VARBŪT VISS IR GLUŽI SAVĀDĀK?

Ierastais skatījums uz dzīvi un cilvēkiem ir ērts. Tas neliek mums iespringt vai kaut ko mainīt. Tā ir mūsu komforta zona. Ieradumu, tai skaitā domāšanas, logs ir tik pierasts un iluzori drošs, ka pat apzinoties, ka caur to mēs neredzam pasaules kopainu, ka mūsu skatījums uz lietām un cilvēkiem ir ierobežots, mēs nedarām neko, lai to paplašinātu. Vēl vairāk, mēs apzināti izvairāmies no visa, kas varētu iztraucēt mūsu varžu dīķa rāmo mieru.

Un ja nu patiesībā viss ir pavisam savādāk nekā izskatās?

Ilustrācijai izstāstīšu plaši pazīstamu stāstu par kādu karotāju.

Reiz dzīvoja izcils karotājs. Viņš bija vislabākais tā laika karotājs - meistars visos kara mākslas veidos, izņemot loka šaušanu. Laikam ejot, kad viņš jau bija izkarojies uz nebēdu, karotājs nolēma doties pelnītā atpūtā un atlikušo mūza daļu veltīt loka šaušanas prasmju pilnveidei. Šādā nolūkā viņš devās uz klosteri, kas bija izslavēts ar meistarīgām prasmēm loka šaušanas mākslā.

Karotājs šajā klosterī aizvadīja desmit laimīgus gadus, diendienā trenējoties loka šaušanā. Galu galā mūki atzina, ka ir iemācījuši viņam visu ko spējuši un palūdza karotāju doties prom. Tā karotājs atgriezās savā dzimtajā ciematā. Ejot pa tā ielām, viņš visur redzēja mērķus ar bultu pašā centrā. "Lai kurš būtu raidījis šo bulu, viņš noteikti ir izcils loka šāvējs," nodomāja karotājs. Un viņš nolēma uzzināt, kas ir šis nepārspējamais loka šāvējs, jo bija acīm redzams, ka viņš varēja karotājam iemācīt daudz ko. Viņš aizgāja pie ciema vecākajiem un teica, ka vēlas iepazīties ar šo izcilo loka šāvēju, lai vai kas viņš būtu. Un lūdza, lai viņi pasaka izcilajam šāvējam, ka karotājs viņu gaidīs ierodamies pēc stundas pie upes.

Norunātajā laikā karotājs stāvēja pie upes. Neviena cita nebija, izņemot mazu meitenīti, kura spēlējās upes krastā. Viņa pamanīja karotāju un piegāja klāt. "Kungs, vai jūs kādu gaidāt?", jautāja meitenīte. Bet karotājs dzina viņu projām sakot, lai viņa iet un nodarbojas ar savām, mazo meitenīšu, lietām. Meitenīte neatkāpās un teica, ka varbūt varēšot kareivim palīdzēt, jo izskatās, ka viņš kādu gaidot. Un viņai bija teikts, ka šajā laikā jāierodas pie upes, jo viņu kāds vēlas satikt. Karotājs atbildēja: "Jā, es tiešām kādu gaidu - izcilāko šīs puses loka šāvēju, kurš tik meistarīgi trāpījis visos tajos mērķos, ko es redzēju ciematā." "Tad viss ir pareizi," teica meitenīte, "tāpēc ka tos sašāvu es." Karotājs bija ārkārtīgi pārsteigts un jautāja meitenītei, kā viņai izdodas tik precīzi šaut? "Tas ir ļoti viegli," atbildēja meitenīte. "Es paceļu loku, izšauju bultu, un tā noteikti kaut kur trāpa ... Bet pēc tam es zīmēju tai apkārt mērķi."