Vakarā pārgurums un neko negribas, nav spēka bērniem un
dīvesdraugam. Tā katru dienu. Pa starpu bezmiegs naktī un uztraukums, vai rīt
visu pagūšu un vai viss izdosies. Darba nedēļas beigās nogurums tik liels, ka
nevar saprast, vai maz vēl esi dzīvs, vai jau nomiris.
Domāju, daudzi vadītāji šajā noguruma apburtajā lokā
atpazīst sevi. Cilvēku, kurš cenšas godprātīgi paveikt savu darbu. No kura
darba devējs gaida konkrēto rezultātu. No kura kolēģi gaida ne vien, ka
vadītājs uzņemsies atbildību teju par visu, kas ar viņiem notiek darbavietā,
bet arī sapratni par viņu apstākļiem, izpratni par to, kā viņi jūtas, un,
protams, atbalstu un pretimnākšanu šo kolēģu izpratnes robežās.
Un šajā visā pa vidu no katra ledusskapja skan: “Tev
vajag mīlēt sevi, rūpētie par sevi. Tev vajag atpūsties beidzot tā kārtīgi. Tev
vajag pelnīt vairāk, attīstīt vēl kādu kompetenci un tad tu varēsi kāpt vēl
augstākā virsotnē.”
Ledusskapim, protams, taisnība. Vadītājs dodas mācīties
un kļūt vēl kompetentāks. Bet tas nepasargā viņu no tā, ka, atgriežoties savā
darbavietā, pēc neilga laika viņam atkal pārmetīs nespēju un kompetences
trūkumu. Tāpēc ka divi no divdesmit viņa vadībā strādājošajiem kolēģiem nebūs
izjutuši sava vadītāja atbalstu, bet kāds cits cels gaismā pierādījumus
vadītāja neiejūtībai, jo nevarēja dabūt ar lidmašīnas biļetēm saskaņotu
atvaļinājumu.
Mūsdienu pasaulē, kurā dominē starptautiski konsorciji un
korporācijas, ir vieglāk izmest kā citronu līdz pēdējam izspiesto vadītāju un
paņemt viņa vietā citu, kurš nav vēl tik iztukšots un izdedzis. Nekā atzīt, ka
nevar uzlūkot un vērtēt vadītāju atsevišķi no konteksta. Kopā ar interneta
piedāvāto iespēju attīstību mums ir milzīgi palielinājies informācijas plūsmas
apjoms, kas darbadienas laikā vadītājam jāuztver, jāizanalizē, jāizlemj,
jāsadala pārējiem kolēģiem, jāpārbauda, jāuzraksta, jānosūta, jāizlasa,
jāizanalizē…
Un es runāju ne vien par vadītājiem uzņēmumos, bet arī
par valsts vadītājiem. Kā Senās Romas impērijas laikā vairs nenotiek, kad viens
valdītājs varēja aizsūtīt ziņu (e-pasta ekvivalents) ar vēstnesi citam
valdītājam un tad gadu gaidīs, kad atjās atbilde uz zirga. Lai cik skarba būtu
bijusi nosūtītā tolaik ziņa un draudīgi satriecoša atbilde no otra valdītāja tika
gaidīta, ziņas sūtītājam bija 365 dienas
starp abiem e-pastiem, lai parūpētos par sava ķermeņa un prāta veselību.
Mūsdienu valodā runājot, uztrenētu savu stresa noturību.
Varbūt beigsim izlikties, ka nekas pasaulē nav mainījies
kopš pirmo fabriku laikiem, kad plašākā mērogā tika ieviests mūsdienu vadītāja
amata prototips fabrikas īpašnieka ērtībām,- lai viņam pašam nebūtu jākomunicē
ar visiem strādniekiem. Šodien mēs esam tādos apstākļos, kad viens cilvēks
vairs nevar vadīt desmitiem un simtiem citu 5 – 7 dienas nedēļā, lai pats pēc
dažiem gadiem “nesajuktu prātā”.
Problēma, manuprāt, nav 21.gadsimta vadītāju mazspējā un
“miglainajā” prātā (brain fog), bet gan novecojušajā sistēmā. Cilvēki
vairs nav gatavi strādāt, līdz nāve viņus šķirs no darba, jo īpaši Z paaudzes
pārstāvji. Cilvēki vairs negrib darba algas dēļ atteikties no savas dzīves – no
kvalitatīva laika kopā ar savu ģimeni un draugiem un no aktīvas darbošanās savā
ārpusdarba interešu laukā.
Viena vadītāja vietā jau pavisam tuvā nākotnē nāks
vadītāju grupas un kopienas, un varas vertikāli uzņēmumos nomainīs horizontāle
– līdzīgs starp līdzīgiem. Un Orvela “bet daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par
citiem” būs zaudējis spēku.
Negaidīsim, kamēr kārtējie ārzemju eksperti mums atvedīs
Laimes lāci, lai noharmonizētu mūsu vadītājus ar tiem, kuri citās zemēs zina
labāk, kā mums vajag dzīvot savu dzīvi un vadīt savus uzņēmumus, sāksim paši
pārveidot novecojušo hierarhiju.
