DIVU VALSTU PREZIDENTU SARUNA PIEĶERŠANĀS TEORIJAS ASPEKTĀ

 

“Braukt pa zaķi” jeb “pieķerties braucošam tramvajam no ārpuses un vizināties, nesamaksājot par braucienu”  tā sabiedriskajās attiecībās sauca cilvēkus un organizācijas, kuri izmanto spēcīgu rezonansi sabiedrībā izraisījušu situāciju, lai atgādinātu par savu eksistenci. Šis ieraksts nav domāts kā kārtējais “ērtā krēsla profesionālais viedoklis – ekspertīze”. Rakstu, ko es redzēju vakar neverbālajā un verbālajā komunikācijā starp diviem valstu prezidentiem, visupirms, tiem 90 cilvēkiem, ar kuriem pirms dažām nedēļām zoom platformā runājām par uzticēšanos. Uzticēties kolēģim, uzticami padotie kolēģi, dzīvesbiedri, partneri u.c.

Mēs no neirobioloģijas un psiholoģijas aspektiem pārrunājām uzticēšanos pasaulei un cilvēkiem veidojošo noteicošo faktoru – agrīnā bērnībā izveidojušos pieķeršanās veidu un pazīmes, kas raksturo drošo pieķeršanos un nedrošās pieķeršanās veidus – trauksmaino un izvairīgo pieķeršanos.

Vakar no Ovālā kabineta pārraidītajā sarunā es vēroju, kā trauksmainās pieķeršanās pārstāvis neverbālajās izpausmēs izmisīgi meklēja un kategoriski pieprasīja mīlestības un cieņas apliecinājumus no sava sarunasbiedra. Trampa kunga mīmika, ķermeņa poza un roku kustības izteiksmīgi pauda emocijas. Trauksmainās pieķeršanās pārstāvji ir dāsni gan savās emocijās, gan arī materiāli. Bet pretī viņiem svarīgi saņemt apliecinājumus, ka viņus mīl, ciena un patiesi novērtē viņu dāsnumu. Būdami dāsni savās emocijās, viņi ir tendēti sarunas laikā “apgrābstīt” sarunasbiedru, lai caur pieskārienu nodotu viņam savas emocijas un sajustu otra izjūtas. Ko vakar arī lieliski nodemonstrēja Trampa kungs, kad ar visu ķermeni it kā gāzās virsū Zeļenska kungam un pēc tam vēl pieskārās viņam ar roku. Kas, protams, izvairīgā pieķeršanās tipa pārstāvim lika rauties arvien tālāk no sava sarunasbiedra, kā fiziski, tā arī psiholoģiski. Izvairīgās pieķeršanās pārstāvji jau agri savā dzīvē ir iemācījušies, ka var paļauties vienīgi uz sevi. Tādēļ viņi atstāj neatkarīgu un ļoti patstāvīgu jeb pašpietiekamu cilvēku iespaidu. Bet psiholoģiskajā aspektā viņi jūtas atraidīti, un viņu psihē darbojas kompensācijas mehānisms, kas viņiem liek justies savā ziņā labākiem jeb pārākiem par citiem. (Pašlaik neizplūdīšu aprakstos, ka tā ir psihes aizsargreakcija, kas viņiem kopš mazotnes vienkārši nodrošinājusi izdzīvošanu.) Sarunasbiedra emocionālās izpausmes izvairīgā pieķeršanās tipa pārstāvjiem ir ļoti nepatīkamas. Viņi no tām distancējas ne tikai psiholoģiski, visu racionalizējot, bet, ja iespējams, arī fiziski, pametot telpu un atstājot otru cilvēku vienu ar visām viņa emocijām. Pie kam, uztverot šādu sarunu, kā kārtējo apliecinājumu savai ilgstošajai un stiprajai pārliecībai, ka cilvēkiem nevar uzticēties, ar visu jātiek galā pašam…

Kad trauksmainās pieķeršanās pārstāvis nav saņēmis no sava partnera mīlestības un sava vērtīguma apliecinājumus, kas viņam ir tik svarīgi kā gaiss, viņš pilnībā norobežojas no šāda partnera. Izslēdz viņu no savas dzīves gan fiziski, gan psiholoģiski. Tēlaini sakot, trauksmainās pieķeršanās pārstāvim tāds cilvēks ir miris.

MI ģenerēts attēls