LABĀKĀ DĀVANA ZIEMASSVĒTKOS - BRĪVĪBA

Atļaušana. Sev un citiem vienkārši būt. Bez "Ja tu...., tad es...". Bez "Tā taču nevar! Tā nav pieņemts!". Bez "Es nevaru tā rīkoties, ko padomās tas un tas..". Bez jūtu, kuru nav, izpausmēm...

Būt sev pašam. Uzdāvināt brīvību tam mazajam, klusumā iesprostotajam Bērnam, kurš mīt ikvienā no mums. Bērnam, kurš ticēja Brīnumam, līdz kamēr kāds "labdaris" padarīja viņu par reālistu. Brīnums pazuda, un Bērns paslēpās - nolīda klusākajā un tumšākajā stūrī. Bet viņš vēl ir dzīvs...

Uzdāviniet viņam brīvību. Samīļojiet un sasildiet, līdz viņš atkal jutīsies drošībā. Un šodien, kad kādā no tirdzniecības centriem iesiet garām kārtējai uzpostajai eglei, paraugieties uz to šī Bērna acīm. Kādu viņš to redzēja pirms 20, 30, 40 vai 50 gadiem... Un kopā ar Bērnu jūsu dzīvē atgriezīsies Brīnums...

Priecīgus svētkus!:)

VILŠANĀS

Ja citu cilvēku izpausmes neatbilst mūsu iedomām, mēs izjūtam vilšanos. Katrs to pārdzīvo savādāk - viens ieraujas sevī, kāds cits - agresīvi metas pārveidot otru cilvēku...

Bet, ja paraugāmies aiz virspuses, kurš tad patiesībā rada šos pārdzīvojumus? Tikai mēs paši, precīzāk - mūsu domas. Emocijas rodas iekšpusē, otrs cilvēks atrodas ārpusē. Jā, ir vienkāršāk, ja ir kāds, uz ko norādīt ar pirkstu un teikt: "Viņš/-a ir vainīgs/-a, ka es tā jūtos!" Tā ir upura pozīcija, un kam tajā ir komfortabli, lūdzu, netērējiet savu laiku, lasot tālāk.

Droši vien, sirds dziļumos katrs no mums apzinās, ka ikvienai esībai ir savs mērķis un katram ir tiesības, es pat teiktu - pienākums, būt tieši tādam, kāds viņš ir. Neviens cilvēks uz pasaules nav piedzimis, lai atbilstu maniem vai taviem uzskatiem. Ne jau citi cilvēki rada mūsu ciešanas, bet gan mūsu pašu uzskati un iepriekšpieņēmumi. Tie no jums, kuri ir piedalījušies manās nodarbībās un izpildījuši vingrinājumu "Esi gatavs", ir pārliecinājušies, cik grūti mums ir kļūt kaut mazliet elastīgākiem, cik ļoti mīļas mums ir mūsu uzskatu brilles, caur kurām raugāmies uz pasauli.

Varbūt, lai uzlabotu savstarpējas attiecības, mums ir tikai jānomaina brilles (pavisam atteikties no tām spēj retais)?

Laiks pirms Ziemassvētkiem ir kā radīts, lai mainītu uzmanības fokusu no tā, kas tev nepatīk sevī/citos, uz to kas patīk. Piedāvāju rotaļu: nākamās 10 dienas no rīta, izejot no mājām, negāciju brilles atstāj mājās uz plauktiņa. To vietā ņem līdzi brilles, kas izceļ un palīdz saskatīt patīkamās lietas - labestību, iejūtību, atsaucību, atvērtību, prieku un mīlestību. Ja nepatiks tas ko ieraudzīsi, pēc 10 dienām atkal varēsi atgriezties pie savām ierastajām brillēm.:)

VAI NEVEIKSMES TIEŠĀM IR NEVEIKSMES?

M.Bulgakova darbā "Meistars un Margarita" ir vieta, kurā Volands (domāts sātans?) literatūras darbonim jautā, kādi ir viņa plāni šim vakaram. Darbonis pilnām mutēm klāsta, kā vakarā novadīs literatūras galveno darboņu sapulci un ko vēl pēc tam vēlāk ieplānojis darīt. Volands tajā laikā pie sevis nodomā: "Neko tu nevadīsi." Un tiešām - pēc dažam minūtēm komjauniete pie tramvaja stūres nogriež cienījamā darboņa galvu (pārbraucot puisim pāri ar tramvaju), jo Annuška pēcpusdienā nejauši izlējusi uz tramvaja sliedēm burkā nopirkto saulespuķu eļļu. Kad visi notikumi bija savirknējušies secībā, lai piepildītos nenovēršamais, Volands secina: "Cilvēki! Jūs pat vienu vakaru nevarat saplānot..."

Un ir jāpiekrīt viņam. Lietas notiek tāpēc, ka tām ir jānotiek. Diezin vai mēs, cilvēki, ar savām ierobežotajām plānošanas spējām varētu nodrošināt to, ka dzīvība uz mūsu planētas, neraugoties uz to, ka darām visu iespējamo,- karojam, indējam, izraisām slimības, izlietojam resursus u.t.t., vēl joprojām pastāv. Vēl vairāk, arī visus dabas resursus mēs neesam spējuši izsmelt..

Varbūt, ka tas, ko uzskatām par savām kļūdām vai neveiksmēm, nemaz nav neveiksmes. Mūsu rīcība, domas, izteikumi ir kāda lielāka plāna sastāvdaļa? Varbūt Dievs mīt realitātē?

SĀTANA INSTRUMENTI

Pirms daudz daudz gadiem sātans nolēma pārdot visus sava amata instrumentus. Viņš tos akurāti sarindoja stikla vitrīnā un izlika vispārējai apskatei. Kas tā bija par kolekciju! Te bija Atriebības spīdīgais duncis, bet blakus dižojās Niknuma āmurs. Citā plauktā gulēja Skaudības un Vēlmju loks, un blakus tam izteiksmīgi bija izvietojušās Iekāres un Greizsirdības bultas. Vēl tur bija Baiļu, Lepnības un Ienaida instrumenti. Un tie visi tika lieliski demonstrēti, apkarināti ar cenas un nosaukuma birkām.

Bet vitrīnas pašā skaistākajā plauktā, atsevišķi no visiem pārējiem instrumentiem, gulēja mazs, necils un no skata diezgan nolietots mietiņš, uz kura bija uzraksts "Nomāktība". Pārsteidzoši, bet šī instrumenta cena bija augstāka, nekā visiem pārējiem kopā ņemtiem.

Kāds garāmgājējs pajautāja sātanam, kāpēc viņš tik augstu vērtē šo savādo mietiņu, un viņš atbildēja: "Es tiešām to vērtēju augstāk par visiem, jo šis ir vienīgais instruments manā arsenālā, uz kuru varu paļauties, ja visi pārējie izrādīsies bezspēcīgi." Un viņš maigi noglāstīja koka mietiņu. "Ja man izdodas cilvēkam galvā iedzīt šo mietiņu," turpināja sātans, "tas paver durvis arī visiem pārējiem instrumentiem." Viņš pasmaidīja un piebilda: "Nav nekā nāvējošāka par nomāktību."

No grāmatas "Pasakas koučingam."

VILKI

Šo stāstu savā pastkastē saņēmu no J.Berga. Tas mani uzrunāju, tādēļ steidzu dalīties.

Kādas cilts indiānis savu dzīves gudrību nodod tālāk mazdēlam. Viņš stāsta, ka ikvienā cilvēkā cīnās divi vilki. Viens vilks ir alkatība, niknums, skaudība, nenovīdība, cietsirdība, skopums, slinkums un gļēvums. Otrs vilks - mīlestība, žēlsirdība, laipnība, uzticēšanās, dāsnums, atbildības sajūta un drosme. Mazdēls vaicā: "Un kurš vilks beigās uzvarēs?" "Tas, kuru tu barosi," atbildēja vecais indiānis.

Un kuru vilku šodien barosiet Jūs?

VĒSTULE SEV

Šis ir bijis lielisks gads! Mērķi, kurus izvirzīju sev gada sākumā, ir sasniegti. Tagad sasniegumi ir jānostiprina.

Ar nepacietību gaidu to brīdi, kad ķeršos pie nākamā gada mērķu vīzijas izveides. Saistībā ar jaunajiem mērķiem dienaskārtībā jāiekļauj sava SWOT (stiprās puses, vājās puses, iespējas, draudi) analīze. Stiprās puses un tikumus pēc Values in Action Institute klasifikācijas (tests atrodas www.authentichappiness.org) esmu jau noteikusi. Psihologiem taisnība par tām pozitīvajām intervencēm - savu stipro pušu apzināta izmantošana tiešām palielina apmierinātību ar dzīvi.:)

Jā, kas tad vēl labs paveikts šajā gadā?

:) Esmu sākusi biežāk smaidīt - paldies zobārstiem un pozitīvajai psiholoģijai.:)

Tomēr, ja nopietni, mani 3 vērtīgākie šī gada ieguvumi ir:

1) realitātē mītošais Dievs;

2) esmu kļuvusi labāks cilvēks pēc savas mērauklas - dalos ar citiem, rakstot emuārus, un ceru, ka tādējādi pasaule man apkārt kļūst kaut mazliet laimīgāka;

3) paš-apziņa = es + viss, kas man tiek dots + pateicība.

PALDIES!!!

LAIMES FORMULA

M. Seligmana (pozitīvās psiholoģijas pamatlicēja) izveidotā laimes formula:

L = I + A + G,

kur L - laime, I - individuālais diapazons, A - apstākļi un G - faktori, kas pakļaujas gribas kontrolei. I ir ģenētiski iepriekšnoteiktais laimes līmenis, kas paliek relatīvi stabils visu dzīves laiku. Tas nosaka, cik laimīgi esam, apmēram par 50%. A - apstākļi, kas pēc zinātnieku domām ietekmē laimi: optimisms; ekstraversija; sociālās saites (jo dziļākas personiskās attiecības, jo laimīgāks cilvēks jūtas); laulības; interesants darbs; reliģija jeb garīgums; brīvais laiks; labs miegs un fiziski vingrinājumi; sociālais stāvoklis (tikai dēļ atšķirībām dzīvesveidā un tajā, kā cilvēks atrisina savas problēmas, nevis naudas daudzuma dēļ); subjektīvā veselība (cilvēka paša domas par savu veselību; pretēji objektīvajai veselībai - tam, ko saka ārsts par jūsu veselību-, kas laimes sajūtu neietekmē). Šie apstākļi laimi ietekmē apmēram par 10%. Ar faktoriem, kas pakļaujas gribas kontrolei, (G) jāsaprot apzinātas, mērķtiecīgas un piepūli prasošas darbības, kuras cilvēks izvēlas pats.

- Domāt par citiem. Laiku pa laikam darīt labas lietas.

- Nesalīdzināt sevi ar slavenībām vai šovbiznesa zvaigznēm.

- Apstāties un padomāt par dzīves jēgu.

- Pievienoties kustībai "Par kustībām".

- Dot priekšroku tuvām attiecībām, tā sakot, kvalitātei nevis kvantitātei.

- Atrast jaunus veidus, kā darīt ikdienas lietas, lai nekļūtu garlaicīgi.

- Apzināti izvēlēties nodarbošanos nevis peldēt pa straumei.

- Sarīkot sev svētkus un izbaudīt tos.

- Trenēt pateicību. Laiku pa laikam apstāties un padomāt par to, cik ļoti jums paveicies...

Augstāk uzskaitītie (vai tamlīdzīgi) faktori laimes sajūtu ietekmē par 40%.

/Avots: Ilona Bonivelli "Atslēgas uz labklājību"/

TURPINOT VAKAR AIZSĀKTO PAR NEPILNVĒRTĪBAS SAJŪTU

Pārdomāju Jūsu teikto par vērtētāju, kurš atrodas ārpusē, un ka nepietiek būt tam kas esi, lai nepilnvērtības sajūta atkāptos. Gribēju atbildēt gari un pa punktiem - pirmkārt, otrkārt u.t.t.:) Par to, ka vērtētāji ārpusē nezina patiesību par Jums. Un ka viņu viedokļa pamatojums ir viņi paši. Es neuzdrošinātos ar savu mērauklu mērīt citu cilvēku, jo iegūtajam rezultātam tādā situācijā ar realitāti nebūtu gandrīz nekāda sakara. Mani uzskati ir patiesība (vismaz daļēja) par mani, bet meli - par pasauli. Vienīgais objektīvais lielums ir realitāte. Un tajā nav vērtējuma, tā vienkārši ir.

Es gribēju runāt par to, ka nodzīvot tik un tik gadus savā ķermenī vēl nenozīmē būt sev pašam. Ar to būšanu sev pašam es vakar biju domājusi atļaušanu un pieņemšanu. Atļaut sev būt. Pat pēc tam, kad cilvēks paveicis savu SWOT analīzi un ir kļuvis apzinātāks kā attiecībā uz savām stiprajām pusē, tā arī riska zonām, viņš atļauj sev būt vājam, kad tāds jūtas, stipram, kad vēlas, atvērtam, patiesam un godīgam, pat ja korporatīvā kultūra pieprasa runāt puspatiesībās. Būt sev pašam nozīmē uzdrošināties izzināt sevi un ļaut arī pasaulei ieraudzīt to zelta dzīslu mūsos, ko tik ilgi esam slēpuši zem plānās ģipša kārtas, domājot ka tā ir drošāk...

Bet, jo ilgāk es domāju, jo lielāka manī auga pārliecība, ka viss augstāk uzrakstītais, jā, kaut arī patiesība (patiesība man), ir mazāk svarīgs nekā ieradums. Ja patiešām ir vēlēšanās celt savu paš-apziņu un apmierinātības sajūtu ar dzīvi, tad ir svarīgi rīkoties. Darbība ir savienojošais elements starp vēlamo un esošo. Nepilnvērtības sajūta balstās uz domāšanas ieradumiem. Izmainiet savu ierasto domāšanas veidu, un Jūs izsitīsiet nepilnvērtības sajūtai pamatu zem kājām.

3 soļi, lai mainītu ieradumu: 1) apzināšanās (apzināties domas, emocijas, darbības); 2) vecā aizstāšana ar jauno, piemēram, nomainīt iekšējo kritiku pret sapratni un atļaušanu, uzbrukumu ledusskapim pret rakstveida dialogu ar sevi; 3) atkārtošana un sevis netiesāšana par to, ka visa saruna ar sevi atkal aizgājusi vecajās sliedēs.:) Galvenais ir nepadoties. Psihologi apgalvo, ka ieraduma maiņai nepieciešamas aptuveni 3 nedēļas. Mudinu Jūs neticēt uz vārda, bet pārliecināties praksē, vai tā tiešām ir.

MAZVĒRTĪBAS JEB NEPILNVĒRTĪBAS SAJŪTA

Kas tas ir? Maza vērtība? Nepilna vērtība?

Naudas cenu pie mums nosaka Latvijas Banka un tirgus, tās vērtību - makroekonomikas stāvoklis, proti, ko un cik daudz par to var nopirkt.

Ko var nopirkt par vienu cilvēku? Un kurš nosaka, cik vērts ir cilvēks? Vai vērtētājs dzīvo iekšpusē vai ārpus mums? Kurš ir tas, kas rada mazvērtības sajūtu?

Kaut kā vērtēšanas pamatā ir salīdzināšana. Vai var salīdzināt kartupeli un sveci? Tikpat nesalīdzināmi manā skatījumā ir cilvēki. Katrs ir absolūti ekskluzīvs - radīts vienā eksemplārā pēc Radītāja tēla un līdzības. Tātad nav racionāla pamata runāt par visaptverošu mazvērtības jeb nepilnvērtības sajūtu. Tas, ko tiešām var salīdzināt, uzlūkojot cilvēkus, ir viņu prasmes un iemaņas visdažādākajās jomās. Tā kā tie ir trenējami lielumi, ja vien ir gribēšana, tad varbūt būtu produktīvāk, ja mazvērtības sajūtas vietā mēs izvēlētos būt tie kas esam un darīt to, ko patiešām vēlamies?

Un tātad - ko tu patiesībā vēlies?

KONFLIKTSITUĀCIJAS

Ikvienai komunikācijai ir savs mērķis. Ietekmēt otru cilvēku (vai sevi, ja runa ir par komunikāciju ar sevi) - domas, attieksmi vai rīcību. Un šis mērķis ir klātesošs neatkarīgi no tā, vai mēs to apzināmies vai nē. Jo īpaši spilgti tas sajūtams, kad ir viedokļu atšķirības. Citiem vārdiem sakot, konfliktsituācijās.

Viss augstāk minētais būtu pirmais, ko svarīgi atcerēties, kad attiecībās ir nepatīkama spriedze.

Otrais. Iemesls jeb motivācija, kāpēc kāds cilvēks uzvedas tā, kā viņš uzvedas, ir saistīts tikai un vienīgi ar šo cilvēku. Un nevis jums vai kādu citu. Ikviena cilvēka uzvedības pamatā ir viņa personīgie motīvi. Es nenoliedzu emociju lipīgumu. Es runāju par to, ka ir neracionāli viena cilvēka rīcību izskaidrot ar citu cilvēku uzvedību. (Šo skaidrojumu bieži izvēlas cilvēki, kuri audzināšanas vai citu iemeslu dēļ dzīvē ir izvēlējušies "upura" pozīciju.) Bieži vien konfliktos izpaužas cilvēka personīgā apdraudējuma sajūta.

Trešais. Viss, ko kāds cilvēks pasaka jums konfliktsituācijā, runā par viņu pašu - viņa uzskatiem, attieksmi pret sevi un dzīvi. Tas gandrīz neko nepasaka par jums. Mēs jau varam ieraudzīt citos cilvēkos tikai to, kas ir pašos...:)

RISKS

Riskēt vai neriskēt? Tāds ir jautājums. Mūs virza uz priekšu neapmierinātība. Visdažādākajās jomās un visdažādākajās izpausmes, piemēram, neapmierinātība ar lūpukrāsu (novecojis modelis), ar attiecībām, ar karjeru u.tml. Ja šodien man nav kaut kas no tā, ko patiešām vēlos, tad, ļoti iespējams, ka tas ko daru pašlaik nenodrošina manu vēlmju piepildīšanu. Citiem vārdiem sakot, lai dabūtu to, ko patiešām (!) vēlos, man ir jāiziet ārpus manas komforta zonas. Komforta zona šajā gadījumā ir ierastais veids, kādā darbojos, ierastās lomas attiecībās un daudzi citi ieradumi un pieradumi, kas man sniedz iluzoru drošības sajūtu.

Komforta zonā ir droši (ierasti), ārpus tās - nav droši (nezināmais biedē). Tad riskēt un uzzināt kaut ko jaunu par savām iedomātajām robežām, gūt jaunu pieredzi un atgriezties mājās ar kāroto balvu (vai vismaz drosmi pamēģināt rīt atkal, jo tas nemaz nav tik biedējoši)? Vai arī padoties ilūzijai - saviem izdomājumiem par to ko varu/nevaru, kas radušies vēl tad, kad gāju skolā, un kas šodien man vairs nemaz neder, tāpat kā tā laika kleitas,- sēdēt iedomātajā drošībā, noskatīties, kā citi uzdrošinās rīkoties, un klusībā viņus apskaust?

Es izvēlos rīkoties. Lai vecumdienās man nebūtu jāsēž pie neizrotātas Ziemassvētku egles. Tikai tādēļ, ka man nebija drosmes savus sapņus - tās spožās bumbas, ko būdama bērns ar cerībām un mīlestību karināju eglītes zaros-, padarīt par mērķiem, piecelties no krēsla un doties sasniegt tos. Un manas mazdūšības un neizlēmības dēļ katru gadu eglītē palika arvien mazāk spožo bumbu, jo cerību, ka kāds cits atnāks un piepildīs manus sapņus, ar katru gadu paliek arvien mazāk.

Un ko izvēlies Tu?

100% ATTIECĪBAS = 100% ATBILDĪBA.KATRAM.

Ko mēs gribam no attiecībām ar citiem - mīļoto, bērniem, draugiem, kolēģiem un biznesa partneriem? Kā mēs uzzinām, ka attiecības ar otru cilvēku vai sevi pašu ir tieši tādas, kā vēlamies? Vieglāk ir atbildēt uz jautājumu - ko nevēlamies piedzīvot attiecībās ar citiem? Bieži vien atbilde meklējama iepriekšējā pieredzē. (Un tad tie bija pavisam citi cilvēki, nevis tie, kas tagad blakus...) Un vēl tikpat viegli pār lūpām nāk atbilde uz jautājumu - ko es gribu saņemt no otra cilvēka - mīļotā, bērna, draugiem, kolēģiem, padotajiem un priekšniekiem? Šajā vietā iestājas strupceļš - ceļš uz vilšanos, ciešanām un sāpēm.

Tas, ko dara otrs cilvēks, ir tikai viņa darīšana un atbildība. Stāsts nekad nav par otru. Stāsts vienmēr ir par mani. Par to, ko gribu patiesībā. Par manu izvēli. Manu atbildību par šo izvēli. Un gatavību sniegt citiem to, ko pati vēlos izjust attiecībās ar viņiem.

Vai tev ir tas, ko patiesībā vēlies? Vai varbūt tu vienkārši neuzdrošinies vēlēties vairāk?

BAGĀTĪBA, KAS TEV LEMTA JAU KOPŠ PIEDZIMŠANAS

Kādā no J.Berga grāmatām izlasīju skaistu stāstu par trūcīgo mežsargu, kurš ar savu ģimeni un vienīgo, jau krietni padzīvojušo, gotiņu dzīvoja nabadzīgā būdiņā meža vidū. Reiz šai būdiņai garām brauca kabalas skolotājs kopā ar saviem audzēkņiem. Tā kā jau bija vēls vakars, mežsargs piedāvāja ceļiniekiem naktsmājas. Skolotājs piekrita apmesties uz nakti pie mežsarga. Viesmīlības likumi noteica mežsargam klāt galdu un cienāt viesus ar visu, ko vien viņi paši vēlēsies. Apjautājies skolotājam, ko viņš vēlēsies vakariņās, mežsargs saņēma tādu delikatešu sarakstu, ka uz vietas nobāla un sastinga kā akmenī cirsts. Sarakstā bija gan austeres kādās tur mērcēs, gan izmeklēti augļi un gardumi. Arī audzēkņi jutās pārsteigti, jo skolotājs nekad iepriekš nebija uzvedies tik netaktiski. Mežsargs smagi nopūtās, bet viesmīlība paliek viesmīlība, noplēsa savai būdiņai apšuvumu, pārdeva to kopā ar gotiņu, nopirka skolotājam cienastu un uzklāja bagātīgu vakariņu galdu. Viesi paēda, pārlaida nakti, no rīta pateica paldies viesmīlīgajam saimniekam un devās ceļā. Mežsargs, palicis viens pret vienu ar savu izmisumu, jo viņam vairs nebija nekā, ar ko pabarot savu ģimeni, pat jumta īsteni virs galvas nebija, devās dziļi mežā, lēja gaužas asaras un skaļi sauca pēc palīdzības. Mežā sastaptie cilvēki vairījās no viņa, neviens nesniedza palīdzīgu roku. Tikai viens vīrs piegāja pie mežsarga un sacīja: "Esmu tevi jau agrāk redzējis šajā mežā. Tu liecies lāga cilvēks. Esmu ļoti turīgs vīrs, un man atvēlētais laiks strauji tuvojas beigām. Bet cilvēkus, kas man ir apkārt, interesē tikai mana nauda un īpašumi. Redzu, ka tev tā šobrīd varētu noderēt." Un turīgais vīrs novēlēja visu savu bagātību trūcīgajam mežsargam. Drīz pēc tam bagātnieks nomira, un mežsargs ar savu ģimeni pārcēlās uz dzīvi pilī. Juta viņš, ka visas šīs pārmaiņas kaut kā ir saistītas ar kabalas skolotāja vizīti. Mežsargs, tagad jau bagātais, ņēma pusduci zirgu, iejūdza zelta karietē un devās pie skolotāja. Audzēkņi, šo skatu redzot, bija ļoti pārsteigti, atpazīstot staltajā, bagātajā vīrā trūcīgo mežsargu. Uz mežsarga jautājumu, kā tas viss saistīts, skolotājs atbildēja sekojošo: "Kad tu piedzimi, tev bija lemta bagātības pārpilna dzīve. Bet tu pieticīgi samierinājies ar savu nabadzīgo būdiņu un veco gotiņu. Radītājs respektēja tavu izvēli. Šādā situācijā pasniegt tev bagātību, kas bija tava jau kopš dzimšanas, nozīmētu rīkoties pret tavu gribu. Tādēļ vajadzēja atņemt to pēdējo, kas tev vēl piederēja, lai tu sāktu saukt pēc palīdzības un lai beidzot tavā dzīvē ienāktu bagātība, kas tev bija lemta jau no paša sākuma."

Manuprāt, šis stāsts ir arī par pašapziņu. Cik vērtīgs tu esi pats savās acīs? Vai tu samierinies ar mazumiņu, neticot, ka tev jau kopš dzimšanas ir lemta bagātības pārpilna dzīve? Kā tas izpaužas attiecībās ar citiem cilvēkiem? Labāk kaut kādas attiecības, nekā vispār nekādas? Un ja nu tāda veidā tu aizšķērso ceļu tām attiecībām, par kurām esi sapņojis visu mūžu?

SASNIEGUMI - PIETURZĪMES PAŠAPZIŅAS CEĻĀ

Sasniegumi, tāpat kā kļūdas, par kaut ko liecina. Sasniegumi - par to, ko varam. Kļūdas - par to, ko citreiz darīt savādāk.

Kritiķa balss mūsos (un viņš mīt ikvienā) pārtiek no tā, ko uzskatām par savām kļūdām. Šodien neiedziļināšos, vai tās patiešām ir kļūdas un vai tad viss nenorit kādā augstākā saskaņā? Varbūt par to ir vērts padomāt.

Ir vēl arī citas pieturzīmes mūsu dzīves ceļā - sasniegumi. Lieli, mazi, pavisam sīki un personiski, globāli un profesionāli - nav svarīgi, kādi. Svarīgi ir pašam pamanīt, ka tas, ko tikko paveicu, ir sasniegums. Un to atzīmēt. Ar svētkiem, balvām vai kā savādāk. Un nepaskriet garām pašam sev. Ikviena sava sasnieguma pamanīšana ir ieguldījums savā pašapziņā.

Tikai cilvēks pats var celt vai sagraut savu pašapziņu..

RECEPTE REALITĀTES LIETOŠANAI

Vakar dalījos pārdomās par ātrāko transporta līdzekli ceļā uz mērķi - emocijām. Precīzāk - par to lomu realitātes veidošanā.

Daudz ko no tā, ko pārdzīvojam, mēs nemaz neapzināmies. Tā nu reiz ir iekārtotas mūsu attīstītās smadzenes.:) Tādēļ, lai apzinātos savas patiesās (nevis ar loģisko prātu izdomātās) vēlmes, es ņemu talkā realitāti. Formula ir ļoti vienkārša: viss, ko redzu, dzirdu un sajūtu sev apkārt šajā brīdī, ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Un, ja kaut kā manā dzīvē nav, tad, acīmredzot, man tas nav vajadzīgs. Šī formula ir patiesa arī tajos gadījumos, kad tas, kas man ir blakus, man nepatīk.

Paraugieties sev apkārt, un jūs varbūt atklāsiet savas slēptākās vēlēšanās. Varbūt tā arī ir patiesība, kas cilvēku atbrīvo?

SKANĒT AR SAVU MĒRĶI VIENĀ RITMĀ

Ātrākais transporta līdzeklis, kas aizved pie mērķa, ir emocijas. Un ne tikai tādēļ, ka emocijas ir motivatori.

Emocijas ir tā toņkārta, kurā mēs skanam, un veidojam saskaņu ar pasauli. Mēs pievelkam līdzīgi skanošos. Savā ziņā tāda "Ko sēsi, to pļausi" izpausme. Šo "skaņu" rada mūsu emocijas. Un tagad iedomāsimies cilvēku, kurš vēlas pārticību savā dzīvē, bet pašlaik tas, ko viņš redz sev apkārt, vairāk atgādina trūkumu. Domāt jau viņš domā par pārticību, bet koncentrējas uz trūkumu, uz to, kā viņam pašlaik pietrūkst - naudas, prieka, automašīnas, mīlestības u.t.t.

Lai piesaistītu savā dzīvē to, ko tiešām vēlamies, ir svarīgi jau šodien, šajā pašā brīdī, izjust to, ko gribam saņemt. Ja tā ir materiālā labklājība, tad sāciet to izjust jau tūlīt. Paraugieties apkārt un novērtējiet, cik daudz jau jums šobrīd pieder. Jūs esat bagāts! Ja tā ir mīlestība, tad dāvājiet to sev pats, peldieties savā mīlestībā, priekā un laimē.

Tā ir jūsu izvēle, uz ko koncentrēt savu uzmanību un emocijas, un izvēloties, jūs radāt savu nākotni.

RECEPTE PAŠAPZIŅAS CELŠANAI UN SKAIDRĪBAI

Iedvesmojošs vingrinājums, ko atradu N.Rubšteinas resursā. Lielisks līdzeklis pašapziņas celšanai jebkurā vietā un jebkurā laikā.:) Tā izpildei būs nepieciešams papīrs (dators) un rakstāmais (pirksti).

• Uzskaitiet visas savas mīļākās nodarbes.
• Uzskaitiet visu to, ko protat darīt labi (jūsuprāt).
• Uzskaitiet visas savas izglītības, sākot no skolas interešu pulciņiem.
• Uzskaitiet visas savas darba vietas.
• Kad pirmais lepnuma vilnis par sevi ir pāri, paraugieties uz šiem sarakstiem no bezkaislīga vērotāja pozīcijas. Kādas profesijas cilvēkam šis jūsu apraksts būtu vispiemērotākais?

CILVĒKA SPĒCĪGĀKAIS IEROCIS - VIEDOKLIS

Tas, kas pašlaik, pirms vēlēšanām, jo īpaši spilgti notiek politikā - viedokļu sadursmes -, ikdienā vērojams ik uz soļa un izraisa vieglākas vai smagākas sekas. Kamēr es runāju to, kas saskan ar kādas grupas uzskatiem un viedokļiem, es šai grupai esmu pieņemama. Tikko es pateikšu kaut ko, kas neatbilst kāda viedoklim, es viņa acīs kļūstu ja ne uzreiz par ienaidnieku, tad par pretinieku vai neuzticamu personu gan. Manas kvalitātes nav mainījušās, arī citi ir palikuši tie paši. Mainījušās ir attiecības, jo starp mums ir nostājusies viena no biezākajām (un vienlaikus trauslākajām) sienām pasaulē - viedoklis jeb doma.

Tāpat kā žultspūslis ražo žulti, kuņģa gļotāda izstrādā skābi, tā prāts rada domas. Ir nepieciešama liela vērība un paš-apzināšanās, lai pamanītu katru savu domu. Un jo īpaši tās domas, ar kurām mēs paši identificējamies. Vai šis prāta darbības produkts tiešām ir svarīgāks un vērtīgāks par otru cilvēku?

PAMANĪŠANA

Pamanīt ko interesantu apkārtnē. Pamanīt ko jaunu savos draugos. Pamanīt pievilcīgu krunciņu savā atspulgā spogulī. Pamanīt takas, pa kurām staigā manas domas ...

Izmaiņas sākas ar pamanīšanu. Būtiski ir pamanīt, kurā brīdī sāku atkal sevi kritizēt vai baidīt ar miglainām tumšām nākotnes ainām. Tikai, kad esam modri un pamanām notiekošo, mums ir izvēle - vai iet veco ieradumu (kas vērsti uz pašvērtības mazināšanu) pavadā, vai arī kļūt brīviem no tā, kas, iespējams, mums derēja bērnībā, bet nu jau ir savu laiku nokalpojis.

Pamanīšana ir pirmais solis ceļā uz brīvību. Šodien aicinu jūs būt vērīgiem un modriem kā attiecībās ar sevi, tā arī ar citiem cilvēkiem. Ierastās paslēpes un ignorēšana, lai paliek citai dienai.:)

MĒRĶA VĪZIJAS IZVEIDES SOĻI

1. 1.Formulējiet mērķi noteiktam laika periodam.

2. Kā izskatīsies jūsu apkārtne, kad mērķis būs sasniegts? Kuri cilvēki būs kopā ar jums? Kādas lietas būs jums apkārt?

3. Ko jūs darīsiet savādāk nekā pašlaik, kad mērķis būs sasniegts?

4. Ko jūs būsiet iemācījies, apguvis no jauna, kad mērķis būs sasniegts?

5. Kas jums tad būs pats svarīgākais, kādas būs jūsu vērtības un kas liecinās par to?

6. Kas jūs būsiet pēc gada (vai nu kādam laika periodam mērķis ir paredzēts), un kas par to liecinās?

7. Kā dēļ vai kā vārdā jūs to darīsiet (sasniegsiet mērķi)?

Turpinājumā izveidosim rīcības plānu jūsu mērķa sasniegšanai. Pieņemsim, ka plānojat sasniegt savu mērķi gada laikā. Visas pazīmes, kas liecinās par mērķa sasniegšanu, sākot no ārējām un beidzot ar vērtībām, jūs jau aprakstījāt iepriekš. Tagad iztēlojieties, ka no sava galapunkta - sasniegtā mērķa - jūs pakāpjaties nelielu solīti, apmēram 3 mēnešus, atpakaļ. Pierakstiet 5 pazīmes, kas liecinās, ka tūlīt tūlīt - jau pēc 3 mēnešiem - viss augstāk aprakstītais būs sasniegts. Kad tas izdarīts, pakāpieties vēl vienu solīti - 3 mēnešus atpakaļ. Kādas 5 pazīmes liecinās, ka jau pavisam drīz - pēc 3 mēnešiem - jūs sasniegsiet tās piecas pazīmes, ko aprakstījāt iepriekšējā solī. Un vēl pēdējo reizi atkārtojiet iepriekš aprakstīto soli ar atkāpšanos 3 mēnešus atpakaļ. Pierakstiet 5 pazīmes, kas liecinās, ka jau pavisam drīz - pēc 3 mēnešiem - taps redzamas tās 5 pazīmes, ko pierakstījāt iepriekš. Tādējādi jums ir izveidoti skaidri pieturas punkti jeb kritēriji, kas liecinās, ka tuvojaties savam mērķim, 3 mēnešu laika periodam, 6 mēnešiem un 9 mēnešiem. Atliek tikai tos savienot pārdomātā secīgu darbību ķēdē.

NEAPZINĀTĀ MOTIVĀCIJA (NOBEIGUMS)

Pieņemsim, ka izpildot uzdevuma 1.soli, jūs uzrakstījāt: "Gada laikā kļūt par labāko speciālistu savā nozarē konkrētā reģionā. Aizbraukt uz Dienvidpolu apciemot savus sen neredzētos draugus. Apprecēties ar savu bērnudārza simpātiju." Kā lielāka jeb augstāka (nosacīti) daļas ir viss iepriekš uzskaitītais? Es teiktu,- attīstība un prieks.

Atgriežamies pie tā uzdevuma soļa, kur iepriekš apstājāmies.

4. Rūpīgi izlasiet visu, ko iepriekš pierakstījāt, un aprakstiet savu misiju, izmantojot vārdus no saraksta "kas kopīgs 3 mērķiem, 3 cilvēkiem, 3 nodarbēm". Izskatīsies sekojoši: "Mana misija ir ... ." Augstāk uzrakstītā piemēra gadījumā izklausīsies tā: "Mana misija ir attīstība, prieks, ...". Iesaku noslīpēt formulējumu tā, lai tas jums ir ne tikai ērti lietojams un saprotams vārdu salikums, bet arī lai tas rezonē ar jūsu būtību. Uzrakstāt savas misijas aprakstu no tiem vārdiem, ko identificējāt kā kopīgās iezīmes pirmajos trīs uzdevuma soļos, un sajūtat - jā, patiešām ir!

5. Izvēlieties savas misijas iekšējās reprezentācijas: kā tā izskatās, skan un kādas sajūtas izraisa? Pārlasiet savas misijas formulējumu un ieklausieties sevī, pēc kā tas izklausās - vai vītero putni, čalo ūdens, dzirkstī smiekli ..? Kādi vizuālie tēli rodas? Ko sajūtat un kurā ķermeņa daļā? Noskaidrojiet, kā jūsu misija attiecas (ietekmē) pret ģimeni, draugiem, darbu, sabiedrību kopumā? Ko labu šī misija atnesīs jums?

6. Iedomājieties 3 cilvēkus (tie var būt reāli cilvēki, vai arī literatūras, kino, spēļu tēli), no kuriem katrs tā vai savādāk var kalpot par jūsu misijas realizēšanas piemēru. Ko šie cilvēki varētu ieteikt, ja jūs apspriestu ar viņiem plānus tuvākajam gadam? Ņemiet vērā viņu padomus un ieteikumus. Izvēlieties vienu no sākumā pierakstītajiem 3 mērķiem, kura sasniegšana visvairāk veicina misijas realizēšanu, un sāciet darboties šajā virzienā.

7. Nosakiet, ko izdarīsiet jau nākamajā nedēļā, lai sasniegtu šo mērķi un realizētu savu misiju. Ko izdarīsiet jau šodien? Un ar ko sāksiet tūlīt?

Turpmākās 3 nedēļas (laika periods, kurā formējas jauns ieradums) katru dienu atkārtojiet savas dziļākās vērtības vai nu kā formulējumu "Mana misija ir ..", vai arī kā vizuālo tēlu, skaņas un sajūtas. Un vērojiet, kā jūsu pasaule arvien vairāk sāk atbilst jūsu dziļākajām vērtībām.

NEAPZINĀTĀ MOTIVĀCIJA

Mēs varam izmantot to, ko apzināmies. Tas, ko neapzināmies, izmanto mūs. Motivācija nav izņēmums.

Katra cilvēka dzīvei ir savs virsuzdevums. Noteikti ir lietas, ko mēs pat nomiruši neuzzināsim. Tomēr kaut ko mēs varam noskaidrot jau šodien,- savu misiju. Ko tas dod?

• Savus svarīgos mērķus sasniedzam vieglāk, jo apzināti lietojam savu dziļāko motivāciju.
• Ietaupām laiku. Piemēram, saņemu piedāvājumu piedalīties 2 atšķirīgos projektos. Abi šķiet interesanti. Viens atbilst manai misijai, otrs - nē. Es netērēšu laiku kalkulācijai un pārdomām "kā būtu, ja būtu", lai pieņemtu lēmumu par savu līdzdalību. Protams, piedalīšos projektā, kas atbilst manai misijai, pat ja finansiāli tas ir mazāk izdevīgs nekā otrs. Es šeit neuzskaitīšu visas lietas, kas rodas, kad darām kaut ko, neesot maksimāli kongruenti paši sev, jo jūs paši to lieliski zināt no savas pieredzes.
• Uzlabojas savstarpējā komunikācija, jo misija nekad nav egoistiska.
• Vieglāk risināt problēmsituācijas, jo redzam kopainu, nevis mūsu acumirklīgajām emocijām atbilstošas detaļas.
• Mazliet iracionāli, bet savādāk šo neprotu aprakstīt,- dzīve pati arvien biežāk rada situācijas, kurās mēs varam realizēt savu misiju. Arvien biežāk mūsu ārējās izpausmes sāk saskanēt ar dziļākajām vērtībām. Rezultātā palielinās mūsu apmierinātība ar dzīvi.

Kāds cilvēks gāja pa ceļu un ieraudzīja strādniekus būvējam kaut kādu celtni no akmeņiem. Viņš apjautājās celtniekiem, ko viņi šeit dara. Viens celtnieks atbildēja: "Rindoju akmeņus vienu pie otra un klāju starp tiem javu, lai turas kopā." Otrs celtnieks sacīja: "Es būvēju māju, lai cilvēkiem būtu kur dzīvot." Savukārt trešais celtnieks pagriezās pret ceļinieku un, viņam cieši acīs skatoties, pastāstīja: "Mēs šeit radām vēstures liecību. Būvējam māju, kas nākamajām paaudzēm stāstīs par mūsu kultūru, tradīcijām un tehnoloģiju. Cilvēki, gadiem ejot, aizmirsīs mūsu vārdus, bet viņi redzēs mūsu darbu."

Kurš no šiem celtniekiem apzinājās savu misiju? Un šī apzina piešķīra pavisam citu jēgu un nozīmi ikdienišķajām darbībām, ko viņš atkārtoja dienu no dienas. Tā arī mēs katrs varam apzināties savu dziļāko motivāciju jeb misiju. Lai to izdarītu, piedāvāju izpildīt vingrinājumu, kas sastāv no 7 soļiem.

1. Nosakiet 3 mērķus, ko vēlaties sasniegt gada laikā. Katram no mērķiem nosakiet kā daļa - kaut kā lielāka daļa - tas ir. Lielāka un svarīgāka. Atrodiet mērķi, kas apvieno visus 3 mērķus.
2. Kuru 3 cilvēku dzīves gājums un darbība atstāj uz jums lielu iespaidu, savā ziņā sajūsmina? Rūpīgi izpētiet viņu sasniegumus un nosakiet, kādam augstākam mērķim tie kalpo. Kas kopīgs ir šo cilvēku mērķos?
3. Atrodiet 3 dažādus nodarbošanās veidus, kas jums sagādā prieku un ko darot jūs "aizmirstat par sevi". Lai ar to varētu nodarboties, jūs nežēlotu nekādu naudu (situācijā, kad jums ir neierobežoti resursi). Kas kopīgs ir šiem nodarbošanās veidiem?

Atlikušos 4 soļus neapzinātās motivācijas noteikšanā uzrakstīšu rīt. Pieņemu, ka jūs, tāpat kā es, vispirms izlasāt visus uzdevuma soļus un tikai pēc tam, ja atzīstat šo nodarbi par labu esam, ķeraties pie uzdevuma soļu secīgas izpildes. Tā kā šāds piegājiens var izkropļot un padarīt rezultātu nepatiesu, izvēlējos uzdevuma aprakstu sadalīt divās daļās.

ĪSĀKAIS CEĻŠ UZ KĀROTO

Kā parasti mēs iegūstam to, ko vēlamies? Aprakstīšu secīgi pa soļiem.

1. 1. Izvēlamies, ko gribam iegūt. Piemēram, māju Toskānā.

2. Veicam darbības izraudzītā ieguvuma virzienā. Manā piemērā - braucu uz Toskānu, staigāju, skatos, runāju.

1. 3. Lai veiktu darbības saistībā ar kāroto ieguvumu, nepieciešama informācija, varbūt kādas specifiskas zināšanas vai prasmes. Informācija par to, kuras mājas tiek pārdotas. Zināšanas par starptautiskajiem naudas pārvedumiem. Sakari nekustamā īpašuma aģentu un itāļu finansistu aprindās. Prasme argumentēt savu viedokli u.c.

4. Lai paveiktu augstāk uzskaitītās lietas, ir jābūt atbilstošai pārliecībai un uzskatiem. Manā piemērā - pārliecībai, ka tiešām gribu māju Toskānā, ka es varu tikt galā ar visām lietām, kas agrāk vai vēlāk uzrodas, ja dzīvo tālu no dzimtenes. Un galvenais,- ka māja Toskānā tiešām ir tā vērta, lai es atteiktos no ēšanas ieraduma nākamos 10 gadus un sakrātu mana sapņa piepildījumam vajadzīgo skaitu naudiņu.

5. Kļūt jeb būt par mājas Toskānā īpašnieci. Ko tas nozīmē? Ik dienas sekot līdzi ziņām, ko dara mani Toskānas kaimiņi, kas notiek manas mājas apkārtnē. Izvēlēties interjeru, celtniecības materiālus pārbūvei, meklēt skaistākos paklājus, mēbeles u.t.t. Izbaudīt patīkamo sajūtu, ko dod apziņa, ka man pieder māja Toskānā.

Visbiežāk cilvēki secīgi iziet iepriekš aprakstītos soļus stundu, dienu, mēnešu, reizēm - visa mūža garumā. Ja neesat gatavs savam mērķim tērēt tik daudz laika, iesaku izvēlēties īsāko ceļu - jau tūlīt sākt dzīvot tā, it kā jums jau piederētu kārotais. Kā to izdarīt?

Aizveriet acis un iztēlojieties, ka jums jau pieder tas, ko vēlaties. Pavērojiet sevi, kā esat mainījies - stāja, kustības, apģērbs, komunikācijas veids u.c. Pēc tam iztēloto sāciet realizēt savā ikdienas dzīvē. Ceļš no "būt" uz "piederēt", konsekventi realizēts, ir ievērojami ātrāks nekā pretējā virzienā. Aicinu jūs pārliecināties par to pašiem..

SEVIS MOTIVĒŠANA

Tas, kas mums vajadzīgs, vienmēr atrodas aiz mūsu komforta zonas robežām. Ne jau visiem ir koučs vai kāda cita atbalsta sistēma, kas pavada šajā riskantajā ceļojumā. Komforta zonā ir droši (ilūzija). Ārpus komforta zonas - nav droši.

Ko darīt, kad apzināties, ka ceļš uz kāroto mērķi iet cauri nedrošajam apvidum.

1. Iedomāties, ka šis ceļš ir jāmēro kādam labam draugam. Ko jūs viņam ieteiktu? Kā iedrošinātu? Pasakiet tos pašus vārdus sev.

2.Vienmēr būt savā pusē. Tas nenozīmē, ka vienmēr un visur jums būs taisnība. Tas nozīmē, ka jūs esat sev iejūtīgākais un saprotošākais draugs. Atbalstot sevi, jūs saudzējat un papildināt savus iekšējos resursus. Pašpārmetumi par to, ka varēja izdarīt labāk, un vainas apziņa ir absolūti destruktīva attieksme pret saviem resursiem.

3.Iztēlojieties, kā jūs vēlaties justies, kad kārotais mērķis būs sasniegts vai problēma atrisināta. Fokusējieties uz šo sajūtu. Nevis uz rezultātu kā tādu, bet tieši uz šo sajūtu. Visa ceļa garumā domas pastāvīgi atgriezieties pie šīs sajūtas. Līdz šim man tas vienmēr ir palīdzējis noturēties uz ceļa.:)

Pārmaiņas, ko vēlamies

Kāpēc vieniem cilvēkiem izdodas kaut ko mainīt savā dzīvē un citiem - nē? Vieni virzās uz priekšu ātrāk nekā citi, daži, savukārt, stāv uz vietas un bezpalīdzīgi noraugās savā regresā? Pirmo panākuma noslēpums ir apzināti vai neapzināti organizētā atbalsta sistēmā.

Ikviena cilvēka (ģimenes, darba kolektīva, tautas) dzīve ir pašorganizējoša un savu dzīvotspēju uzturoša sistēma. Sistēmā katrai detaļai, katram ieradumam ir sava konkrēta nozīme un funkcija. Tiklīdz mēs veicam kādas izmaiņas sistēmā, piemēram, mainām ieradumu no rīta braukt uz darbu pret veselīgu kājām iešanu uz vietu, kur astoņas stundas pēc kārtas ražosim iekšzemes kopproduktu, tā sistēma nekavējoties centīsies atjaunot iepriekšējo stāvokli, centīsies atgriezties savā status quo. Minētā piemēra gadījumā tas varētu izpausties kā regulāras grūtības nogādāt sevi laicīgi līdz darba vietai, kā rezultātā cilvēks varētu atteikties no savas ieceres un atgriezties pie iepriekšējā ieraduma - izmantot transporta līdzekli, lai nokļūtu darbā.

Līdzīgā veidā, kā augstāk minētajā piemērā, cilvēki mēdz atteikties no svarīgām iecerēm un saviem mērķiem, saskaroties ar sistēmas pašorganizējošo dabu. Lai pārvarētu šīs grūtības ceļā uz saviem mērķiem, svarīgi nodrošināt sev atbalsta sistēmu. To var izveidot no jebkā, kas dod spēku un iedvesmo - cilvēki, nodarbes, vide. Atbalsta sistēma nodrošina gan nepieciešamo spēku sistēmas inertuma pārvarēšanai, gan arī piešķir paātrinājumu virzībai uz mērķi.

Pēdējais ieteikums: veidojot savu atbalsta komandu, atcerieties par savu - galveno - lomu šajā pasākumā. Lai mums izdodas!:)

Pašapziņa

Vai tev trūkst pašapziņas? Varbūt tev tās ir pār pārēm, tikai nekā cita gan nav?

Un kā ir ar tavu pašvērtību? Vai viss, kas ar tevi notiek, to tikai vairo?

Vēlos dalīties ļoti personiskās pārdomās (viss, kas cilvēkā iekšā, manuprāt, ir ļoti personisks) par to, cik viegli zaudēt pašapziņu un cik viegli to atkal atgūt.

Kad man bija 5 gadi, māte aizveda mani uz peldēšanas nodarbībām. Tas notika tālajos septiņdesmitajos, kad Latvija vēl bija PSR, un es biju maza meitene, kas runā latviski. Treniņu grupā es biju vienīgā latviski runājošā, pārējie runāja krievu valodā. Pateicoties manam izdzīvošanas instinktam, krievu valodu apguvu ātri (komunicē vai paliec ārpus kolektīva!). Tagad šīs valodas lietošanu esmu uztrenējusi līdz dzimtās valodas līmenim. Valoda nebija vienīgā atšķirība,- es peldēšanas grupā biju visjaunākā. Viņiem jau bija izveidojies savs kolektīvs, un es tajā jutos neiederīga, tā sakot, baltais zvirbulis. Tomēr man vajadzēja pielāgoties, jo mātes nostāja peldēšanas jautājumā bija nelokāma - man vajadzēja trenēties. Tā bija pirmā skola, kur iemācījos slēpt savas atšķirības jeb individualitāti. Piemēram, man patika lasīt grāmatas, bet tajā vecumā pieņemts, ka bērni draudzīgās grupās drasē pa pagalmu vai vismaz gatavojas timuriešu kustībai un palīdz vecākiem cilvēkiem no veikala mājās nogādāt acainos iepirkumu tīkliņus. Īsāk izsakoties, es iemācījos nerēķināties ar savām vēlmēm. Izejot pārējās pielāgošanās skolas vēlākos gados, es pazaudēju savas vēlmes, vairs neatšķīru to, kas man svarīgs, no tā, kas svarīgs komjaunatnes organizācijai.

Man pagāja 20 gadi līdz atguvu sevi ar visām savām vēlmēm, gribu-negribu un patīk-nepatīk. Kā pieaudzis cilvēks es saprotu, ka, atrodoties jebkādā kolektīvā, pastāv risks, ka kolektīvs sāks dominēt pār indivīdu. Tajā pašā laikā es lieliski apzinos, ka es sev esmu viena un kolektīvu līdzi kapā nepaņemšu. Esmu atradusi, manuprāt, veiksmīgas mijiedarbības atslēgu starp kolektīvu un indivīdu - pašapziņa. Ja cilvēks apzinās savu unikalitāti, savas prioritātes un savas vērtības, viņš var atrast sev vispiemērotāko vidi (kolektīvus) un gūt patiesu gandarījumu no sevis realizēšanas.