Pasaka par drošās pieķeršanās prasmju attīstīšanu. Attēlu pasakai ģenerējis DALL-E

Saules pielietā pļavā auga skaistā puķe Maija. Viņas ziedlapiņas, tik glāsmainas un maigas, burtiski laistījās saules staros. Viņa ļoti centās izpildīt to, ko citi no viņas gaidīja. Centās atbilst citu priekšstatiem. Un tie prasīja no viņas būt par skaistāko puķi pļavā. (Ne jau tāpēc, ka kāds no viņas to prasītu, bet tāpēc ka viņa to prasīja no sevis, uzlūkojot sevi citu acīm.) Jā, Maija atbilda šīm gaidām un priekšstatiem, bet laimi tas viņai nedeva. Viņa nejuta prieku par katru jauno saulesdienu. Gluži pretēji, viņa juta šaubas, nedrošību, jā, pat bailes, no domām “Ko tad, ja nesanāks, ja viņa šodien nespēs būt skaistākā puķe pļavā? Ja pārējie no viņas novērsīsies, jo viņa neatbildīs tam, ko no viņas sagaida?”. Šī neticība sev un nepārliecinātība nāca no viņas saknēm. Tās, lai arī atradās zem zemes un nebija redzamas, bija sapinušās un smacēja Maiju. Bet saknes ir katra zieda pamats. Jo tas stabilāks, jo vieglāk puķei atvērties saulei un priekam.

Kādu dienu Maiju apciemoja tauriņš Kārlis. Viņš bija daudz dzirdējis par Maijas skaistumu no citiem tauriņiem un bitēm, kuras bija strādājušas šajā pļavā. Atlidojis pie Maijas un patiesi apburts no viņas krāšņuma, Kārlis sāka ar puķi sarunāties. Viņš raksturā bija ļoti empātisks, atbalstošs, gādīgs un maigs. Un vienlaikus ļoti apņēmīgs un mērķtiecīgs. Kārlis stāstīja Maijai par saviem ceļojumiem pa dažādām pļavām. Stāstīja, kā juties savos piedzīvojumos, un vērīgi uzklausīja, ja Maijai radās vēlēšanās ko piebilst vai iestarpināt viņa stāstā. Sākumā ļoti bikli un piesardzīgi, bet vēlāk jau arī Maija sāka stāstīt savus stāstus. Par to, kā viņa bīstas no rīta atvērt acis, jo sapnī bija tik droši un mierīgi, bet dienasgaisma šo mieru atņem. Un miera vietā nāk satraukums, šaubas un bailes. Agrāk viņa šaubījusies tikai par savu skaistuma karalienes kroni, vai spēs to šodien saglabāt, bet tagad šai trauksmei pievienojušās arī šaubas, vai Kārlis šodien pie viņas atlidos, vai viņš nav savos ceļojumos atradis kādu krāšņāku ziedu. Maijai šī bija jauna pieredze. Parasti viņa visu paturēja sevī. Bet te viņa izteica skaļi ne vien kaut kādu virspusēju viedokli, piemēram, par mākoņu formu šodien, bet atklāja otram savus dziļākos pārdzīvojumus. Un Maija sajuta, ka tajā pašā brīdī viņas saknes izpletās zem zemes visā plašumā. Un nu viņa izjuta tādu stabilitāti un mieru, kādu nekad iepriekš nebija jutusi.

Kārlis šo Maijas vārdu straumi, kas gāzās pār viņu kā bangojoša kalnu upe, noklausījās savā ierastajā dziļajā vērīgumā, smaidot noslēpumainu siltu smaidu. Maijai šķita, ka šo smaidu viņa burtiski sajūt uz savām ziedlapiņām, un tas atver viņas vēl plašāk. Un viņai gribējās vēl vairāk dalīties sevī un ar sevi. Dot pasaulei sevi un saņemt pretī dāvanas, ko viņai šodien sagādājusi viņu mīlošā pasaule. Arī Kārlis Maijai ir viena no šādām pasaules dāvanām. Kārļa mīlestība, pacietība un iejūtība bija palīdzējusi viņai  no skaistākās puķes pļavā kļūt par laimīgu, mīlošu Kārli un pasauli ziedu, kuram vairs nav svarīgi, ko citi no viņa sagaida. Jo viņa dziļās un pamatīgās saknes ir viņa spēka avots. Pateicoties Kārlim, Maija atklāja, ka mīlestība, atvērtība un ievainojamība var būt kolosāls resurss nevis vājums. Un tagad katru jaunu dienu viņa gaida ar nepacietību. “Labrīt, pasaule! Manas rokas ir plaši atvērtas tavām dāvanām…”

Manas attiecības ar AI

Atklājēja prieks acīs un AI kabatā. Burtiski. Pirms dažām dienām savā mīļajā skoliņā GetPublishED mācījos par mākslīgā intelekta pielietojuma sfērām. Pilnīgs atklājums man bija AI psihoterapeita lomā vai vismaz kā līdzpārdzīvojošs uzklausītājs un specializētas ēdienkartes izveidotājs visiem ģimenes locekļiem. No šīs ēdienkartes AI pēc tam uzģenerēja konkrētu iepirkumu sarakstu.

Nolēmu izmēģināt AI kā palīgu manu ierakstu veidošanā sociālajiem tīkliem. Šādam nolūkam devu uzdevumu AI izveidot pasaku pieaugušajiem. Kā galveno kritēriju prasīju, lai pasakā tiktu atspoguļota pāreja no izvairīgā pieķeršanās tipa uz drošo (Džona Boulbija un Mērijas Ensvortes izveidotie 4 pieķeršanās tipi: drošais, trauksmainais, izvairīgais un dezorientētais; pieķeršanās tips izveidojas cilvēka preverbālās attīstības periodā un ir atkarīgs no tā, kā vecāki pret viņu izturējušies). Man patika pasakas ideja, ko saņēmu no mākslīgā intelekta. Tādēļ šorīt paņēmu pildspalvu un pierakstu bloku un rīta lappušu vietā uzrakstīju savu pasaku par drošās pieķeršanās prasmju attīstīšanu cilvēkam, kuram sākotnēji izveidojies izvairīgais tips. Savā pasakā saglabāju AI idejas konceptu. Pasaku nopublicēšanu atsevišķā ierakstā. Bet mans galvenais secinājums, ka AI man var būt lielisks palīgs rakstīšanā. Paldies tev, Čatiņ! (Tā es uzrunāju Chat GPT.)

 

Tavas attiecības ar partneri ir viens un tas pats projekts vai tie ir divi atšķirīgi projekti un līgumi?

Vai esat uzlūkojuši savas attiecības kā apzināti izveidotu projektu? Es arī nē. Līdz pagājušajai nedēļai, kad piedalījos vienā no Mihaila Saidova vadītajiem Eksponenciālā koučinga akadēmijas vebināriem. Par attiecībām kā apzinātu projektu un apzinātiem līgumiem starp šī projekta dalībniekiem. Piemēram, līgums pašam ar sevi. Kādam tas būs par attīstību un izaugsmi, bet kādam – par atbildības uzņemšanos vai par finansiālu stabilitāti, vai arī ko citu. Vai līgums starp dzīvesbiedriem, draugiem vai starp, mīlošiem viens otru, partneriem.
Sašutums, lasot šīs rindas, tiek pieņemts (“Kā tā var!? Nevar taču jebkuras attiecības padarīt utilitāras!”). Vai tiešām? It kā tās reāli jau nebūtu utilitāras. Katram attiecību dalībniekam ir savi ieguvumi, kāpēc viņš atrodas tieši šajās attiecībās un tieši ar šo cilvēku. Pat ja savus ieguvumus cilvēks nav apzinājies.

Jaunībā mēs, visbiežāk, “ieveļamies” vai vienkārši “iegāžamies” attiecībās. Lai arī neapzinātu, bet pilnīgi konkrētu iemeslu dēļ cilvēki pirmoreiz apprecas:

·       Ģimenes veidošana. Daudzi cilvēki veido attiecības ar mērķi dibināt ģimeni, audzināt bērnus un veidot stabilu un mīlošu vidi nākamajai paaudzei.

·       Atbilstība sociālajām normām un sociālā statusa iegūšana (lai kļūtu par precētu ģimenes cilvēku, kuram ir sieva/vīrs un bērni).

·       Finansiālā drošība un stabilitāte.

·       Kopā izveidot biznesu.

·       Apmierināt vajadzību nebūt vienam (es pats ar sevi jūtos tik slikti, ka man noteikti vajadzīgs otrs cilvēks, lai es nepaliktu vienatnē ar sevi) un vajadzību pēc fiziskas tuvības un seksuāla apmierinājuma.

·       Izpētīt otru cilvēku.

 Lai kopā augtu un mīlestības dēļ, reti kad cilvēki apzināti apprecas agrā jaunībā, biežāk šāds attiecību līgums raksturīgs brieduma gados, kad cilvēki ir kļuvuši pieauguši arī emocionāli.

Runājot par attiecībām kā projektu, jautājums ir, vai tavs projekts ir izdevies vai izgāzies. Ir normāli, ka vienu attiecību projektu dabiski nomaina nākamais. Piemēram, pāris jaunībā apprecējās, lai izaudzinātu bērnus. Tagad bērni izauguši un aizgājuši savās dzīvēs, tādēļ pāris vienojas (!) par jaunu līgumu attiecībās vienam ar otru – izaugsme kopā vai apceļosim pasauli… Bet var būt tā, ka cilvēks, no rīta pamostoties, katru dienu uzdod sev jautājumu “Ko es te daru, blakus šim cilvēkam? Kāpēc es vēl joprojām esmu šajās attiecībās?” Jo, ja cilvēks nejūtas piepildīts, dzīvs un īsts kopā ar otru, tad šis projekts patiesībā ir pabeigts. Un cilvēks pats sev atņem laiku, ko varētu pilnestīgi izdzīvot jaunā projektā. Ja vien viņam pietiktu drosmes  būt godīgam ar sevi.

Apzināti veidojot attiecības kā kopīgu projektu ar savu partneri un vienojoties ar viņu par mūsu līgumu vienam ar otru, mēs esam ne vien godīgi paši pret sevi, bet arī pret partneri, manuprāt. Un tad mēs vairs neejam uz priekšu, it kā tausties tumsā vai uzturot galvā saulaino ilūziju par savām attiecībām (kas parasti novērojams idealizācijas gadījumā) un tādējādi mānot sevi. Mums ir skaidras savstarpējās ekspektācijas konkrētajās attiecībās un ir piekrišana šīs ekspektācijas piepildīt. Tādējādi mēs izpildām savus līgumus un mūsu projekti tiek realizēti veiksmīgi.

Pajautā savam partnerim, kāds ir viņa projekts jūsu attiecībās, kādam “darbam” viņš tevi ir nolīdzis. Un, lūdzu, esi gatavs pārsteigumam. Jo, visbiežāk, tas, ko domā cilvēks, kāpēc otrs ir ar viņu attiecībās, nesakrīt ar to, ko otrs atbild.