Tavas attiecības ar partneri ir viens un tas pats projekts vai tie ir divi atšķirīgi projekti un līgumi?

Vai esat uzlūkojuši savas attiecības kā apzināti izveidotu projektu? Es arī nē. Līdz pagājušajai nedēļai, kad piedalījos vienā no Mihaila Saidova vadītajiem Eksponenciālā koučinga akadēmijas vebināriem. Par attiecībām kā apzinātu projektu un apzinātiem līgumiem starp šī projekta dalībniekiem. Piemēram, līgums pašam ar sevi. Kādam tas būs par attīstību un izaugsmi, bet kādam – par atbildības uzņemšanos vai par finansiālu stabilitāti, vai arī ko citu. Vai līgums starp dzīvesbiedriem, draugiem vai starp, mīlošiem viens otru, partneriem.
Sašutums, lasot šīs rindas, tiek pieņemts (“Kā tā var!? Nevar taču jebkuras attiecības padarīt utilitāras!”). Vai tiešām? It kā tās reāli jau nebūtu utilitāras. Katram attiecību dalībniekam ir savi ieguvumi, kāpēc viņš atrodas tieši šajās attiecībās un tieši ar šo cilvēku. Pat ja savus ieguvumus cilvēks nav apzinājies.

Jaunībā mēs, visbiežāk, “ieveļamies” vai vienkārši “iegāžamies” attiecībās. Lai arī neapzinātu, bet pilnīgi konkrētu iemeslu dēļ cilvēki pirmoreiz apprecas:

·       Ģimenes veidošana. Daudzi cilvēki veido attiecības ar mērķi dibināt ģimeni, audzināt bērnus un veidot stabilu un mīlošu vidi nākamajai paaudzei.

·       Atbilstība sociālajām normām un sociālā statusa iegūšana (lai kļūtu par precētu ģimenes cilvēku, kuram ir sieva/vīrs un bērni).

·       Finansiālā drošība un stabilitāte.

·       Kopā izveidot biznesu.

·       Apmierināt vajadzību nebūt vienam (es pats ar sevi jūtos tik slikti, ka man noteikti vajadzīgs otrs cilvēks, lai es nepaliktu vienatnē ar sevi) un vajadzību pēc fiziskas tuvības un seksuāla apmierinājuma.

·       Izpētīt otru cilvēku.

 Lai kopā augtu un mīlestības dēļ, reti kad cilvēki apzināti apprecas agrā jaunībā, biežāk šāds attiecību līgums raksturīgs brieduma gados, kad cilvēki ir kļuvuši pieauguši arī emocionāli.

Runājot par attiecībām kā projektu, jautājums ir, vai tavs projekts ir izdevies vai izgāzies. Ir normāli, ka vienu attiecību projektu dabiski nomaina nākamais. Piemēram, pāris jaunībā apprecējās, lai izaudzinātu bērnus. Tagad bērni izauguši un aizgājuši savās dzīvēs, tādēļ pāris vienojas (!) par jaunu līgumu attiecībās vienam ar otru – izaugsme kopā vai apceļosim pasauli… Bet var būt tā, ka cilvēks, no rīta pamostoties, katru dienu uzdod sev jautājumu “Ko es te daru, blakus šim cilvēkam? Kāpēc es vēl joprojām esmu šajās attiecībās?” Jo, ja cilvēks nejūtas piepildīts, dzīvs un īsts kopā ar otru, tad šis projekts patiesībā ir pabeigts. Un cilvēks pats sev atņem laiku, ko varētu pilnestīgi izdzīvot jaunā projektā. Ja vien viņam pietiktu drosmes  būt godīgam ar sevi.

Apzināti veidojot attiecības kā kopīgu projektu ar savu partneri un vienojoties ar viņu par mūsu līgumu vienam ar otru, mēs esam ne vien godīgi paši pret sevi, bet arī pret partneri, manuprāt. Un tad mēs vairs neejam uz priekšu, it kā tausties tumsā vai uzturot galvā saulaino ilūziju par savām attiecībām (kas parasti novērojams idealizācijas gadījumā) un tādējādi mānot sevi. Mums ir skaidras savstarpējās ekspektācijas konkrētajās attiecībās un ir piekrišana šīs ekspektācijas piepildīt. Tādējādi mēs izpildām savus līgumus un mūsu projekti tiek realizēti veiksmīgi.

Pajautā savam partnerim, kāds ir viņa projekts jūsu attiecībās, kādam “darbam” viņš tevi ir nolīdzis. Un, lūdzu, esi gatavs pārsteigumam. Jo, visbiežāk, tas, ko domā cilvēks, kāpēc otrs ir ar viņu attiecībās, nesakrīt ar to, ko otrs atbild.