Toreiz es uzzināju, ka pareizā atbilde uz jautājumu "Kāpēc mēs redzam gaismu?" ir "Tāpēc ka ir Saule"... Es tobrīd nesapratu, vai man vajadzētu aplaudēt šādam nekompetence, neizglītotības līmenim, vai tomēr pieņemt, ka tas ir tāds īpatnējs, valsts mēroga, humora veids. Izrādījās, ka tas vienkārši bija stulbums. Normāls, cilvēcisks stulbums. Pieņemu, ka ierēdnis, kurš toreiz bija apstiprinājis šo atbildes variantu kā īsto iemeslu, kāpēc mēs uz mūsu planētas redzam gaismu, bija ieguvis vismaz vidējo izglītību. Ja tā, tad viņam būtu vajadzējis zināt, ka lai arī Saules sistēmā ir zvaigzne Saule, tomēr, lūkojoties no kosmosa, Saules sistēmā novērojama līdzīga tumsa kā citos Visuma apgabalos. Iemesls, kāpēc uz Zemes mēs redzam gaismu, ir berze, fotonu plūsmai šķērsojot planētas atmosfēru.

Tādēļ, ka ierēdnis, kā kompetenta valsts amatpersona, bija paziņojis, ka Saule ir iemesls, kāpēc uz mūsu planētas mēs redzam gaismu, realitāte un fizikas likumi piepeši nemainījās.

Ko jūs zināt par epiģenētiku? https://medlineplus.gov/genetics/understanding/howgeneswork/epigenome/ Tā ir viena no jaunākajām (tikai, apmēram 50 gadus veca) medicīnas nozarēm. Tā pēta, kā izmaiņās fenotipā ietekmē genomu, neizmantojot pie tam gēnu sekvencēšanu. Citiem vārdiem sakot, kā izmaiņās mūsu ierastajā uzvedībā, piemēram, ēšanas paradumos vai fiziskajā aktivitātē, "ieslēdz" vai "izslēdz" tos vai citus mūsu gēnus, tai skaitā, saistītos ar onkoloģiju.

Neirozinātnes biheivioristiskajā atzarā tika veikti pētījumi, kā dzīvs organisms reaģē uz kairinājumu. Kā jau bija sagaidāms, pierādījās, ka uz jebkuru kairinājumu dzīvas būtnes reaģē ar visu savu sensoriku. Proti, mainās visa bioķīmija neirohormonālo reakciju rezultātā. Homo sapiens ir vienīgā, plaši pazīstamā, bioloģiskā suga, kuras pārstāvji reaģē uz tādu kairinātāju ka vārds. Tas, kādus vārdus mēs izmantojam sarunā ar otru cilvēku, burtiski izmaina viņa un arī mūsu pašu ķermenī notiekošās  reakcijas molekulārā līmenī. 

Saliekot to kopā ar epiģenētikas atklājumiem, top acīm redzams, ka domas (mūsu domas sastāv no vārdiem, pat tad, kad mēs redzam iztēles ainas, tās tik un tā mūsu galvās tiek ietērptas vārdos) nav kaut kas, kas ietekmē tikai lētticīgas tantiņas, kurām nav ko darīt, un tāpēc viņas izklaidē sevi ar dīvainiem mācītājiem (dažādu kategoriju guru, eksperti neorganiskas izcelsmes radību uzvedībā, numeroloģijā (interesanti, ar ko matemātiķis atšķiras no numerologa?) u.tml.). Mūsu domāšanas ieradumi ir tikpat, ja ne pat vēl vairāk, svarīgi kā mūsu ēšanas, fizisko aktivitāšu, socializēšanās un darba ieradumi. Un vēl ja atceramies, ka mēs paši sev esam vienīgā būtne starp visiem 8 miljardiem cilvēku, no kuras mēs nevaram paslēpties, nevaram paņemt atvaļinājumu vai slimības lapu, tad nav nemaz grūti pamanīt, kurš ir tas "burvis" katra dzīvē, pateicoties kuram mēs piedzīvojam tās vai citas situācijas, izdzīvojam savu likteni. 

Es neticu liktenim, bet ticu cilvēka iespējām. Un medicīna šodien vēl ne tuvu nav atklājusi visus mūsu smadzeņu un arī, jā es nepabaidīšos šī vārda!, apziņas noslēpumus. Mēs esam vēl tikai ceļā uz saviem lielajiem atklājumiem. Un tieši to es jums novēlu nākamajā gadā - atklāt sevī daudz jauna un tādējādi pavairot savas iespējas tajā vietā un tajā situācijā, kur pašlaik esat, un vairot savu uzplaukumu!

Kad nākamreiz jūs dzirdēsit "Nē, tas nav iespējams!", tad pajautājiet sev "Kas ir šie tiesneši? Vai viņi ir kompetenti paziņot pēdējās instances līmenī, kas ir un kas nav iespējams?".

KĀPĒC LABSAJŪTA, NEVIS CĪŅA UN BARJERSKRĒJIENS, IR ĪSĀKAIS CEĻŠ UZ MĒRĶI?

 Kad cilvēks grib miljonu savā kontā, kļūt par galveno uzņēmumā, tikt pie bērniņa vai labākās attiecības savā mūžā, runa nav par cipariem, amata nosaukumu vai statusa atribūtiem. Cilvēks kaut ko vēlas, jo tas dos viņam konkrētu sajūtu. Visbiežāk cilvēku vēlmes un mērķi saistīti ar patīkamām sajūtām. Pašsaprotami? Sarunājoties ar cilvēkiem kā izaugsmes veicinātājai, nerodas sajūta, ka vairums apzinās, kādas viņu pašu izjūtas stāv aiz viņu mērķiem.

Ja mēs vēlamies ko patīkamu, kāpēc mēs domājam, ka pastāvīgi gremdējot sevi kā aukstā ūdenī stresā un iekšējā vai ārējā cīņā ceļā uz mērķi, mēs to sasniegsim? Tāpēc, ka mums ir iemācīts, ka par visu labo dzīvē ir jācīnās? Tāpēc ka bez grūtībām nebūs uzvaras prieka? Tāpēc ka tikai smags darbs dod saldus augļus? Ja ticat, ka tā, tad, protams, jums ir taisnība. 

Jo "Kur skatīsies, tur būsi!" princips darbojas vienmēr. Tāpēc ka tā strādā mūsu smadzenes. Kā to pārbaudīt praksē ar pavisam vienkāršu vingrinājumu tūlīt pat, esmu aprakstījusi rakstā "Labsajūtas realizācija" žurnāla "I'mperfekt" rudens numurā. Negribu atkārtoti tik gari rakstīt, kā arī šī nav īstā vieta, kur izplūst aprakstos.

Neirobioloģijā pamatotās metodes ir vienīgas, cik man zināms, kas dod garantētu rezultātu. Garantiju dod tas, ka: a) mums visiem ir smadzenes; b) ir izpētīts, kā tieši tās funkcionē; c) ir izpētīts, ka paveicot tādu darbību, aktivizējas tāds un tāds smadzeņu apgabals, kas novedīs pie konkrēti, lūk, tādas izpausmes, gan mūsu, gan cita cilvēka. Kas notiek smadzenēs, kad izjūtam labsajūtu? Pazeminās aktivitāte mandeļveida ķermenī - smadzeņu limbiskās sistēmas daļā, kas saistīta ar trauksmi, bailēm, viena vārdā sakot, ar stresu. Jo labāk jūtamies, jo mazāka ir stresa reakcijas klātbūtne ķermenī. Un tas nozīmē, ka esam atvērtāki savā uztverē informācijai, sajūtām, kaut kam jaunam, esam radošāki. Šādā stāvoklī tuvoties savam mērķim ir ne vien patīkamāk, bet arī produktīvāk. Jo varam pamanīt iespējas, ko, būdami sakoncentrējušies uz problēmām (saistās ar stresa reakciju), iepriekš neredzējām. Un savās izjūtās mēs atbilstam, enerģijas ziņā, sasniegtam savam mērķim. Kurp raugāmies, tur arī būsim. Ja uzmanības centrā ir šķēršļi un problēmas, tad, atrisinot vienas, vietā nāks jaunas, vēl izaicinošākas. Jo kur ir mūsu uzmanība, tur ir mūsu enerģija. Un kur ir mūsu enerģija, tur būs mūsu rezultāts.

"Ja domājat, ka sasniegsiet, vai ja domājat, ka nesasniegsiet, jums ir taisnība abos gadījumos." Henrijs Fords.

Photo by Miguel Bruna on Unsplash

VĀJUMS ATTIECĪBĀS, KAS ĪSTENĪBĀ IR SPĒKS

“Es jau maz ko te varu ietekmēt, tas no otra cilvēka atkarīgs. Bet viņš negrib saprast un mainīties…” Ja esat attiecībās jutušies līdzīgi vai tā jūtaties tagad, tad ir vērts šo izlasīt. Un šoreiz nav starpības, vai runa ir par partnerattiecībām pārī, vai par attiecībām ar kolēģiem, padotajiem vai ģimenes locekļiem.

15 gadus mācot vadītājiem neirobioloģijas laifhakus līderībā un stresa noturībā, šo frāzi esmu dzirdējusi ļoti bieži. Cilvēks jūtas it kā otra cilvēka varā, atkarīgs no otra savos lēmumos un uzvedībā. Ja runājam darba kolektīvu, kur vadītājam svarīgi izveidot savam standartam atbilstošas attiecības ar komandu, tad šī ierobežojošā sajūta rada papildu stresu. Un tas ir tādēļ, ka mēs raugāmies uz attiecību procesu un neredzam kontekstu.

Attēlā esmu shematiski parādījusi sinerģiju grupā starp līderi un tiem, kurus ietekmē viņa lēmumi. Cita starpā, līderis nav tikai korporatīvās vides jēdziens, kā bieži tas tiek uztverts. Līderi ir arī sporta komandā, katrā ģimenē un, ja paveicas, tad cilvēks ir līderis savā dzīvē. Ja vēlēsieties, pārrunāsim šo citreiz 😊. Atgriežamies pie attiecībām starp diviem cilvēkiem. Jā, arī shēmā skaidri redzams, ka attiecības ir ceļš ar divvirzienu kustību. Un tieši šajā apstāklī ir spēka, nevis vājuma, atslēga. Un pilnīgi noteikti es nerunāju par kusliem vai izsmalcinātiem paņēmieniem no manipulatoru rokasgrāmatas “Kā panākt, ka otrs dara visu, ko es gribu, pat ja viņš to negrib”. Runa ir par savstarpējas cieņas un mīlestības attiecībām.

Cilvēki, kuri atrodas savstarpējās attiecībās, veido neredzamu acīm, bet sajūtamu, vienotu veselumu. Es nosaukšu to par atvērtu noslēgtu sistēmu. Atvērtu tādēļ, ka mēs ārpus šīm attiecībām veidojam vēl attiecības arī ar citiem cilvēkiem. Noslēgta šī sistēma ir divu attiecībās iesaistīto vai vienas grupas (ģimene, kolēģi, grāmatu lasīšanas pulciņa dalībnieki….) ietvaros. Un sistēmas iekšienē mēs esam pielāgojušies viens otra izpausmēm. Piemēram, kad partnerim ir TAS skatiens, mēs zinām, ka labāk viņu neaiztikt. Kad otrs raud, mēs vēlamies viņu nomierināt un samīļojam. Un tā tas darbojas abos virzienos, kā rāda bultiņas zīmējumā. Savās attiecībās garākā vai īsākā laika periodā mēs esam atraduši otimālāko, konsensus, stāvokli.

Lai atvērtā slēgtā sistēma, proti, attiecības, turpinātu pastāvēt, lielumiem, kas veido šo sistēmu, ir jāatbilst viens otram. Līdzīgi kā atslēga, kas atbilst slēdzenei, vai telefona lādētājs, kas atbilst konkrētam telefonam. Mums nevajag censties ietekmēt otru cilvēku, mainīt viņu, lai justos laimīgi partnerattiecībās vai viegli un produktīvi attiecībās ar kolēģiem. Mūsu rīcībā jau šobrīd ir pilnīgi viss, kas mums vajadzīgs, lai izmainītu attiecības. Pietiekoši ir mainīt kaut ko sevī. Kad mainās viens lielums slēgtajā sistēmā, otram lielumam ir jāmainās atbilstoši, lai varētu saglabāt mijiedarbību un sistēma neizjuktu. Tāds ir divu cilvēku attiecību konteksts. Jūs attiecībās ietekmējat otru vairāk nekā, iespējams, jūs apzināties.

Lūdzu uzrakstiet komentārā, kā jūsu pieredzē apzinātas un mērķtiecīgas izmaiņas jūsos ietekmēja attiecības. Es, savukārt, no savas puses nākamreiz dalīšos ar konkrētu instrumentu*, kā izveidot tieši tādas attiecības, kādas jūs vēlaties vai kādas jums vajadzīgas. Ja šis jums bija vērtīgi, tad lūdzu dalieties, kam šis, jūsuprāt, būs noderīgi.

*intervences, kas dod gaidīto rezultātu.

IESLĒDZAM SAVU MOTIVĀCIJU UZ MĒRĶI

Tu lasi šo, acīmredzot, tādēļ, ka meklē vēl ceļus un paņēmienus, kā nokļūt savā mērķi. Jo ja tu tur jau būtu, tu vienkārši izbaudītu savu uzvaru 😊. Man tev ir divas labas ziņas.

1. Zaudējums nav iespējams. Jo tu šajā spēlē nevis piedalies vai centies uzveikt kādu pretinieku, piemēram, sevi, bet gan esi cilvēks, kurš radījis šo spēli. To, kuru tu spēlē katru dienu un sauc par savu dzīvi. (Protams, ir iespējams, ka tu šo visu pasākumu, sākot no perfektā atspulga spogulī un beidzot ar pareizo skatienu uz kartupeli zupā, uztver ārkārtīgi nopietni. Ja tā, tad lai tev izdodas! Ar nopietnu seju nodzīvot nopietnu dzīvi, darot nopietnu darbu, veicot nopietnu socializēšanos darbadienu vakaros reāli un virtuāli, nopietni ceļojot, nopietni mīlot un nopietni reproducējoties.)

2. Trīs sarakstu tehnika spēcīgi ieslēdz motivāciju un palīdz mazināt pretestību ceļā uz savu mērķi. Un jā, pretestību nerada kaut kas ārpusē. To rada mani iestatījumi - uzskati, pārliecības, kas balstītas iepriekšējā pieredzē un pamatotas ticībā, kas man ir un kas nav iespējams, konkrēti man. Tātad būs nepieciešams papīrs un rakstāmais.

Pirmais saraksts. Tajā mēs aprakstām vismaz 30 punktus, kas manā dzīvē mainīsies, kad mērķis būs sasniegts. Kā mērķa sasniegšana mainīs manu dzīvi. Vēlams, uzrakstīt vairāk nekā 30 punktus. Ja cilvēks nespēj atrast vismaz 30 cēloņus, kādēļ viņš grib to, ko grib, kādēļ viņam tas ir svarīgi, ka tas ietekmēs viņa dzīvi, tad šādam cilvēkam ir gribēšana pašas gribēšanas dēļ. Nevis mērķis, ko sasniegt.

Otrais saraksts. Te mēs rakstām atbildi uz jautājumu "Kas nenotiks, kad mans mērķis būs sasniegts?". Visi punkti šajā sarakstā parādīs mūsu sekundāros ieguvumus no tā, ka atrodamies šobrīd tur, kur atrodamies. Vai esam gatavi atteikties no šiem labumiem, kas mūs notur status quo?

Trešais sarakts. Atbildes punkti uz jautājumu "Kas notiks, ja tas nenotiks, ja es nesasniegšu savu mērķi?" precīzi parādīs iemeslus, kāpēc mēs šodien atrodamies tur, kur atrodamies. Es neteikšu priekšā, ko jūs tur ieraudzīsiet, tikai pateikšu, ka bailes ir spēcīga enerģija, un Visums ir dāsns - ko mēs izstarojam lielāko laika daļu, to arī saņemam.

MĒS SASNIEDZAM TIKAI TO, KO SEV ATĻAUJAM

 Par manu pieeju. Apvienoju praktisko neirobioloģiju ar cilvēka bezapziņas praktiski neierobežotajām iespējām īstenot materiālajā realitātē visu, ko cilvēks patiesi vēlas. Bieži vien, tam nepieciešama atsevišķu ierobežojošo uzstādījumu nomaiņa cilvēka bezapziņā. Un protams, to cilvēks var paveikt patstāvīgi. Šeit algoritms, kā to paveikt:

Man ir instrumenti, kurus dodu cilvēkam, un tie, kā likums, ir vienkārši savā izmantošanā. Bet vienkārši un viegli nav viens un tas pats. Lai sasniegtu rezultātu, instruments jālieto regulāri, kamēr jaunie neironu savienojumi smadzenēs nostabilizējusies tiktāl, ka domāšanas paternos un uzvedībā ir kļuvuši par jaunu ieradumu. Šajā vietā daudziem iestājas aplauziens, un viņi paliek tajā pašā vietā kur bijuši, turpinot neauglīgi sapņot un vilties sevī, jo "sapnis taču ir nesasniedzams...".

Vienīgais šķērslis, kas stāv manā ceļā uz mērķa sasniegšanu, esmu es pati. Precīzāk sakot, iestatījumi manā galvā. Jo ikviens dzīvē sasniedz tikai to, ko viņš pats sev atļauj.

NAUDA DARBĀ NAV SVARĪGA?

 

Kad strādāju televīzijā (attēlā meitene ar brillēm uz matiem), biju jaunības maksimālisma pilnbriedā. Tolaik arī mūsu valsts bija pavisam jauna, tikai dažus gadus iepriekš atguvusi neatkarību un no Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas kļuvusi par Latvijas Republiku. Tāpēc tolaik es būtu varējusi strādāt tikai par ideju, par iespēju ko darīt idejas vārdā. Tāds ir ideālisms manā izpildījumā - īstenot to, kam ticu no visas sirds. BET pat tolaik es dzīvoju fiziskā realitātē, tāpat kā tagad. Un fizisks ķermenis fiziskā realitātē grib ēst, tam ir auksti, ja vējā tas stāv pliks un ja nav kur patverties lietū un salā, jo tas kļuvis par bezpajumtnieku... Tādēļ pat jaunības maksimālisma pilnbriedā man bija svarīgi saņemt naudu par savu darbu.

Un tieši naudas aspekts mani mulsina šodienas korporatīvās kultūras paradigmā. Kurā attiecībā uz darbiniekiem dominē uzņēmuma ieguldījumi darbinieku labjūtībā (wellbeing) darba laikā, virkne "lai mēs mīļi dzīvojam" visdažādākajos izpildījumos - no tiešā vadītāja, no tiešajiem kolēģiem un netiešajiem sadarbības partneriem, no organizācijas vadības un no uzņēmuma īpašniekiem vismaz reizi gadā korporatīvās pieklājīgās pakniksēšanas pasākumos. Sakiet lūdzu, vai šī ir kāda rotaļa profesionālajā vidē, kuru mēs visi spēlējam, pieklājīgi smaidot viens otram sejā un aiz muguras, kuras divi galvenie noteikumi ir: 1. Izliecies, ka nauda nav svarīga. 2. Izliecies, ka biznesa mērķis nav gūt peļņu saimnieciskās darbības rezultātā un ka darbinieki uzņēmumā neatrodas tādēļ, lai uzņēmums nopelnītu, vēlams, vairāk naudas nekā iepriekšējā pārskata periodā. ?

Ja tā, tad man ir slikta ziņa. Izņemiet no profesionālās darbības vienādojuma naudu, pamēģiniet nesamaksāt darbiniekiem darba algu vismaz vienu mēnesi, un paskatieties, cik daudz darbinieku paliks uzņēmumā strādāt par labjūtību darba laikā. Es to pavisam nopietni, ar atbildību pret indivīdu kritisko domāšanu, proti, neticiet man uz vārda, pārbaudiet paši un pēc tam uzrakstiet man savu atgriezenisko saiti par to, ir vai nav nauda svarīga darba attiecībās.

Foto no mana personīgā arhīva.