💖Sen nav bijis tā,
ka nevaru izlaist no rokām tulkoto daiļliteratūras grāmatu latviešu valodā.
Paldies Renātei Punkai par tulkojumu.
Sajūtas, lasot Vēstuļnieci,
ka tā ir tik ļoti MANA GRĀMATA, it kā būtu rakstīta par mani. (Tikai es savas
vēstules parasti atstāju nenosūtītas 😊. Pat mani tuvākie nezina par šo manu
slepeno “dzīvi uz papīra” (burtiski ar
pildspalvu vai zīmuli, kā sanāk).)
Vēstules rakstu
kopš vidusskolas gadiem. Toreiz mūsu lieliskā literatūras skolotāja ierosināja
man rakstīt vēstules viņai, lai es izkoptu savu rakstīšanas stilu un valodu.
Pretī es saņēmu viņas vēstules ar atgriezenisko saiti par manu latviešu valodas
lietojumu, teksta uzbūves struktūru un citus, man vērtīgus, ieteikumus. Tas
bija mans sākuma punkts, un nu jau trīs desmitgades es esmu vēstuļniece.
Virdžīnija Evansa
ar savu grāmatu man iedeva līdzīgu sajūtu kā jaunībā, kad lasīju Fransuāzas
Sagānas “Esiet sveicinātas, skumjas” vai Dafnes di Morjē “Rebeka” (atšķirībā no
grāmatas mana tā laika mīļotā puiša “Rebeka” bija visnotaļ dzīva un kareivīga😊). Toreiz un tagad grāmata palīdzēja man
normalizēt sevi. Proti, ka tas, KO un KĀ jūtu un domāju, tas ir normāli = es
tāda neesmu vienīgā.
Kura grāmata Tev palīdzēja sajusties ne kā baltai vārnai starp cilvēkiem? Būšu pateicīga, ja dalīsies un ierakstīsi komentārā grāmatas (grāmatu) nosaukumu 💛.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru