Saules pielietā pļavā auga skaistā puķe Maija. Viņas
ziedlapiņas, tik glāsmainas un maigas, burtiski laistījās saules staros. Viņa
ļoti centās izpildīt to, ko citi no viņas gaidīja. Centās atbilst citu
priekšstatiem. Un tie prasīja no viņas būt par skaistāko puķi pļavā. (Ne jau
tāpēc, ka kāds no viņas to prasītu, bet tāpēc ka viņa to prasīja no sevis,
uzlūkojot sevi citu acīm.) Jā, Maija atbilda šīm gaidām un priekšstatiem, bet
laimi tas viņai nedeva. Viņa nejuta prieku par katru jauno saulesdienu. Gluži
pretēji, viņa juta šaubas, nedrošību, jā, pat bailes, no domām “Ko tad, ja
nesanāks, ja viņa šodien nespēs būt skaistākā puķe pļavā? Ja pārējie no viņas
novērsīsies, jo viņa neatbildīs tam, ko no viņas sagaida?”. Šī neticība sev un
nepārliecinātība nāca no viņas saknēm. Tās, lai arī atradās zem zemes un nebija
redzamas, bija sapinušās un smacēja Maiju. Bet saknes ir katra zieda pamats. Jo
tas stabilāks, jo vieglāk puķei atvērties saulei un priekam.
Kādu dienu Maiju apciemoja tauriņš Kārlis. Viņš bija daudz
dzirdējis par Maijas skaistumu no citiem tauriņiem un bitēm, kuras bija
strādājušas šajā pļavā. Atlidojis pie Maijas un patiesi apburts no viņas
krāšņuma, Kārlis sāka ar puķi sarunāties. Viņš raksturā bija ļoti empātisks,
atbalstošs, gādīgs un maigs. Un vienlaikus ļoti apņēmīgs un mērķtiecīgs. Kārlis
stāstīja Maijai par saviem ceļojumiem pa dažādām pļavām. Stāstīja, kā juties
savos piedzīvojumos, un vērīgi uzklausīja, ja Maijai radās vēlēšanās ko piebilst
vai iestarpināt viņa stāstā. Sākumā ļoti bikli un piesardzīgi, bet vēlāk jau
arī Maija sāka stāstīt savus stāstus. Par to, kā viņa bīstas no rīta atvērt
acis, jo sapnī bija tik droši un mierīgi, bet dienasgaisma šo mieru atņem. Un
miera vietā nāk satraukums, šaubas un bailes. Agrāk viņa šaubījusies tikai par
savu skaistuma karalienes kroni, vai spēs to šodien saglabāt, bet tagad šai
trauksmei pievienojušās arī šaubas, vai Kārlis šodien pie viņas atlidos, vai
viņš nav savos ceļojumos atradis kādu krāšņāku ziedu. Maijai šī bija jauna
pieredze. Parasti viņa visu paturēja sevī. Bet te viņa izteica skaļi ne vien
kaut kādu virspusēju viedokli, piemēram, par mākoņu formu šodien, bet atklāja
otram savus dziļākos pārdzīvojumus. Un Maija sajuta, ka tajā pašā brīdī viņas
saknes izpletās zem zemes visā plašumā. Un nu viņa izjuta tādu stabilitāti un
mieru, kādu nekad iepriekš nebija jutusi.
Kārlis šo Maijas vārdu straumi, kas gāzās pār viņu kā
bangojoša kalnu upe, noklausījās savā ierastajā dziļajā vērīgumā, smaidot
noslēpumainu siltu smaidu. Maijai šķita, ka šo smaidu viņa burtiski sajūt uz
savām ziedlapiņām, un tas atver viņas vēl plašāk. Un viņai gribējās vēl vairāk
dalīties sevī un ar sevi. Dot pasaulei sevi un saņemt pretī dāvanas, ko viņai
šodien sagādājusi viņu mīlošā pasaule. Arī Kārlis Maijai ir viena no šādām
pasaules dāvanām. Kārļa mīlestība, pacietība un iejūtība bija palīdzējusi
viņai no skaistākās puķes pļavā kļūt par
laimīgu, mīlošu Kārli un pasauli ziedu, kuram vairs nav svarīgi, ko citi no
viņa sagaida. Jo viņa dziļās un pamatīgās saknes ir viņa spēka avots.
Pateicoties Kārlim, Maija atklāja, ka mīlestība, atvērtība un ievainojamība var
būt kolosāls resurss nevis vājums. Un tagad katru jaunu dienu viņa gaida ar
nepacietību. “Labrīt, pasaule! Manas rokas ir plaši atvērtas tavām dāvanām…”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru