Piemēram, šāda ikdienišķa saruna starp draugiem:
- Ko tu dari rīt ap trijiem?
- Nu..., tas ir atkarīgs no..., vēl konkrēti nezinu...
- Man atvedīs rīt skapi. Gribēju lūgt tevi palīgā to salikt.
- Nu, zini, es atcerējos, ka biju apsolījis rīt....
Vai arī cits nobeigums:
- Jā, varu tev rīt palīdzēt. Un tad tu būsi mans parādnieks. Ha! Ha! Ha!
Saskarsmes speciālisti runā par veiksmīgu komunikāciju, efektīvu komunikāciju u.tml. Es no viņu sacītā tā arī neesmu īsti izpratusi, kas, viņuprāt, ir veiksmīgas jeb efektīvas komunikācijas kritērijs. Vēlos izteikt savu viedokli par to, kas ir efektīva komunikācija.
Efektīva saskarsme ir tad, kad tiek sasniegts iepriekš apzinātais saskarsmes mērķis.
Un par veiksmīgu es sauktu saskarsmi, kad šis mērķis tiek sasniegts savstarpējas sapratnes, citiem vārdiem sakot patīkamā, gaisotnē. Taču ir situācijas, kurās gaisotnei saskarsmes procesā ir visai maza nozīme, svarīgāks ir mērķis. Un, ja tādās situācijās komunikācijas mērķis tiek sasniegts caur individuālu diskomfortu, to to tik un tā nevar nosaukt par neveiksmīgu komunikāciju.
Šonedēļ izpildiet vienkāršu vingrinājumu:
Katru reizi, pirms atverat muti un vēršaties pie kāda, uzdodiet sev jautājumus:
Ko es gribu sasniegt? Ar kādu mērķi es grasos viņam/-ai teikt to?
Kā es uzzināšu, ka šis mērķis ir sasniegts? Ko es tad redzēšu, dzirdēšu, sajutīšu?
Un pēc tam salīdziniet, vai kaut kas ir mainījies jūsu komunikācijā ar citiem (ar sevi). Ja jā, tad kas tieši un kā jūs ar to jūtaties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru