RISKS

Riskēt vai neriskēt? Tāds ir jautājums. Mūs virza uz priekšu neapmierinātība. Visdažādākajās jomās un visdažādākajās izpausmes, piemēram, neapmierinātība ar lūpukrāsu (novecojis modelis), ar attiecībām, ar karjeru u.tml. Ja šodien man nav kaut kas no tā, ko patiešām vēlos, tad, ļoti iespējams, ka tas ko daru pašlaik nenodrošina manu vēlmju piepildīšanu. Citiem vārdiem sakot, lai dabūtu to, ko patiešām (!) vēlos, man ir jāiziet ārpus manas komforta zonas. Komforta zona šajā gadījumā ir ierastais veids, kādā darbojos, ierastās lomas attiecībās un daudzi citi ieradumi un pieradumi, kas man sniedz iluzoru drošības sajūtu.

Komforta zonā ir droši (ierasti), ārpus tās - nav droši (nezināmais biedē). Tad riskēt un uzzināt kaut ko jaunu par savām iedomātajām robežām, gūt jaunu pieredzi un atgriezties mājās ar kāroto balvu (vai vismaz drosmi pamēģināt rīt atkal, jo tas nemaz nav tik biedējoši)? Vai arī padoties ilūzijai - saviem izdomājumiem par to ko varu/nevaru, kas radušies vēl tad, kad gāju skolā, un kas šodien man vairs nemaz neder, tāpat kā tā laika kleitas,- sēdēt iedomātajā drošībā, noskatīties, kā citi uzdrošinās rīkoties, un klusībā viņus apskaust?

Es izvēlos rīkoties. Lai vecumdienās man nebūtu jāsēž pie neizrotātas Ziemassvētku egles. Tikai tādēļ, ka man nebija drosmes savus sapņus - tās spožās bumbas, ko būdama bērns ar cerībām un mīlestību karināju eglītes zaros-, padarīt par mērķiem, piecelties no krēsla un doties sasniegt tos. Un manas mazdūšības un neizlēmības dēļ katru gadu eglītē palika arvien mazāk spožo bumbu, jo cerību, ka kāds cits atnāks un piepildīs manus sapņus, ar katru gadu paliek arvien mazāk.

Un ko izvēlies Tu?