TUMŠĀ TRIĀDE UN POLITIKA: KAM MĒS DODAM VARU?

Izvēles tirānija. Kā psiholoģijas jēdziens. Pilsētā, kurā dzīvoju, no visiem reklāmas stabiem uz ielas manas gaitas vēro vienas un tās pašas sejas. Arī no garāmbraucošo pilsētas autobusu dibeniem manī noraugās šīs pašas sejas. Vīri, kuri raujas pie varas šajā pilsētā. Vēl viņi arī ir ieperinājušies mājās manā pastkastē. Partijas populistiskajā avīzē viss rakstīts it kā loģiski. Bet, kad pārbaudu internetā informāciju par šiem “gribu-būt pilsētas-vadonis”, tad izrādās, ka reklāmas izdevumos paustais ir nepatiesība. Tāpēc aizdomājos, kādi tad no psiholoģijas aspekta ir tie cilvēki, kuri raujas pie varas.

Jau pirms krietna laika psiholoģija ir izcēlusi trīs personības iezīmes, kas veido, tā dēvēto, tumšo triādi: narcisms, makiavellisms un psihopātija. Tās nav diagnozes, bet gan noturīgas psiholoģiskās iezīmes. Un tās biežāk, nekā varētu šķist, ir novērojamas cilvēkiem, kuri tiecas pēc varas pār citiem.

Narcisms: cilvēks pārliecināts par savu neatkārtojamo ekskluzivitāti, alkst uzmanības un apbrīnas.

Makiavellisms: raksturīga tieksme manipulēt ar citiem, cinisms un uzvedības stratēģija “mērķis attaisno līdzekļus”.

Psihopātija: cilvēkam nepiemīt empātija, viņš ir auksts un impulsīvs.

Psihologu novērojumi liecina, ka tieši cilvēki ar izteiktiem tumšās triādes faktoriem biežāk izvēlas politisko karjeru un vieglāk gūst panākumus. Kāpēc tā? Tāpēc ka viņiem drastiskus lēmumus pieņemt ir vienkāršāk, viņi prot patikt, nekautrējas vēlamo uzdot par reālo un bez svārstīšanās izmanto citus saviem mērķiem.

Svarīgi saprast, ka ne jau katrs politiķis ir “tumša personība”. Bet jo augstāka ir likme, jo lielāks kārdinājums izkropļot morāli uzvaras labad.

Aicinājums mums katram – apdomāt ne vien kādus cilvēkus mēs ievēlam, bet arī kādas īpašības līderos mēs veicinām un atbalstām.

📌Varbūt pienācis laiks prast atšķirt harizmu un tikumību?

Attēlu ģenerējis AI.

 

DIVU VALSTU PREZIDENTU SARUNA PIEĶERŠANĀS TEORIJAS ASPEKTĀ

 

“Braukt pa zaķi” jeb “pieķerties braucošam tramvajam no ārpuses un vizināties, nesamaksājot par braucienu”  tā sabiedriskajās attiecībās sauca cilvēkus un organizācijas, kuri izmanto spēcīgu rezonansi sabiedrībā izraisījušu situāciju, lai atgādinātu par savu eksistenci. Šis ieraksts nav domāts kā kārtējais “ērtā krēsla profesionālais viedoklis – ekspertīze”. Rakstu, ko es redzēju vakar neverbālajā un verbālajā komunikācijā starp diviem valstu prezidentiem, visupirms, tiem 90 cilvēkiem, ar kuriem pirms dažām nedēļām zoom platformā runājām par uzticēšanos. Uzticēties kolēģim, uzticami padotie kolēģi, dzīvesbiedri, partneri u.c.

Mēs no neirobioloģijas un psiholoģijas aspektiem pārrunājām uzticēšanos pasaulei un cilvēkiem veidojošo noteicošo faktoru – agrīnā bērnībā izveidojušos pieķeršanās veidu un pazīmes, kas raksturo drošo pieķeršanos un nedrošās pieķeršanās veidus – trauksmaino un izvairīgo pieķeršanos.

Vakar no Ovālā kabineta pārraidītajā sarunā es vēroju, kā trauksmainās pieķeršanās pārstāvis neverbālajās izpausmēs izmisīgi meklēja un kategoriski pieprasīja mīlestības un cieņas apliecinājumus no sava sarunasbiedra. Trampa kunga mīmika, ķermeņa poza un roku kustības izteiksmīgi pauda emocijas. Trauksmainās pieķeršanās pārstāvji ir dāsni gan savās emocijās, gan arī materiāli. Bet pretī viņiem svarīgi saņemt apliecinājumus, ka viņus mīl, ciena un patiesi novērtē viņu dāsnumu. Būdami dāsni savās emocijās, viņi ir tendēti sarunas laikā “apgrābstīt” sarunasbiedru, lai caur pieskārienu nodotu viņam savas emocijas un sajustu otra izjūtas. Ko vakar arī lieliski nodemonstrēja Trampa kungs, kad ar visu ķermeni it kā gāzās virsū Zeļenska kungam un pēc tam vēl pieskārās viņam ar roku. Kas, protams, izvairīgā pieķeršanās tipa pārstāvim lika rauties arvien tālāk no sava sarunasbiedra, kā fiziski, tā arī psiholoģiski. Izvairīgās pieķeršanās pārstāvji jau agri savā dzīvē ir iemācījušies, ka var paļauties vienīgi uz sevi. Tādēļ viņi atstāj neatkarīgu un ļoti patstāvīgu jeb pašpietiekamu cilvēku iespaidu. Bet psiholoģiskajā aspektā viņi jūtas atraidīti, un viņu psihē darbojas kompensācijas mehānisms, kas viņiem liek justies savā ziņā labākiem jeb pārākiem par citiem. (Pašlaik neizplūdīšu aprakstos, ka tā ir psihes aizsargreakcija, kas viņiem kopš mazotnes vienkārši nodrošinājusi izdzīvošanu.) Sarunasbiedra emocionālās izpausmes izvairīgā pieķeršanās tipa pārstāvjiem ir ļoti nepatīkamas. Viņi no tām distancējas ne tikai psiholoģiski, visu racionalizējot, bet, ja iespējams, arī fiziski, pametot telpu un atstājot otru cilvēku vienu ar visām viņa emocijām. Pie kam, uztverot šādu sarunu, kā kārtējo apliecinājumu savai ilgstošajai un stiprajai pārliecībai, ka cilvēkiem nevar uzticēties, ar visu jātiek galā pašam…

Kad trauksmainās pieķeršanās pārstāvis nav saņēmis no sava partnera mīlestības un sava vērtīguma apliecinājumus, kas viņam ir tik svarīgi kā gaiss, viņš pilnībā norobežojas no šāda partnera. Izslēdz viņu no savas dzīves gan fiziski, gan psiholoģiski. Tēlaini sakot, trauksmainās pieķeršanās pārstāvim tāds cilvēks ir miris.

MI ģenerēts attēls

TAURIŅA SPĀRNI: SMADZEŅU BILATERĀLĀS STIMULĀCIJAS METODE SATRAUKUMA MAZINĀŠANAI

 

Pamanu arvien biežāk savā apkārtnē noraizējušos un satrauktus cilvēkus. Iedomājos, ka pavasara saasinājumi un vēlēšanas vēl priekšā, tādēļ dalos ar vienkāršu un pārsteidzoši efektīvu (es jutos pārsteigta par to, cik patiesi iedarbīga tā ir) pašpalīdzības metodi, lai nomierinātos. Vēršu jūsu uzmanību, ka tā neatrisina problēmu, tikai samazina emocionālo saspringumu. Bet ar to ir pietiekami, lai stresa radītā “tuneļa redze” galvā atkāptos un mēs varētu konstruktīvi apdomāt izveidojušos situāciju un sagatavot savu soļu plānu tās atrisināšanai.

Ir dažādas smadzeņu bilaterālās stimulācijas metodes. Iespējams, plašāk zināmā ir EMDR (Eye Movement Desentizitation and Reprocessing) metode. Bet es vēlos izstāstīt par vienkāršu bilaterālo stimulāciju, ko jebkurš var pielietot atbilstoši savai vajadzībai. Runa ir par, tā dēvētajiem, tauriņa spārniem. To izpildes laikā cilvēks viegli pieskaras pārmaiņus vienam savam plecam un tad otram. Pieskārienu radītos sensoros stimulus smadzenēs uztver un apstrādā citi smadzeņu apgabali nekā tie, kuros mīt trauksme un raizēšanās. Kā arī tas apstāklis, ka pieskārieni notiek pašlaik, smadzenēm liek tos uztvert kā prioritāti, un emocionālie pārdzīvojumi tādējādi kļūst sekundāri jeb mazāk svarīgi. Jo smadzeņu galvenais uzdevums ir nodrošināt to nēsātāja fizisko izdzīvošanu. Savukārt vārds “bilaterāls” metodes nosaukumā nozīmē, ka tiek iesaistītas abas smadzeņu puslodes un notiek to darbības sinhronizācija jeb harmonizēšana. Uzsvēršu, ka šajā gadījumā runāju par tagadnē notiekošu situāciju, kas jūs satrauc un streso, nevis par pagātnes traumējošās pieredzes seku mazināšanu. Savā ziņā var teikt, ka šīs metodes laikā smadzenes pārraksta jeb pārveido pašas sevi.

 🦋 Kā izpildīt “tauriņa spārnus”?

1. Apsēdieties ērti. Veiciet vairākas lēnas dziļas ieelpas – izelpas.
2. Sakrustojiet rokas uz krūtīm, plaukstas novietojiet pretī pleciem. Izskatās kā tauriņa spārni.
3. Sāciet pārmaiņus pieskarties vienam un otram plecam. Sev patīkamā ātrumā un stiprumā. Dariet to 30 – 60 sekundes.
4.  Veiciet apzinātu ieelpu – izelpu. Novērtējiet, kā tagad jūtaties.

Lai vieglāk izprast, kā izpildīt “tauriņa spārnus”, pievienoju video, kurā jūs redzēsiet, kā to dara princis Harijs: https://youtu.be/QGiqBazdPGw?si=XVcG4zYNQ8KyWqxH

MI ģenerēts attēls.