TUMŠĀ TRIĀDE UN POLITIKA: KAM MĒS DODAM VARU?

Izvēles tirānija. Kā psiholoģijas jēdziens. Pilsētā, kurā dzīvoju, no visiem reklāmas stabiem uz ielas manas gaitas vēro vienas un tās pašas sejas. Arī no garāmbraucošo pilsētas autobusu dibeniem manī noraugās šīs pašas sejas. Vīri, kuri raujas pie varas šajā pilsētā. Vēl viņi arī ir ieperinājušies mājās manā pastkastē. Partijas populistiskajā avīzē viss rakstīts it kā loģiski. Bet, kad pārbaudu internetā informāciju par šiem “gribu-būt pilsētas-vadonis”, tad izrādās, ka reklāmas izdevumos paustais ir nepatiesība. Tāpēc aizdomājos, kādi tad no psiholoģijas aspekta ir tie cilvēki, kuri raujas pie varas.

Jau pirms krietna laika psiholoģija ir izcēlusi trīs personības iezīmes, kas veido, tā dēvēto, tumšo triādi: narcisms, makiavellisms un psihopātija. Tās nav diagnozes, bet gan noturīgas psiholoģiskās iezīmes. Un tās biežāk, nekā varētu šķist, ir novērojamas cilvēkiem, kuri tiecas pēc varas pār citiem.

Narcisms: cilvēks pārliecināts par savu neatkārtojamo ekskluzivitāti, alkst uzmanības un apbrīnas.

Makiavellisms: raksturīga tieksme manipulēt ar citiem, cinisms un uzvedības stratēģija “mērķis attaisno līdzekļus”.

Psihopātija: cilvēkam nepiemīt empātija, viņš ir auksts un impulsīvs.

Psihologu novērojumi liecina, ka tieši cilvēki ar izteiktiem tumšās triādes faktoriem biežāk izvēlas politisko karjeru un vieglāk gūst panākumus. Kāpēc tā? Tāpēc ka viņiem drastiskus lēmumus pieņemt ir vienkāršāk, viņi prot patikt, nekautrējas vēlamo uzdot par reālo un bez svārstīšanās izmanto citus saviem mērķiem.

Svarīgi saprast, ka ne jau katrs politiķis ir “tumša personība”. Bet jo augstāka ir likme, jo lielāks kārdinājums izkropļot morāli uzvaras labad.

Aicinājums mums katram – apdomāt ne vien kādus cilvēkus mēs ievēlam, bet arī kādas īpašības līderos mēs veicinām un atbalstām.

📌Varbūt pienācis laiks prast atšķirt harizmu un tikumību?

Attēlu ģenerējis AI.

 

DIVU VALSTU PREZIDENTU SARUNA PIEĶERŠANĀS TEORIJAS ASPEKTĀ

 

“Braukt pa zaķi” jeb “pieķerties braucošam tramvajam no ārpuses un vizināties, nesamaksājot par braucienu”  tā sabiedriskajās attiecībās sauca cilvēkus un organizācijas, kuri izmanto spēcīgu rezonansi sabiedrībā izraisījušu situāciju, lai atgādinātu par savu eksistenci. Šis ieraksts nav domāts kā kārtējais “ērtā krēsla profesionālais viedoklis – ekspertīze”. Rakstu, ko es redzēju vakar neverbālajā un verbālajā komunikācijā starp diviem valstu prezidentiem, visupirms, tiem 90 cilvēkiem, ar kuriem pirms dažām nedēļām zoom platformā runājām par uzticēšanos. Uzticēties kolēģim, uzticami padotie kolēģi, dzīvesbiedri, partneri u.c.

Mēs no neirobioloģijas un psiholoģijas aspektiem pārrunājām uzticēšanos pasaulei un cilvēkiem veidojošo noteicošo faktoru – agrīnā bērnībā izveidojušos pieķeršanās veidu un pazīmes, kas raksturo drošo pieķeršanos un nedrošās pieķeršanās veidus – trauksmaino un izvairīgo pieķeršanos.

Vakar no Ovālā kabineta pārraidītajā sarunā es vēroju, kā trauksmainās pieķeršanās pārstāvis neverbālajās izpausmēs izmisīgi meklēja un kategoriski pieprasīja mīlestības un cieņas apliecinājumus no sava sarunasbiedra. Trampa kunga mīmika, ķermeņa poza un roku kustības izteiksmīgi pauda emocijas. Trauksmainās pieķeršanās pārstāvji ir dāsni gan savās emocijās, gan arī materiāli. Bet pretī viņiem svarīgi saņemt apliecinājumus, ka viņus mīl, ciena un patiesi novērtē viņu dāsnumu. Būdami dāsni savās emocijās, viņi ir tendēti sarunas laikā “apgrābstīt” sarunasbiedru, lai caur pieskārienu nodotu viņam savas emocijas un sajustu otra izjūtas. Ko vakar arī lieliski nodemonstrēja Trampa kungs, kad ar visu ķermeni it kā gāzās virsū Zeļenska kungam un pēc tam vēl pieskārās viņam ar roku. Kas, protams, izvairīgā pieķeršanās tipa pārstāvim lika rauties arvien tālāk no sava sarunasbiedra, kā fiziski, tā arī psiholoģiski. Izvairīgās pieķeršanās pārstāvji jau agri savā dzīvē ir iemācījušies, ka var paļauties vienīgi uz sevi. Tādēļ viņi atstāj neatkarīgu un ļoti patstāvīgu jeb pašpietiekamu cilvēku iespaidu. Bet psiholoģiskajā aspektā viņi jūtas atraidīti, un viņu psihē darbojas kompensācijas mehānisms, kas viņiem liek justies savā ziņā labākiem jeb pārākiem par citiem. (Pašlaik neizplūdīšu aprakstos, ka tā ir psihes aizsargreakcija, kas viņiem kopš mazotnes vienkārši nodrošinājusi izdzīvošanu.) Sarunasbiedra emocionālās izpausmes izvairīgā pieķeršanās tipa pārstāvjiem ir ļoti nepatīkamas. Viņi no tām distancējas ne tikai psiholoģiski, visu racionalizējot, bet, ja iespējams, arī fiziski, pametot telpu un atstājot otru cilvēku vienu ar visām viņa emocijām. Pie kam, uztverot šādu sarunu, kā kārtējo apliecinājumu savai ilgstošajai un stiprajai pārliecībai, ka cilvēkiem nevar uzticēties, ar visu jātiek galā pašam…

Kad trauksmainās pieķeršanās pārstāvis nav saņēmis no sava partnera mīlestības un sava vērtīguma apliecinājumus, kas viņam ir tik svarīgi kā gaiss, viņš pilnībā norobežojas no šāda partnera. Izslēdz viņu no savas dzīves gan fiziski, gan psiholoģiski. Tēlaini sakot, trauksmainās pieķeršanās pārstāvim tāds cilvēks ir miris.

MI ģenerēts attēls

TAURIŅA SPĀRNI: SMADZEŅU BILATERĀLĀS STIMULĀCIJAS METODE SATRAUKUMA MAZINĀŠANAI

 

Pamanu arvien biežāk savā apkārtnē noraizējušos un satrauktus cilvēkus. Iedomājos, ka pavasara saasinājumi un vēlēšanas vēl priekšā, tādēļ dalos ar vienkāršu un pārsteidzoši efektīvu (es jutos pārsteigta par to, cik patiesi iedarbīga tā ir) pašpalīdzības metodi, lai nomierinātos. Vēršu jūsu uzmanību, ka tā neatrisina problēmu, tikai samazina emocionālo saspringumu. Bet ar to ir pietiekami, lai stresa radītā “tuneļa redze” galvā atkāptos un mēs varētu konstruktīvi apdomāt izveidojušos situāciju un sagatavot savu soļu plānu tās atrisināšanai.

Ir dažādas smadzeņu bilaterālās stimulācijas metodes. Iespējams, plašāk zināmā ir EMDR (Eye Movement Desentizitation and Reprocessing) metode. Bet es vēlos izstāstīt par vienkāršu bilaterālo stimulāciju, ko jebkurš var pielietot atbilstoši savai vajadzībai. Runa ir par, tā dēvētajiem, tauriņa spārniem. To izpildes laikā cilvēks viegli pieskaras pārmaiņus vienam savam plecam un tad otram. Pieskārienu radītos sensoros stimulus smadzenēs uztver un apstrādā citi smadzeņu apgabali nekā tie, kuros mīt trauksme un raizēšanās. Kā arī tas apstāklis, ka pieskārieni notiek pašlaik, smadzenēm liek tos uztvert kā prioritāti, un emocionālie pārdzīvojumi tādējādi kļūst sekundāri jeb mazāk svarīgi. Jo smadzeņu galvenais uzdevums ir nodrošināt to nēsātāja fizisko izdzīvošanu. Savukārt vārds “bilaterāls” metodes nosaukumā nozīmē, ka tiek iesaistītas abas smadzeņu puslodes un notiek to darbības sinhronizācija jeb harmonizēšana. Uzsvēršu, ka šajā gadījumā runāju par tagadnē notiekošu situāciju, kas jūs satrauc un streso, nevis par pagātnes traumējošās pieredzes seku mazināšanu. Savā ziņā var teikt, ka šīs metodes laikā smadzenes pārraksta jeb pārveido pašas sevi.

 🦋 Kā izpildīt “tauriņa spārnus”?

1. Apsēdieties ērti. Veiciet vairākas lēnas dziļas ieelpas – izelpas.
2. Sakrustojiet rokas uz krūtīm, plaukstas novietojiet pretī pleciem. Izskatās kā tauriņa spārni.
3. Sāciet pārmaiņus pieskarties vienam un otram plecam. Sev patīkamā ātrumā un stiprumā. Dariet to 30 – 60 sekundes.
4.  Veiciet apzinātu ieelpu – izelpu. Novērtējiet, kā tagad jūtaties.

Lai vieglāk izprast, kā izpildīt “tauriņa spārnus”, pievienoju video, kurā jūs redzēsiet, kā to dara princis Harijs: https://youtu.be/QGiqBazdPGw?si=XVcG4zYNQ8KyWqxH

MI ģenerēts attēls.

KĀ MAZINĀT PSIHOTRAUMAS IETEKMI UZ SAVU MENTĀLO VESELĪBU

 

Esmu intraverts. Visu pārdzīvoju sevī nevis sociālajos tīklos. Gan sēras par manas uzticamās draudzenes Murītes nāvi. Gan pirmo pieredzi, kad to, kuru ļoti mīli, savām rokām aiznes uz eitanāziju.

Pazīstu cilvēkus, kuriem šis viss nav nekas tāds psiholoģiski graujošs. Nu, bija, nomira, viss labi, ņemam nākamo. Man tā nav. Ja mīlu, tad līdz galam. Manam.

Pārdzīvot emocionālo traumu un mazināt tās sekas man palīdzēja neirobioloģija. Pārbaudīju praksē neirozinātnieku ieteikumus. Varbūt šis mans ieraksts noderēs kādam emocionāli ļoti jūtīgam cilvēkam. Iespējams, pat izglābs viņam dzīvību.

Kritiskas ir pirmās 24h pēc traumējošā notikuma. Tad ir spēcīga stresa reakcija (pastiprināta aktivitāte smadzeņu apgabalos, ko dēvē par reptiļa un zīdītāja smadzenēm) un traucēta hipokampa darbība. Hipokamps saistīts ar mūsu īslaicīgo un garlaicīgo (ilgtermiņa) atmiņu. Šo faktoru dēļ traumējošie notikumi teju vai tiek iegravēti mūsu atmiņā ļoti detalizēti un emocionāli. Un šādas atmiņas vēl ilgi pēc notikušā neļauj atgūties pilnībā.

Es tā negribēju, tādēļ man bija plāns. Palūdzu manus tuvākos mīļos cilvēkus pabūt kopā ar mani. Nākamajā rītā pēc Murītes nāves mīļotais vīrietis man sagādāja pārsteigumu – mazu ceļojumu. Mēs aizbraucām uz mazpilsētu, kas abiem bija nepazīstama. Arī pilsētai bija sagatavots mums pārsteigums, balts un pūkains. Bijām nokļuvuši baltā pasakā. Kad izbraucām no mājām, nekas, izņemot kalendāru, neliecināja par ziemu. Mūsu apavi nebija piemēroti brišanai pa sniegu. Mēs slīdējām, turējām  viens otru, bridām izpētīt omulīgo pilsētiņu, smējāmies, sildījāmies kafejnīcā un daudz runājām. Vai es biju aizmirsusi Murīti? Nē. Baltās pūkas, kas krita no debesīm un maigi apsedza mani, bija kā Murītes mīlestība, tīra un bez nosacījumiem. Un tieši šis man tagad ir iegravējies atmiņā, nevis metāla galds klīnikā ar nedzīvo ķermenīti uz tā kā mans mentālais tetovējums.

Neirobioloģiskais pamatojums, kāpēc šīs vienkāršās darbības pirmajās 24h pēc traumas palīdz:

1. Būšana kopā ar savējiem, pieskārieni un apskāvieni, tas viss vairo oksitocīnu jeb tuvības hormonu. Kad asinīs paaugstinās tuvības hormona līmenis, automātiski krītas stresa hormona – kortizola – līmenis. Tā nomierinās dinozaurs (reptiļa smadzenes) un vilks (zīdītāja smadzenes) mūsu smadzenēs. Stresa reakcija kļūst vājāka un aktivizējas cilvēka smadzenes, proti, garoza jeb kortekss.

2. Fiziskās aktivitātes caur muskuļu darbību dabiskā veidā ļauj pabeigt stresa reakciju. Kā arī veicina smadzenēs dopamīna ražošanu. Tas vairo enerģiju un dzīvesprieku.

3. Izpētīt, atklāt sev ko jaunu, piemēram, kādu pilsētu vai apkaimi. Smadzenēs par jaunā apgūšanu un mācīšanās procesiem atbild kortekss jeb, manis jau pieminētās, cilvēka smadzenes. Kad aktivitāte tajās pieaug, samazinās reptiļa un zīdītāja smadzeņu aktivitāte un līdz ar to arī stresa reakcija.

Atbraukuši mājās todien, mēs pikojāmies, jo uz mašīnas vējstikla vēl bija saglabājies sniegs. Lai gan mājas pagalmā nekas neliecināja par ziemas klātbūtni. Tagad zinu, ka aiznest uz eitanāziju kādu, bez kura nespēj iedomāties savu turpmāko dzīvi, ir vēl viena mīlestības seja.

KĀPĒC ES IZDZĒSOS NO LINKEDIN

 

Kad man jautā, kāpēc izdzēsos no profesionāļu tīklošanas vietnes LinkedIn, mazliet apmulstu. Jo atbilde ir garāka par “jā/nē”. Un tā nav viennozīmīga. Par to būs šis ieraksts.

Vasarā veicu ierakstus soc.tīklos ar tēmturi cilvēkinavresurss un mirkļbirku cilvēkiircilvēki. Nesen pamanīju šo domu arī iekš LinkedIn.Tā tik pasniegta kā kārtējais know how un must have.Iespējams, tas bija trešais zvans man, ka laiks pamest šo paštīksmināšanās spoguļzāli.

Cilvēki tagad mācās būt par cilvēkiem. Maksā naudu paši vai viņu darba devējs, lai iemācītos elpot dažādā ritmā un dziļumā, regulāri ēst, dzert ūdeni (katrs atbilstoši savam ķermeņa svaram un nieru funkcionalitātei), izgulēties, atpūsties un iet pastaigās dabā. Kā tagad trendīgi to saukt – meža vannā.

Ja esat ārējās references cilvēks, lūdzu, neturpiniet lasīt. Te nebūs nekādu pamācību, vien atgādnis iekšējās references cilvēkiem. Bez labi-slikti un pareizi-nepareizi. Viss ir savās vietās tieši tā, kā tam jābūt. Neviena lieta vai parādība nav labāka par kādu citu lietu vai parādību. Ārējās references cilvēkiem arī turpmāk būs vajadzīgs kāds ārpusē, kurš pateiks, kā pareizi, kā vajag un kā nevajag darīt. Būs vajadzīgi mācītāji (atvasinājums no vārda “mācīt”), astrologi, tarologi, numerologi, regresologi, guru un citi, kas iedos mierinājumu un atbalstu un pateiks, ka turpmāk viss būs labi. Vien šī tāda nelāga diena vai pilnmēness… Un tas ir OK. Ja šis viss palīdz justies laimīgākiem, tad viss ir savās vietās.

Bet tiem, kuru mērs ir viņos pašos,- iekšējās references cilvēkiem, vēlos pateikt paldies. Jūs jau esat viedi. Jūs esat vienīgais cilvēks pasaulē, kurš zina, kas tieši jums ir labākais. Kas jums ģeld un kas – nē. Kas tieši jums ir pareizi vai nepareizi, lai arī kā tas izskatītos no malas un ko par to teiktu viena tante. Un katram no jums ir savs kvantu dators – jūsu ķermenis. Tas darbojas tikpat ātri un ir tikpat jūtīgs kā kvantu dators. Un ir savienots ar globālo tīmekli – visu pasaulē. Plus tam ir neierobežota atmiņa. Ķermenis atceras pilnīgi visu, kas ar jums ir noticis. Viņš zina, kas jūs padara stiprus un kas – kaitē un nogalina. Te es nerunāju par indēm un kaķa lāstiem. Bet par to, kas lēnām, pilienu pa pilienam, izsūc no jums dzīvības spēku un dzīvesprieku. Par nodarbēm, kurām ķermenis pretojas, bet jūs to dzenat darīt. Par cilvēkiem, pēc sarunas ar kuriem ne vien gribas nomazgāties, bet, iespējams, pat ķermenis cieš tik ļoti, ka saslimst.

Katrs no mums pats sev izlemj, vai viņš izdzīvo #cilvēkiirresurss, vai arī #cilvēkiircilvēki. Lai starp visām apkārt skanošām balsīm jūsu balss jums pašiem skan visskaļāk! #tuesiresurssnaudai? #tuesiresursssev?

Prompts attēlam mans, attēla autors AI.

5 SOĻI, KĀ IZMANTOT PRAIMINGA EFEKTU SAVĀS INTERESĒS

 

Man acīs mežs, bet kādam – ausīs saule. Tas bija joks par semantisko praimingu. Kamēr mēs par viņu nezinām, praimings “izmanto” mūs. Ne tā, bet gan tie pārdevēji, kuri zina par šo mūsu smadzeņu darbības īpašību, izmanto praimingu, lai pārdotu. Mārketingā praimings tiek izmantots jau ilgstoši.

Terminu esmu tieši aizguvusi no angļu valodas “priming”. Ar šo vārdu neirozinātnē apzīmē procesu, kurā reakcija uz vienu stimulu ietekmē reakciju uz nākamo. Šajā procesā iesaistīta mūsu implicītā atmiņa. Tas ir atmiņas tips, kad mūsu iepriekšējā pieredze ietekmē mūsu uzvedību, domas un emocijas, pašiem to neapzinoties. Atšķirībā no eksplicītās jeb deklaratīvās atmiņas (kad mēs atceramies faktus vai notikumus apzināti), implicītā atmiņa darbojas automātiski. Tātad var teikt, ka mēs piedzīvojam atmiņu, nevis to atceramies. Un paši nemaz nepamanām, ka tas ar mums konkrētajā brīdī notiek. Praiminga efektu neirobioloģija skaidro ar neironu tīkla aktivizēšanu. Tā ir mūsu atbildes reakcija, kad aktivizējas tieši tie neironu tīkli, kas saistīti ar konkrēto stimulu jeb kairinātāju. Un šie aktivizējušies neironi iesaista savā aktivitātē arī atbilstošus tuvākos apkārtējos neironus.

Ikdienā mēs saskaramies ar dažādiem praiminga veidiem:

• Semantisko – kad viens vārds vai izteikums sagatavo mūs nākamā vārda vai izteikuma uztverei, kas saistīti ar iepriekšējo. Kā tas bija šī raksta pirmajā teikumā, kad vārds “acīs” sagatavoja mūs vārda “ausīs” uztverei.
• Emocionālais praimings – kad emocijas sejas izteiksmēs vai fotogrāfijās mēs uztveram tā, kā mūs sagatavojis iepriekš notikušais emocionālais stimuls.
• Konceptuālais praimings – balstīts kopējā tematikā vai koncepcijā. Piemēram, pēc raksta izlasīšanas par veselības tēmu, mēs sarunās vēlāk biežāk pamanīsim un arī paši pieminēsim ar veselību saistītus tematus.

Kas attiecas uz pārdošanu un reklāmām, tad pietiek ar astoņiem atkārtojumiem, kā vienā no savām intervijām stāsta neirobiologs Morans Serfs (Moran Cerf), lai mums uz otro secībā parādīto objektu izveidotos līdzīga reakcija kā uz to, ko redzējām pirmo. Tādēļ es, ja sajūtu sevī pēc reklāmas ieraudzīšanas kaut ko no redzētā nopirkt, atgriežos pie šīs lietas pēc kāda laika, piemēram, nākamajā dienā, un savā iztēlē to aplūkoju it kā vakuumā. Proti, es apzināti attīru šo lietu un savu uztveri no citiem stimuliem, kas varētu ietekmēt manu lēmumu attiecībā uz konkrēto priekšmetu.

5 soļi, kā ikdienā izmantot praimingu savā labā.

1.      Sāciet savu dienu ar pozitīviem rituāliem: klausieties iedvesmojošu mūziku, meditējiet vai varbūt izlasiet kādu rindkopu jūs motivējošā grāmatā. Tas palīdzēs noskaņot smadzenes uz notiekošā pozitīvu uztveri.

2.      Izmantojiet vizuālus stimulus, piemēram, attēlus, kas saistīti ar jūsu mērķiem. Izvietojiet tos vietās un lietās, kur varat tos bieži redzēt. Šie atgādinājumi aktivizēs smadzenes jums svarīgu uzdevumu izpildīšanai.

3.      Lietojiet “uzturā” informāciju, kas atbalsta jūsu mērķus. Piemēram, ja jūsu mērķis ir kļūt veselākam, tad lasiet grāmatas un rakstus par veselīgu dzīvesveidu un skatieties atbilstošus video. Tas izveidos ap jums informācijas telpu, kas jūs iedvesmos un motivēs.

4.      Izveidojiet vidi, kurā jūsu mērķi un centieni tiek cienīti un atbalstīti. Komunicējiet vairāk ar tiem, kuri “uzlādē” jūsu baterijas un pēc komunikācijas ar kuriem gribas dzīvot un piepildīt savus sapņus. Apkārtējie ietekmē mūsu uztveri un domāšanu. Tāpēc izvēlieties tos, kuri noskaņo jūs uz panākumiem un uz to, ka jums izdosies iecerētais. Agrāk vai vēlāk, tā vai savādāk.

5.      Pārvaldiet savu uzmanību un apzināti vadiet to. Piemēram, ja darbā izjūtat spriedzi, padomājiet un atgādiniet sev, kāpēc jūs šo darbu darāt vai par saviem sasniegumiem. Pajautājiet sev, vai tas, kam jūs veltāt savu uzmanību lielāko laika daļu, atbilst jūsu galvenajām vērtībām, tam, kas jums pa īstam svarīgi?

Neirobiologi uzskata, ka pat nelielas pārmaiņas mūsu apkārtnē var kardināli mainīt mūsu uzvedību. Vienā no pētījumiem dalībniekiem bija uzdevums domāt par saviem mērķiem un vienlaikus iztēloties pozitīvus tēlus, un viņi sasniedza tos ātrāk un efektīvāk nekā tās dalībnieku grupas, kuri neiztēlojās pozitīvu atainojumu. Pamēģiniet kādu no šeit minētajām metodēm jau šodien un sajutīsiet, ka jūsu smadzenes sāk vairāk strādāt jūsu labā.

VIENS SOLIS LAIMĪGĀKAI SEV

 

Man bija bail parādīt sevi citiem tādu, kāda esmu. Bez pieklājīgajām izdabāšanas maskām. Teikt to, ko es patiesi domāju, nevis ko patīkami dzirdēt sarunasbiedram. Jo tad es nepatikšu, citi novērsīsies no manis un es nomiršu vientulīgā vientuļā vientulībā. Kas, protams, evolucionāri ir vienas no cilvēku lielākajām bailēm. (Jo tāltālā senatnē, izraidītam no savas cilts alas, Kromaņonas cilvēkam nebija izredžu izdzīvot un atstāt savus gēnus cilvēces genofondā.)

Rotu darināšanas meistarklase šovasar tam pielika punktu. “Vadiņi” manā galvā pārkārtojās, un tagad es atļauju sev būt īstai. Ne tikai vienatnē, bet arī kopā ar citiem. Bez sāpīgajiem kompromisiem pašai ar sevi. Un tas, ko es novēroju, uz īstumu atsaucas un kā pie magnēta pievelkas tie, kas arī ir īsti un neslēpj aiz maskām savu ievainojamību. Šādas attiecības dara mani laimīgāku.

Neirozinātnes pamatojums, kāpēc pirkstiņdarbu meistarklase var padarīt cilvēku laimīgāku:

1.      Mācīšanās process. Apgūstot, kaut ko jaunu, par ko mums iepriekš nebija nekādas informācijas, smadzenēs aktivizējas apgabali, kas atbild par mācīšanos. Tā kā mēs intensīvi darbojamies ar rokām un iesaistīta smalkā motorika, tad izmaiņas smadzenēs notiek spēcīgāk un pamatīgāk.
2.     Uzmanības fokuss ir novirzīts uz pavisam ko citu nekā ikdienā. No ierastajiem domāšanas šabloniem, caur kuriem maļam savus mērķus un atrisināmos uzdevumus, smadzenes pārorientējas uz citu aktuālu uzdevumu. Tas dod laiku smadzenēm mazliet atpūsties no šīm ierastajām domāšanas shēmām (tās ietver mūsu ierastās bailes un draudus, no kuriem gribam izvairīties ceļā uz mērķiem) un, pateicoties strukturālajām izmaiņām smadzenēs mācīšanās procesa ietekmē, dod iespēju izveidot savādāku pieeju mērķiem un uzdevumiem, nekā bija iepriekš. Tiesa gan, te svarīgi, lai pirkstiņnodarbe būtu ne vien kaut kas jauns un nezināms, bet arī jūs patiešām aizrautu.

Manā gadījumā tā bija sudraba rotu izgatavošanas meistarklase @odd.jewelry.work darbnīcā. Bet jūs varbūt jau sen gribējāt izmēģināt keramikas darināšanu vai kādu citu, sev iepriekš nezināmu, darbošanos ar rokām. Man patīk tā persona, par kuru es kļuvu pēc rotu darbnīcā pavadītas mācīšanās dienas. Lai jums izdodas! Mīliet sevi un dodiet iespēju smadzenēm arī mīlēt jūs.