sestdiena, 2011. gada 1. janvāris

STRESS VAI ATTĪSTĪBA

Vienā laika vienībā cilvēks var vai nu baidīties vai attīstīties. Trešās iespējas nav. Patiesībā viņš var baidīties vai/un dusmoties, citiem vārdiem sakot, stresot VAI attīstīties. To nosaka mūsu fizioloģija.

Loģiski, ka, pateicoties tādām emocijām kā bailes un dusmas, mēs esam spējuši izdzīvot. Šīs emocijas ir saistītas ar galvas smadzeņu senākajām daļām. Savukārt informācijas analīze un jaunrades procesi saistīti ar galvas smadzeņu jaunākajām daļām - pieres daivām. Stresa situācijā tiek iedarbināta hipofīzes - hipotalama - adrenalīna ķēde. Tas nozīmē, ka pastiprinās asins pieplūde roku un kāju muskuļiem (lai mēs varētu sist vai aizbēgt), kā arī smadzeņu mugurpuses daļai, bet samazinās asinsrite pieres daivā un gremošanas orgānos. Vienkāršoti izsakoties, kad pārdzīvojam stresu, mēs esam gatavi sist vai bēgt un kļūstam pastulbi (objektīvi). No homo sapiens tad maz kas palicis pāri. Savukārt attīstībai mums objektīvi ir nepieciešams, lai labi tiktu apasiņotas pieres daivas un gremošanas trakts (saistīts ar barības vielu asimilēšanu).

Tik daudz fizioloģiju aprakstīju tādēļ, lai būtu pilnīgi skaidrs, ka tad, kad baidāmies (agresijas pamatā arī ir apdraudējuma sajūta), mēs neesam spējīgi uz izaugsmi un attīstību. Iespējams, ka tas ir sava veida skaidrojums Bībelē minētajam, ka Dievs nav bailes; kur ir bailes, tur nav Dieva.

Lai vai kā, mēs varam vai nu dzīvot stresā vai arī augt un virzīties uz priekšu. Ko pašlaik darāt jūs?

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru