Šo piemēru no Bruce H. Lipton The Biology Of Belief; Unleashing The Power Of Consciousness, Matter And Miracles izvēlējos divu iemeslu dēļ: 1) tas parāda mūsu ticību un pārliecību nāvīgo spēku; 2) man pašai ir ārsta diploms, kam pamatā klasiskā medicīnas izglītība, kurā nav vietas kvantu fizikas jaunākajiem atklājumiem ar visām no tiem izrietošajām sekām. Pieņemu, ka tieši izglītība un laika trūkums nosaka to, ka ārsts ne vienmēr apzinās, kādas sekas viņa teiktais (bieži vien neapdomīgi un steigā) atstās uz pacienta turpmāko likteni.
Protams, nav jābūt ārstam, lai pateiktu otram ko "nāvējoši" iedarbīgu. Pietiek ar sīkiem pārmetumiem dienu no dienas, jo īpaši laikā, kad personība vēl tikai formējas, piemēram, bērnībā, vai laikā, kad ir pastiprināts jūtīgums, piemēram, smaga slimība vai kāda cita psihotraumējoša situācija.
Lai vai kā, no citiem cilvēkiem mēs vēl varam distancēties, vismaz uz kādu laiku (dažs izvēlas uz mūžu). Bet kā ir ar sevi pašu? Daudz lielāks spēks par to, kas atrodas ārpus mums, piemīt klusajai balsij mūsos. Tā pavada katru mūsu soli, katru vārdos ietērpto domu. Tā vienmēr nekļūdīgi nostājas tajā pusē, kam mēs ticam...
Henrijam Fordam bija taisnība sakot: "Lai vai kam jūs ticat - tam, ka jūs varat, vai arī tam, ka jūs nevarat,- jums ir pilnīga taisnība."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru