“Braukt pa zaķi” jeb “pieķerties braucošam tramvajam no
ārpuses un vizināties, nesamaksājot par braucienu” tā sabiedriskajās attiecībās sauca cilvēkus un
organizācijas, kuri izmanto spēcīgu rezonansi sabiedrībā izraisījušu situāciju,
lai atgādinātu par savu eksistenci. Šis ieraksts nav domāts kā kārtējais “ērtā
krēsla profesionālais viedoklis – ekspertīze”. Rakstu, ko es redzēju vakar neverbālajā
un verbālajā komunikācijā starp diviem valstu prezidentiem, visupirms, tiem 90
cilvēkiem, ar kuriem pirms dažām nedēļām zoom platformā runājām par
uzticēšanos. Uzticēties kolēģim, uzticami padotie kolēģi, dzīvesbiedri,
partneri u.c.
Mēs no neirobioloģijas un psiholoģijas aspektiem pārrunājām uzticēšanos
pasaulei un cilvēkiem veidojošo noteicošo faktoru – agrīnā bērnībā izveidojušos
pieķeršanās veidu un pazīmes, kas raksturo drošo pieķeršanos un nedrošās
pieķeršanās veidus – trauksmaino un izvairīgo pieķeršanos.
Vakar no Ovālā kabineta pārraidītajā sarunā es vēroju, kā
trauksmainās pieķeršanās pārstāvis neverbālajās izpausmēs izmisīgi meklēja un
kategoriski pieprasīja mīlestības un cieņas apliecinājumus no sava sarunasbiedra.
Trampa kunga mīmika, ķermeņa poza un roku kustības izteiksmīgi pauda emocijas.
Trauksmainās pieķeršanās pārstāvji ir dāsni gan savās emocijās, gan arī
materiāli. Bet pretī viņiem svarīgi saņemt apliecinājumus, ka viņus mīl, ciena
un patiesi novērtē viņu dāsnumu. Būdami dāsni savās emocijās, viņi ir tendēti
sarunas laikā “apgrābstīt” sarunasbiedru, lai caur pieskārienu nodotu viņam
savas emocijas un sajustu otra izjūtas. Ko vakar arī lieliski nodemonstrēja
Trampa kungs, kad ar visu ķermeni it kā gāzās virsū Zeļenska kungam un pēc tam
vēl pieskārās viņam ar roku. Kas, protams, izvairīgā pieķeršanās tipa pārstāvim
lika rauties arvien tālāk no sava sarunasbiedra, kā fiziski, tā arī
psiholoģiski. Izvairīgās pieķeršanās pārstāvji jau agri savā dzīvē ir
iemācījušies, ka var paļauties vienīgi uz sevi. Tādēļ viņi atstāj neatkarīgu un
ļoti patstāvīgu jeb pašpietiekamu cilvēku iespaidu. Bet psiholoģiskajā aspektā viņi
jūtas atraidīti, un viņu psihē darbojas kompensācijas mehānisms, kas viņiem
liek justies savā ziņā labākiem jeb pārākiem par citiem. (Pašlaik neizplūdīšu
aprakstos, ka tā ir psihes aizsargreakcija, kas viņiem kopš mazotnes vienkārši
nodrošinājusi izdzīvošanu.) Sarunasbiedra emocionālās izpausmes izvairīgā
pieķeršanās tipa pārstāvjiem ir ļoti nepatīkamas. Viņi no tām distancējas ne
tikai psiholoģiski, visu racionalizējot, bet, ja iespējams, arī fiziski, pametot
telpu un atstājot otru cilvēku vienu ar visām viņa emocijām. Pie kam, uztverot
šādu sarunu, kā kārtējo apliecinājumu savai ilgstošajai un stiprajai
pārliecībai, ka cilvēkiem nevar uzticēties, ar visu jātiek galā pašam…
Kad trauksmainās pieķeršanās pārstāvis nav saņēmis no sava
partnera mīlestības un sava vērtīguma apliecinājumus, kas viņam ir tik svarīgi
kā gaiss, viņš pilnībā norobežojas no šāda partnera. Izslēdz viņu no savas
dzīves gan fiziski, gan psiholoģiski. Tēlaini sakot, trauksmainās pieķeršanās
pārstāvim tāds cilvēks ir miris.
