Savā galvā. Vienā no pētījumiem saistībā ar cilvēka motivāciju tika noskaidrots, ka sportistiem, tuvojoties finiša līnijai, rodas enerģija un viņi veic pēdējo uzrāvienu pirms finiša. Tas saistīts ar dopamīnu kā motivāciju pastiprinošo sistēmu (dopamīnerģiskā sistēma) mūsu smadzenēs.
Līdzīgu efektu - enerģijas pieplūdumu - varam panākt, kad iztēlojamies savu mērķi. Iztēlē iesaistīti tie paši smadzeņu apgabali, kas fiziskajā redzē. Tas ir iemesls, kāpēc motivācijas speciālisti mudina savus klientus iztēloties viņu mērķus. Un jo detalizētāk cilvēks spēj ieraudzīt savā galvā savu mērķi, jo labāk. Arī te ir saistība ar mūsu redzes īpatnībām. Jo mēs tuvāk atrodamies kādam objektam, jo skaidrāk varam to saredzēt, visās detaļās.
Saliekot kopā augstāk minēto, kad savā iztēlē skatām savu mērķi visās detaļās UN veicam konkrētas darbības sava mērķa virzienā, smadzenēs aktivizējas dopamīnerģiskā sistēma, un mums rodas enerģijas pieplūdums, lai sasniegtu "finiša līniju".
Apledojušās ielas šodien man atgādināja par "Kur skatīsies, tur būsi!" jeb, citiem vārdiem sakot, kur ir mana uzmanība, tur ir mana enerģija. Un kur ir mana enerģija, tur top mans rezultāts. Novēroju, kā cilvēki, noliekuši galvas un cieši lūkojoties uz apledojušo ietvi sev zem kājām, piesardzīgi virzījās uz priekšu. Kāds vairāk piesardzīgi, kāds mazāk, un kad paslīdēja, atkal piekala savu skatienu ledum zem kājām un sāka iet lēnāk. Novērojot šo visu, es nolēmu veikt eksperimentu ar savām smadzenēm. Jo neirobioloģijas sasniegumus pētu, lai pielietotu tos praksē un izmantotu maksimāli saviem rezultātiem tās iespējas, ko man daba jau sākotnēji ielikusi smadzenēs. Drosmīgajiem iesaku pašiem veikt šo eksperimentu. Es nolēmu skatīties nevis uz ledu zem kājām, bet uz punktu, kur man jānokļūst, piemēram tuvāko nākamo krustojumu. Pamanīju, ka eju ātrāk, nekā kad skatījos zem kājām, gaita kļuvusi pārliecinošāka, tātad lielāka stabilitātes sajūta, un jūtos mazāk nogurusi. Kas liecināja par dopamīna pieplūdumu. Jo es izmantoju vizuālu koncentrēšanos uz mērķi ("" Kur skatīsies, tur būsi!") un devu smadzenēm pierādījumus (fiziski veicu darbības), ka mērķis jau ir tuvu. Atceraties!? Pirms finiša līnijas sportistiem ir enerģijas pieplūdums. Tāpēc es izvēlējos tuvāko, nevis tālāko krustojumu savā ceļā, uz kuru koncentrēt savu uzmanību.
Sava eksperimenta laikā pamanīju asociāciju ar dzīvniekiem - medniekiem ziemā. Tiem, kuri medī, acis ir novietotas priekšpusē sejā, līdzīgi kā mums, nevis galvas sānos, kā tas ir tiem dzīvniekiem, kurus plēsēji medī. Apledojuma laikā plēsēji, kad koncentrējušies uz savu potenciālo medījumu, proti, mērķi, visu uzmanību koncentrē uz to, nevis skatās sev zem kājām bailēs paslīdēt. Viņi pārvietojas ātri, mērķtiecīgi, tātad neveic liekas kustības, un ir visai efektīvi. Ātrumu (muskuļu spēks) un mērķtiecību nodrošina dopamīns. Būdams motivācijas pastiprinātājs, tas palīdz nodrošināt uzmanības koncentrēšanu uz konkrēto uzdevumu vai mērķi.
Arī manis aprakstītie dzīvnieki - mednieki par savu rezultātu var teikt paldies savām smadzenēm. Ziniet, kur atšķirība starp mūsu un plēsēju uzvedību uz ledus? Mums ir bail paslīdēt, nokrist, dabūt smadzeņu satricinājumu, salauzt kaulus un uz ilgu laiku zaudēt darbaspējas. Plēsēju smadzenēs procesā, kad viņi iet/skrien/lec uz mērķi, netiek "izspēlēti" visi šie baiļu scenāriji. Tikai mūsu smadzenes spēj saģenerēt ļoti īsā laikā tik plašu un daudzveidīgu situācijas potenciālās attīstības klāstu.
Un, manuprāt, tas ir lieliski, ka mums ir tik jaudīgas smadzenes! Bet bailes nav īstenība. Īstenība ir ledus un tā vieta, kur jūs vēlaties nokļūt...
Photo by Uriel Soberanes on Unsplash
