IZLAUŠANĀS NO MĪTU VAŽĀM PAR MŪSU BĒRNĪBAS IETEKMES DETERMINĒTĪBU

"Tādas zināšanas kā tev ir maz cilvēkiem," emocionālas sarunas laikā pateica man draugs. Mēs runājām par manu draugu pēcgaršu pēc sarunas ar viņu bērna sociālo pedagogu skolā. Es viņiem tikko biju pastāstījusi par neirozinātnes pierādījumiem, ka, veidojot jaunu pieredzi savās attiecībās, jebkurā vecumā mēs varam izmainīt savu pieķeršanās veidu. Piemēram, no trauksmainā uz drošo. Lai gan ilgu laiku laiku psiholoģu sabiedrībā valdīja pārliecība, ka pieķeršanās tips, kā izveidojies bērnībā, tā nemainīgs saglabājas visas dzīves garumā. Un pēc būtības ir liktenis, ko bērnam "uzdāvinājuši" viņa vecāki.

"Zinātnē ilgstoši ticis uzskatīts, ka emocionālā regulācija un emocionālā reakcija ir statiskas spējas, kas neko daudz nemainās, tiklīdz jūs esat sasnieguši brieduma gadus."* Taču neirozinātnieka Ričarda Deividsona pētījumu rezultāti nepārprotami norāda, ka meditācija var noturīgi izmainīt smadzeņu funkcijas un struktūru. Smadzeņu spēja mainīties (neiroplasticitāte) un atjaunoties (neiroģenēze) visas dzīves laikā dod iespēju mums mainīt tās lietas sevī un priekšstatus par sevi, ko iepriekš domājām (patiesībā tā bija valdošā dogma neirobioloģijā līdz teju pagājušā gadsimta beigām), ka pēc noteikta vecuma sasniegšanas tas vairs nav iespējams.

Saskaņā ar gadu desmitiem izstrādāto pieķeršanās teoriju pieķeršanās veids izveidojas bērnībā (dzīves agrīnajā posmā), atkarībā no tā, kā bērns mijiedarbojas ar saviem primārajiem aprūpētājiem. Teorijas autors angļu psihiatrs un psihoanalītiķis Džons Boulbi. Radusies 1958. gadā, šī teorija pamatā saistīta ar emocijām un to regulāciju, īpašu uzmanību pievēršot bailēm. Bailes ne tikai kā ikdienas satraukumu līmenī, bet arī kā ievainojamības un bezpalīdzības jūtu atspoguļojums. Par mentālās veselības galveno faktoru tiek uzskatīta iespēja tikt galā ar bailēm un paaugstināt stabilitāti un noturību dzīvē.

Pieķeršanās teorija pēta cilvēka adaptācijas spēju un faktorus, kas to bloķē vai veicina. Džona Boulbi skolniece un kolēģe Meri Einsvorta periodā 1960.-1970. veica virkni pētījumu, kuru rezultātā viņa noformulēja 4 pieķeršanās veidus:

+ drošais (mīloša vide, kurā vecāki velta uzmanību bērnam, rūpējas par viņu un uztur emocionālo kontaktu);

-  trauksmaini ambivalentais (bērns nejūtas pārliecināts par sava pieaugušā jūtām pret viņu);

-  izvairīgais (bērns jūt, ka var paļauties tikai uz sevi, jo kad viņam nepieciešams atbalsts, viņa pieaugušais nav bijis pieejams emocionāli vai nav bijis pieejams fiziski; samērā bieži tiek sajaukts ar pašpietiekamību);

-  dezorganizējošais (bērns jūtas apjucis, pieaugušā vecumā attiecības raksturo frāze "ja sit, tātad mīl!").

Kamēr mēs neapzināmies, kas mūsos notiek, mūsu jūtu izpausmes un uzvedību tuvās attiecībās nosaka neironu savienojumi, kas izveidojušies bērnībā un nostiprināti daudzkārtējos atkārtojumos, daudzu gadu garumā. Tā dēvētās, takas smadzenēs. Un, jā, tas ir automātisms jeb šabloniska uztveres-reakcijas izpausme. Kuru mēs tikpat automātiski nododam saviem bērniem.

Iemesls, kādēļ šo visu rakstu, mani subjektīvie novērojumi par psiholoģisko klimatu skolēnu savstarpējās attiecībās. Lieta tā, ka vienīgi drošajam pieķeršanās veidam ir raksturīga atvērtība un iecietība pret citādi domājošajiem, tai skaitā, citu kultūru pārstāvjiem. Drošā pieķeršanās veida pārstāvjiem nav raksturīgs vākt domubiedru grupas, lai paustu savu viedokli vai, galējā gadījumā, lai fiziski izrēķinātos ar tiem, kuri nepiekrīt šim viedoklim. Šādu uzvedība raksturīga izkropļoto pieķeršanās tipu pārstāvjiem. Jo viņi nejūtas par sevi pārliecināti, nejūtas līdzvērtīgi savam oponentam. Tādēļ, lai "nolīdzsvarotu" spēkus, viņiem jāsavāc sev apkārt bars. Tikai tāpēc, lai paši sajustos, ka ir vērtīgi...

Tā nav bērnu atbildība. Tā ir mūsu, vecāku, atbildība apmierināt ne tikai sava bērna fiziskās vajadzības un tehnoloģiskās iegribas, bet, visupirms, iedot viņam stabilitātes pamatu zem kājām, drošības un pasargātības sajūtu, ko dod mīlestība, kas neizvirza nosacījumus. Bet mēs varam iedot saviem bērniem tikai to, kas esam paši...

Nekad nav par vēlu sākt attīstīt sevī drošo pieķeršanās veidu. To tagad apliecina neirozinātnes pētījumi. Ja vecāki jums bērnībā nesniedza emocionālo siltumu un atbalstu, tam - trauksmainajam vai izvairīgajam pieķeršanās veidam - vairs nav jākļūst par likteni jeb nolemtību jūsu bērniem, kā arī par nāves spriedumu jūsu patiesai piepildījuma sajūtai savās partnerattiecībās. Mēs neesam savu vecāku pārliecību un dzīvesveida ķīlnieki. Mums nav jāatkārto viņu dzīves scenārijs un pārliecības, ja mēs to nevēlamies.

jebkurā mirklī mēs varam pagriezt savas dzīves kuģi jaunā virzienā, ja vecais virziens mūs neapmierināja. Jo smadzenes spēj pārveidoties (neiroplasticitāte) visas dzīves garumā. Elastīgas smadzenes un elastīga domāšana, viegla apmācāmība, tas viss vairs nav bērnu prerogatīva. Izmantosim iespējas, ar kurām daba mūs ir apveltījusi. Ja ne sevis dēļ, tad vismaz tādēļ lai skola kļūtu par vietu, kur bērnu mentālā veselība un psiholoģiskā labklājība uzplaukst, nevis tiek grauta.

* Šārona Beglija "Prāta treniņš. Jaunākie zinātnes atklājumi par cilvēka spēju pārveidot savas smadzenes un mainīt sevi", apgāds "Lietusdārzs", 2023.; lpp.243.

Ilustrācija no Lailas Jembergas grāmatas, kas būs pieejama 2024.gadā.

 

SEŠI SOĻI, KĀ VAIROT SAVU LAIMES HORMONU RUDENĪ

Būt laimīgai rudenī vienmēr ir mazliet izaicinājums. Dēļ tā, ka saules gaismas kļūst mazāk. Un kopā ar to mazāk kļūst arī serotonīna. Tautā šo neiromediatoru dēvē par laimes hormonu. Jo tas nodrošina iekšēja miera, pašpaļāvības un atvērtības sajūtu. Un tādējādi vairo labsajūtu gan ķermenī, gan prātā. Ja tu neproti pabeigt stresa reakciju un uzskati, ka ciet no ilgstoša stresa, tad standarta frāzei tagad vajadzētu būt “nāc uz maniem atvērtajiem vai slēgtajiem kursiem par stresu”, bet es ticu tavam viedumam un cienu tavu patstāvību. Mana pārliecība ir, ka cilvēkam kruķi vajadzīgi tad, kad kāja salūzusi, kamēr notiek dabiskais izdziedināšanās process. Pārējā laikā cilvēks spējīgs pats staigāt, viņam nav vajadzības pēc atbalsta no malas. Gudru padomu un svešu atziņu veidā. Jo tev esi tu pati un tavs laimes hormons. Tālāk seši ieteikumi tā vairošanai.

1. Gādāt par savu puncīti, lai tas jūtas labi un ir vesels. Jo vairāk nekā 90% no visa serotonīna ķermenī rodas tieši zarnu traktā.

 2. Ēst olas, sieru vai jebkurus citus aminoskābi triptofānusaturošus produktus. Jo triptofāns nepieciešams serotonīna sintēzei. Tas ir kā ķieģelītis, bez kura māju neuzcelt.

 3. Lietot D vitamīnu. Te ir tā saistība ar rudens depresijām. Laimes hormona sintēzei nepieciešams D vitamīns. Vasarā, kad saules gaismas daudz un mēs labprāt uzturamies ārā, UV starojums dabiskā veidā veicina D vitamīna izveidošanos organismā. Rudenī, kopā ar saulīti, aiziet arī mūsu D vitamīns. Tādēļ uznāk rudens skumjas, kas dažiem mēdz performēt sniegotā depresijā.

 4. Nodarboties ar sev tīkamām fiziskām aktivitātēm. Te der viss, kas tev patīk. Sportošana, pastaigas, dejas… Jo pēc tām palielinās triptofāna daudzums, kas var izkļūt cauri hematoencefaliskajai barjerai un palielināt serotonīna daudzumu.

 5.  Veikt ķermeņa masāžu. Jo tā pazemina stresa hormona kortizola līmeni asinīs un palielina serotonīna līmeni.

 6. Dzert zaļo tēju. Jo tā satur L-teanīnu, aminoskābi, kas veicina laimes hormona sintēzi.

  Lai tev šoruden izdodas sasmelties saules! Tā, lai pietiek vismaz līdz pavasarim.

“Sasmēlies es esmu saules,

Manim pietiek visam mūžam…” /Rainis/

Photo by Aaron Burden on Unsplash

 

IZVĒLES KORIDORA GRĪDA. JEB DZĪVES MANI/ TAVI/ VIŅA/ VIŅAS STANDARTI.

 

Kā standartu maiņa garantē vēlēšanās piepildīšanos būs šajā fragmentā no manas topošās zīmējumu-lasāmgrāmatiņas:

"Mums katram ir savi standarti attiecībā uz to, ko mēs sev izvēlamies, jebkurā dzīves jomā. Vārds “standarts” apzīmē robežu starp to, kas mums ir un kas nav pieņemams tieši konkrēti mūsu dzīvē. Ja es izmantotu tādu jēdzienu kā “izvēles koridors”, tad cilvēka standarts ir šī koridora grīda. Zemāk pa šo konkrētais cilvēks neies, proti, viņam nebūs pieņemamas izvēles, kas atrodas zem tā, ko viņš sev definējis kā savu izvēles koridora grīdu. Savukārt griesti, kā jau tu noproti, ir cilvēka iztēles robeža. Tas, ko cilvēks spēj pieļaut iztēlē, ka viņam tas ir iespējams. Iztēli tagad atstāsim mierā un atgriezīsimies pie izvēles koridora grīdas jeb standarta. Viss, kas pašlaik ir manā dzīvē, tavā dzīvē, viņa un viņas dzīvēs, ir atspoguļo katra no mums standartu. Jā, tas ko mēs redzam sev apkārt, var mūs neapmierināt, bet tāds ir mūsu standarts. Savā profesionālajā pašvērtējumā – darbs un atalgojums -, veselībā un izskatā, attiecībās, labklājībā un, jā, arī laimes līmenī. Tādēļ, lai vēlēšanās garantēti piepildītos, vienkārši maini savu standartu. Es tagad smaidu, jo atceros sevi šī ceļa, standarta maiņas, sākumā. Viena lieta ir pateikt sev: “Okei, pietiek, Laila, būt par kāpuru! Informācijas tu esi apēdusi pa vairākām desmitgadēm tik daudz, ka pietiktu mazam bariņam cilvēku laimīgai dzīvei līdz mūža beigām, tagad pietiek rīt un sāc lidot. Pabeidz šo savu transformāciju un esi tauriņš! Tagad!!!”. Bet pavisam cita lieta ir sākt dzīvot kā tauriņam. Kad noplok enerģijas un entuziasma pieplūdums (tu jau zini, ka tas ir dopamīna efekts) pēc pašmotivācijas uzrunas, tad paliek auksta neomulības sajūta, dēļ neierastuma. Dzīvot kāpura dzīvi ir ierasti. Jā, varbūt daudz kas neapmierina, bet pat neapmierinātības sajūta ir silta un omulīga tādā dzīvē, jo tā ir pazīstama, ierasta un tātad dod zināmu drošības sajūtu. To drošības sajūtu, ka rīt viss būs tāpat kā šodien, paredzami, kontrolējami un aptuveni stabili. Tauriņa dzīve turpretī… Jā, ko tad nozīmē būt tauriņam manā metaforā? Tauriņš, atšķirībā no kāpura, spēj lidot un tātad skata pasauli no cita skatupunkta. Kad pa lidmašīnas logu skatāmies uz zemi, tā izskatās pavisam savādāka nekā pastaigas laikā. Tieši tik atšķirīgi izjūtas tas, ka nomainām savu izvēles koridora grīdu, savu standartu tajā jomā, kurā ir mūsu vēlēšanās. Tas nozīmē, ka mēs ne tikai dažas lietas sāksim darīt savādāk, bet ka mēs, visupirms, sāksim savādāk uztvert sevi. To nozīmē mainīt savu standartu. Tauriņi, atšķirībā no savas dzīves iepriekšējās attīstības stadijas, ne tikai lido un redz pasauli savādāku nekā iepriekš, viņi arī ir mainījuši savu sociālo loku un komunicē ar sev līdzīgajiem, ar tauriņiem, nevis kāpuriem. (...)"

KĀ PIELĀGOT DZĪVI SAVAI BŪTĪBAI.

Par to fragments no manas topošās grāmatas par zinātnē pamatotu laimi:

"Bet tagad parunāsim par to, ko tu vēlies. Kā izskatās tava laime? Varbūt ir runa par dzīvi tavā sapņu mājā vai par tavu sapņu darbu, vai arī par tādām partnerattiecībām, kādas tu vēlies. Ja ierastā ikdiena tevi ir padarījusi nedzirdīgu pret savām vēlmēm, un tu jau sen nejūti sevī to aicinājumu paveikt lielas lietas savā dzīvē, kādu tu juti jaunībā līdz 25 gadu vecumam, tad varu ieteikt tev izmēģināt vienu lietu no psiholoģijas. Dialektiskās uzvedības terapijas radītāja Marša Linehana (Marsha M. Linehan), to sauc par viedo prātu. Viedais prāts ir stāvoklis, kas ir pretējs izdzīvošanai. Pēc viņas domām, mēs atrodamies viedajā prātā, kad esam izgulējušies, paēduši, fiziski un emocionāli jūtamies labi, kad visas mūsu vajadzības ir apmierinātas un mēs izjūtam apmierinātību ar dzīvi. Kad tu atrodies šādā stāvoklī, pajautā sev “Kas man ir svarīgi?”, un atbilde, visticamāk, būs patiesa.

Mēs bioloģiski esam ieprogrammēti pastāvīgi meklēt savā apkārtnē to, kas mūs emocionāli iespaido. Un te ir tikai divi kritēriji – vai nu izraisa mūsos bailes, vai arī mums ļoti patīk. Tātad vai nu bailes, vai mīlestību. Un ja mēs negribam turpināt tikai izdzīvošanas scenāriju, tad vairāk pievēršam uzmanību ikdienā tam, kas mums patīk. Tev jau ir dzīvē cilvēki, kurus tu mīli, nodarbes, kas tev patīk, grāmatas un filmas, kas tevi interesē, mīļsīkumi, kas iepriecina… Caur to, kas tev patīk un interesē, atveras tavs aicinājums, tava būtība. Tēlaini sakot, tas, kas vajadzīgs tavai dvēselei. Par dvēseles aicinājumu es nosauktu to, uz ko cilvēku mudina viņa gēni. Tam, kas mūs interesē un aizrauj, no kā gūstam prieku, ir ģenētiski priekšnoteikumi. Un kad mēs esam saskaņā ar saviem gēniem, mēs esam saskaņā ar sevi, mēs burtiski esam īsti, bez maskām, un jūtamies dzīvi. (...)"

 

KUR RAST MOTIVĀCIJU UN ENERĢIJU CEĻĀ UZ SAVU MĒRĶI?

 

Savā galvā. Vienā no pētījumiem saistībā ar cilvēka motivāciju tika noskaidrots, ka sportistiem, tuvojoties finiša līnijai, rodas enerģija un viņi veic pēdējo uzrāvienu pirms finiša. Tas saistīts ar dopamīnu kā motivāciju pastiprinošo sistēmu (dopamīnerģiskā sistēma) mūsu smadzenēs.

Līdzīgu efektu - enerģijas pieplūdumu - varam panākt, kad iztēlojamies savu mērķi. Iztēlē iesaistīti tie paši smadzeņu apgabali, kas fiziskajā redzē. Tas ir iemesls, kāpēc motivācijas speciālisti mudina savus klientus iztēloties viņu mērķus. Un jo detalizētāk cilvēks spēj ieraudzīt savā galvā savu mērķi, jo labāk. Arī te ir saistība ar mūsu redzes īpatnībām. Jo mēs tuvāk atrodamies kādam objektam, jo skaidrāk varam to saredzēt, visās detaļās.

Saliekot kopā augstāk minēto, kad savā iztēlē skatām savu mērķi visās detaļās UN veicam konkrētas darbības sava mērķa virzienā, smadzenēs aktivizējas dopamīnerģiskā sistēma, un mums rodas enerģijas pieplūdums, lai sasniegtu "finiša līniju".

Apledojušās ielas šodien man atgādināja par "Kur skatīsies, tur būsi!" jeb, citiem vārdiem sakot, kur ir mana uzmanība, tur ir mana enerģija. Un kur ir mana enerģija, tur top mans rezultāts. Novēroju, kā cilvēki, noliekuši galvas un cieši lūkojoties uz apledojušo ietvi sev zem kājām, piesardzīgi virzījās uz priekšu. Kāds vairāk piesardzīgi, kāds mazāk, un kad paslīdēja, atkal piekala savu skatienu ledum zem kājām un sāka iet lēnāk. Novērojot šo visu, es nolēmu veikt eksperimentu ar savām smadzenēm. Jo neirobioloģijas sasniegumus pētu, lai pielietotu tos praksē un izmantotu maksimāli saviem rezultātiem tās iespējas, ko man daba jau sākotnēji ielikusi smadzenēs. Drosmīgajiem iesaku pašiem veikt šo eksperimentu. Es nolēmu skatīties nevis uz ledu zem kājām, bet uz punktu, kur man jānokļūst, piemēram tuvāko nākamo krustojumu. Pamanīju, ka eju ātrāk, nekā kad skatījos zem kājām, gaita kļuvusi pārliecinošāka, tātad lielāka stabilitātes sajūta, un jūtos mazāk nogurusi. Kas liecināja par dopamīna pieplūdumu. Jo es izmantoju vizuālu koncentrēšanos uz mērķi ("" Kur skatīsies, tur būsi!") un devu smadzenēm pierādījumus (fiziski veicu darbības), ka mērķis jau ir tuvu. Atceraties!? Pirms finiša līnijas sportistiem ir enerģijas pieplūdums. Tāpēc es izvēlējos tuvāko, nevis tālāko krustojumu savā ceļā, uz kuru koncentrēt savu uzmanību.

Sava eksperimenta laikā pamanīju asociāciju ar dzīvniekiem - medniekiem ziemā. Tiem, kuri medī, acis ir novietotas priekšpusē sejā, līdzīgi kā mums, nevis galvas sānos, kā tas ir tiem dzīvniekiem, kurus plēsēji medī. Apledojuma laikā plēsēji, kad koncentrējušies uz savu potenciālo medījumu, proti, mērķi, visu uzmanību koncentrē uz to, nevis skatās sev zem kājām bailēs paslīdēt. Viņi pārvietojas ātri, mērķtiecīgi, tātad neveic liekas kustības, un ir visai efektīvi. Ātrumu (muskuļu spēks) un mērķtiecību nodrošina dopamīns. Būdams motivācijas pastiprinātājs, tas palīdz nodrošināt uzmanības koncentrēšanu uz konkrēto uzdevumu vai mērķi.

Arī manis aprakstītie dzīvnieki - mednieki par savu rezultātu var teikt paldies savām smadzenēm. Ziniet, kur atšķirība starp mūsu un plēsēju uzvedību uz ledus? Mums ir bail paslīdēt, nokrist, dabūt smadzeņu satricinājumu, salauzt kaulus un uz ilgu laiku zaudēt darbaspējas. Plēsēju smadzenēs procesā, kad viņi iet/skrien/lec uz mērķi, netiek "izspēlēti" visi šie baiļu scenāriji. Tikai mūsu smadzenes spēj saģenerēt ļoti īsā laikā tik plašu un daudzveidīgu situācijas potenciālās attīstības klāstu.

Un, manuprāt, tas ir lieliski, ka mums ir tik jaudīgas smadzenes! Bet bailes nav īstenība. Īstenība ir ledus un tā vieta, kur jūs vēlaties nokļūt...

Photo by Uriel Soberanes on Unsplash