BAGĀTĪBA, KAS TEV LEMTA JAU KOPŠ PIEDZIMŠANAS

Kādā no J.Berga grāmatām izlasīju skaistu stāstu par trūcīgo mežsargu, kurš ar savu ģimeni un vienīgo, jau krietni padzīvojušo, gotiņu dzīvoja nabadzīgā būdiņā meža vidū. Reiz šai būdiņai garām brauca kabalas skolotājs kopā ar saviem audzēkņiem. Tā kā jau bija vēls vakars, mežsargs piedāvāja ceļiniekiem naktsmājas. Skolotājs piekrita apmesties uz nakti pie mežsarga. Viesmīlības likumi noteica mežsargam klāt galdu un cienāt viesus ar visu, ko vien viņi paši vēlēsies. Apjautājies skolotājam, ko viņš vēlēsies vakariņās, mežsargs saņēma tādu delikatešu sarakstu, ka uz vietas nobāla un sastinga kā akmenī cirsts. Sarakstā bija gan austeres kādās tur mērcēs, gan izmeklēti augļi un gardumi. Arī audzēkņi jutās pārsteigti, jo skolotājs nekad iepriekš nebija uzvedies tik netaktiski. Mežsargs smagi nopūtās, bet viesmīlība paliek viesmīlība, noplēsa savai būdiņai apšuvumu, pārdeva to kopā ar gotiņu, nopirka skolotājam cienastu un uzklāja bagātīgu vakariņu galdu. Viesi paēda, pārlaida nakti, no rīta pateica paldies viesmīlīgajam saimniekam un devās ceļā. Mežsargs, palicis viens pret vienu ar savu izmisumu, jo viņam vairs nebija nekā, ar ko pabarot savu ģimeni, pat jumta īsteni virs galvas nebija, devās dziļi mežā, lēja gaužas asaras un skaļi sauca pēc palīdzības. Mežā sastaptie cilvēki vairījās no viņa, neviens nesniedza palīdzīgu roku. Tikai viens vīrs piegāja pie mežsarga un sacīja: "Esmu tevi jau agrāk redzējis šajā mežā. Tu liecies lāga cilvēks. Esmu ļoti turīgs vīrs, un man atvēlētais laiks strauji tuvojas beigām. Bet cilvēkus, kas man ir apkārt, interesē tikai mana nauda un īpašumi. Redzu, ka tev tā šobrīd varētu noderēt." Un turīgais vīrs novēlēja visu savu bagātību trūcīgajam mežsargam. Drīz pēc tam bagātnieks nomira, un mežsargs ar savu ģimeni pārcēlās uz dzīvi pilī. Juta viņš, ka visas šīs pārmaiņas kaut kā ir saistītas ar kabalas skolotāja vizīti. Mežsargs, tagad jau bagātais, ņēma pusduci zirgu, iejūdza zelta karietē un devās pie skolotāja. Audzēkņi, šo skatu redzot, bija ļoti pārsteigti, atpazīstot staltajā, bagātajā vīrā trūcīgo mežsargu. Uz mežsarga jautājumu, kā tas viss saistīts, skolotājs atbildēja sekojošo: "Kad tu piedzimi, tev bija lemta bagātības pārpilna dzīve. Bet tu pieticīgi samierinājies ar savu nabadzīgo būdiņu un veco gotiņu. Radītājs respektēja tavu izvēli. Šādā situācijā pasniegt tev bagātību, kas bija tava jau kopš dzimšanas, nozīmētu rīkoties pret tavu gribu. Tādēļ vajadzēja atņemt to pēdējo, kas tev vēl piederēja, lai tu sāktu saukt pēc palīdzības un lai beidzot tavā dzīvē ienāktu bagātība, kas tev bija lemta jau no paša sākuma."

Manuprāt, šis stāsts ir arī par pašapziņu. Cik vērtīgs tu esi pats savās acīs? Vai tu samierinies ar mazumiņu, neticot, ka tev jau kopš dzimšanas ir lemta bagātības pārpilna dzīve? Kā tas izpaužas attiecībās ar citiem cilvēkiem? Labāk kaut kādas attiecības, nekā vispār nekādas? Un ja nu tāda veidā tu aizšķērso ceļu tām attiecībām, par kurām esi sapņojis visu mūžu?

SASNIEGUMI - PIETURZĪMES PAŠAPZIŅAS CEĻĀ

Sasniegumi, tāpat kā kļūdas, par kaut ko liecina. Sasniegumi - par to, ko varam. Kļūdas - par to, ko citreiz darīt savādāk.

Kritiķa balss mūsos (un viņš mīt ikvienā) pārtiek no tā, ko uzskatām par savām kļūdām. Šodien neiedziļināšos, vai tās patiešām ir kļūdas un vai tad viss nenorit kādā augstākā saskaņā? Varbūt par to ir vērts padomāt.

Ir vēl arī citas pieturzīmes mūsu dzīves ceļā - sasniegumi. Lieli, mazi, pavisam sīki un personiski, globāli un profesionāli - nav svarīgi, kādi. Svarīgi ir pašam pamanīt, ka tas, ko tikko paveicu, ir sasniegums. Un to atzīmēt. Ar svētkiem, balvām vai kā savādāk. Un nepaskriet garām pašam sev. Ikviena sava sasnieguma pamanīšana ir ieguldījums savā pašapziņā.

Tikai cilvēks pats var celt vai sagraut savu pašapziņu..

RECEPTE REALITĀTES LIETOŠANAI

Vakar dalījos pārdomās par ātrāko transporta līdzekli ceļā uz mērķi - emocijām. Precīzāk - par to lomu realitātes veidošanā.

Daudz ko no tā, ko pārdzīvojam, mēs nemaz neapzināmies. Tā nu reiz ir iekārtotas mūsu attīstītās smadzenes.:) Tādēļ, lai apzinātos savas patiesās (nevis ar loģisko prātu izdomātās) vēlmes, es ņemu talkā realitāti. Formula ir ļoti vienkārša: viss, ko redzu, dzirdu un sajūtu sev apkārt šajā brīdī, ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Un, ja kaut kā manā dzīvē nav, tad, acīmredzot, man tas nav vajadzīgs. Šī formula ir patiesa arī tajos gadījumos, kad tas, kas man ir blakus, man nepatīk.

Paraugieties sev apkārt, un jūs varbūt atklāsiet savas slēptākās vēlēšanās. Varbūt tā arī ir patiesība, kas cilvēku atbrīvo?

SKANĒT AR SAVU MĒRĶI VIENĀ RITMĀ

Ātrākais transporta līdzeklis, kas aizved pie mērķa, ir emocijas. Un ne tikai tādēļ, ka emocijas ir motivatori.

Emocijas ir tā toņkārta, kurā mēs skanam, un veidojam saskaņu ar pasauli. Mēs pievelkam līdzīgi skanošos. Savā ziņā tāda "Ko sēsi, to pļausi" izpausme. Šo "skaņu" rada mūsu emocijas. Un tagad iedomāsimies cilvēku, kurš vēlas pārticību savā dzīvē, bet pašlaik tas, ko viņš redz sev apkārt, vairāk atgādina trūkumu. Domāt jau viņš domā par pārticību, bet koncentrējas uz trūkumu, uz to, kā viņam pašlaik pietrūkst - naudas, prieka, automašīnas, mīlestības u.t.t.

Lai piesaistītu savā dzīvē to, ko tiešām vēlamies, ir svarīgi jau šodien, šajā pašā brīdī, izjust to, ko gribam saņemt. Ja tā ir materiālā labklājība, tad sāciet to izjust jau tūlīt. Paraugieties apkārt un novērtējiet, cik daudz jau jums šobrīd pieder. Jūs esat bagāts! Ja tā ir mīlestība, tad dāvājiet to sev pats, peldieties savā mīlestībā, priekā un laimē.

Tā ir jūsu izvēle, uz ko koncentrēt savu uzmanību un emocijas, un izvēloties, jūs radāt savu nākotni.