"Tādas zināšanas kā tev ir maz cilvēkiem," emocionālas sarunas laikā pateica man draugs. Mēs runājām par manu draugu pēcgaršu pēc sarunas ar viņu bērna sociālo pedagogu skolā. Es viņiem tikko biju pastāstījusi par neirozinātnes pierādījumiem, ka, veidojot jaunu pieredzi savās attiecībās, jebkurā vecumā mēs varam izmainīt savu pieķeršanās veidu. Piemēram, no trauksmainā uz drošo. Lai gan ilgu laiku laiku psiholoģu sabiedrībā valdīja pārliecība, ka pieķeršanās tips, kā izveidojies bērnībā, tā nemainīgs saglabājas visas dzīves garumā. Un pēc būtības ir liktenis, ko bērnam "uzdāvinājuši" viņa vecāki.
"Zinātnē ilgstoši ticis uzskatīts, ka emocionālā regulācija un emocionālā reakcija ir statiskas spējas, kas neko daudz nemainās, tiklīdz jūs esat sasnieguši brieduma gadus."* Taču neirozinātnieka Ričarda Deividsona pētījumu rezultāti nepārprotami norāda, ka meditācija var noturīgi izmainīt smadzeņu funkcijas un struktūru. Smadzeņu spēja mainīties (neiroplasticitāte) un atjaunoties (neiroģenēze) visas dzīves laikā dod iespēju mums mainīt tās lietas sevī un priekšstatus par sevi, ko iepriekš domājām (patiesībā tā bija valdošā dogma neirobioloģijā līdz teju pagājušā gadsimta beigām), ka pēc noteikta vecuma sasniegšanas tas vairs nav iespējams.
Saskaņā ar gadu desmitiem izstrādāto pieķeršanās teoriju pieķeršanās veids izveidojas bērnībā (dzīves agrīnajā posmā), atkarībā no tā, kā bērns mijiedarbojas ar saviem primārajiem aprūpētājiem. Teorijas autors angļu psihiatrs un psihoanalītiķis Džons Boulbi. Radusies 1958. gadā, šī teorija pamatā saistīta ar emocijām un to regulāciju, īpašu uzmanību pievēršot bailēm. Bailes ne tikai kā ikdienas satraukumu līmenī, bet arī kā ievainojamības un bezpalīdzības jūtu atspoguļojums. Par mentālās veselības galveno faktoru tiek uzskatīta iespēja tikt galā ar bailēm un paaugstināt stabilitāti un noturību dzīvē.
Pieķeršanās teorija pēta cilvēka adaptācijas spēju un faktorus, kas to bloķē vai veicina. Džona Boulbi skolniece un kolēģe Meri Einsvorta periodā 1960.-1970. veica virkni pētījumu, kuru rezultātā viņa noformulēja 4 pieķeršanās veidus:
+ drošais (mīloša vide, kurā vecāki velta uzmanību bērnam, rūpējas par viņu un uztur emocionālo kontaktu);
- trauksmaini ambivalentais (bērns nejūtas pārliecināts par sava pieaugušā jūtām pret viņu);
- izvairīgais (bērns jūt, ka var paļauties tikai uz sevi, jo kad viņam nepieciešams atbalsts, viņa pieaugušais nav bijis pieejams emocionāli vai nav bijis pieejams fiziski; samērā bieži tiek sajaukts ar pašpietiekamību);
- dezorganizējošais (bērns jūtas apjucis, pieaugušā vecumā attiecības raksturo frāze "ja sit, tātad mīl!").
Kamēr mēs neapzināmies, kas mūsos notiek, mūsu jūtu izpausmes un uzvedību tuvās attiecībās nosaka neironu savienojumi, kas izveidojušies bērnībā un nostiprināti daudzkārtējos atkārtojumos, daudzu gadu garumā. Tā dēvētās, takas smadzenēs. Un, jā, tas ir automātisms jeb šabloniska uztveres-reakcijas izpausme. Kuru mēs tikpat automātiski nododam saviem bērniem.
Iemesls, kādēļ šo visu rakstu, mani subjektīvie novērojumi par psiholoģisko klimatu skolēnu savstarpējās attiecībās. Lieta tā, ka vienīgi drošajam pieķeršanās veidam ir raksturīga atvērtība un iecietība pret citādi domājošajiem, tai skaitā, citu kultūru pārstāvjiem. Drošā pieķeršanās veida pārstāvjiem nav raksturīgs vākt domubiedru grupas, lai paustu savu viedokli vai, galējā gadījumā, lai fiziski izrēķinātos ar tiem, kuri nepiekrīt šim viedoklim. Šādu uzvedība raksturīga izkropļoto pieķeršanās tipu pārstāvjiem. Jo viņi nejūtas par sevi pārliecināti, nejūtas līdzvērtīgi savam oponentam. Tādēļ, lai "nolīdzsvarotu" spēkus, viņiem jāsavāc sev apkārt bars. Tikai tāpēc, lai paši sajustos, ka ir vērtīgi...
Tā nav bērnu atbildība. Tā ir mūsu, vecāku, atbildība apmierināt ne tikai sava bērna fiziskās vajadzības un tehnoloģiskās iegribas, bet, visupirms, iedot viņam stabilitātes pamatu zem kājām, drošības un pasargātības sajūtu, ko dod mīlestība, kas neizvirza nosacījumus. Bet mēs varam iedot saviem bērniem tikai to, kas esam paši...
Nekad nav par vēlu sākt attīstīt sevī drošo pieķeršanās veidu. To tagad apliecina neirozinātnes pētījumi. Ja vecāki jums bērnībā nesniedza emocionālo siltumu un atbalstu, tam - trauksmainajam vai izvairīgajam pieķeršanās veidam - vairs nav jākļūst par likteni jeb nolemtību jūsu bērniem, kā arī par nāves spriedumu jūsu patiesai piepildījuma sajūtai savās partnerattiecībās. Mēs neesam savu vecāku pārliecību un dzīvesveida ķīlnieki. Mums nav jāatkārto viņu dzīves scenārijs un pārliecības, ja mēs to nevēlamies.
jebkurā mirklī mēs varam pagriezt savas dzīves kuģi jaunā virzienā, ja vecais virziens mūs neapmierināja. Jo smadzenes spēj pārveidoties (neiroplasticitāte) visas dzīves garumā. Elastīgas smadzenes un elastīga domāšana, viegla apmācāmība, tas viss vairs nav bērnu prerogatīva. Izmantosim iespējas, ar kurām daba mūs ir apveltījusi. Ja ne sevis dēļ, tad vismaz tādēļ lai skola kļūtu par vietu, kur bērnu mentālā veselība un psiholoģiskā labklājība uzplaukst, nevis tiek grauta.
* Šārona Beglija "Prāta treniņš. Jaunākie zinātnes atklājumi par cilvēka spēju pārveidot savas smadzenes un mainīt sevi", apgāds "Lietusdārzs", 2023.; lpp.243.
Ilustrācija no Lailas Jembergas grāmatas, kas būs pieejama 2024.gadā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru