VIENS SOLIS LAIMĪGĀKAI SEV

 

Man bija bail parādīt sevi citiem tādu, kāda esmu. Bez pieklājīgajām izdabāšanas maskām. Teikt to, ko es patiesi domāju, nevis ko patīkami dzirdēt sarunasbiedram. Jo tad es nepatikšu, citi novērsīsies no manis un es nomiršu vientulīgā vientuļā vientulībā. Kas, protams, evolucionāri ir vienas no cilvēku lielākajām bailēm. (Jo tāltālā senatnē, izraidītam no savas cilts alas, Kromaņonas cilvēkam nebija izredžu izdzīvot un atstāt savus gēnus cilvēces genofondā.)

Rotu darināšanas meistarklase šovasar tam pielika punktu. “Vadiņi” manā galvā pārkārtojās, un tagad es atļauju sev būt īstai. Ne tikai vienatnē, bet arī kopā ar citiem. Bez sāpīgajiem kompromisiem pašai ar sevi. Un tas, ko es novēroju, uz īstumu atsaucas un kā pie magnēta pievelkas tie, kas arī ir īsti un neslēpj aiz maskām savu ievainojamību. Šādas attiecības dara mani laimīgāku.

Neirozinātnes pamatojums, kāpēc pirkstiņdarbu meistarklase var padarīt cilvēku laimīgāku:

1.      Mācīšanās process. Apgūstot, kaut ko jaunu, par ko mums iepriekš nebija nekādas informācijas, smadzenēs aktivizējas apgabali, kas atbild par mācīšanos. Tā kā mēs intensīvi darbojamies ar rokām un iesaistīta smalkā motorika, tad izmaiņas smadzenēs notiek spēcīgāk un pamatīgāk.
2.     Uzmanības fokuss ir novirzīts uz pavisam ko citu nekā ikdienā. No ierastajiem domāšanas šabloniem, caur kuriem maļam savus mērķus un atrisināmos uzdevumus, smadzenes pārorientējas uz citu aktuālu uzdevumu. Tas dod laiku smadzenēm mazliet atpūsties no šīm ierastajām domāšanas shēmām (tās ietver mūsu ierastās bailes un draudus, no kuriem gribam izvairīties ceļā uz mērķiem) un, pateicoties strukturālajām izmaiņām smadzenēs mācīšanās procesa ietekmē, dod iespēju izveidot savādāku pieeju mērķiem un uzdevumiem, nekā bija iepriekš. Tiesa gan, te svarīgi, lai pirkstiņnodarbe būtu ne vien kaut kas jauns un nezināms, bet arī jūs patiešām aizrautu.

Manā gadījumā tā bija sudraba rotu izgatavošanas meistarklase @odd.jewelry.work darbnīcā. Bet jūs varbūt jau sen gribējāt izmēģināt keramikas darināšanu vai kādu citu, sev iepriekš nezināmu, darbošanos ar rokām. Man patīk tā persona, par kuru es kļuvu pēc rotu darbnīcā pavadītas mācīšanās dienas. Lai jums izdodas! Mīliet sevi un dodiet iespēju smadzenēm arī mīlēt jūs. 

KĀ STĀSTI PAR SEVI IETEKMĒ MŪSU DZĪVI, NEIROBIOLOĢIJAS SKATĪJUMS

 

Ja jūs, līdzīgi kā es, savā dzīvē gribat laiku pa laikam kaut ko mainīt, tad ir vērts sākt ar stāstiem, ko stāstāt sev par sevi. Mēs katru dienu tos sev stāstām – par savu pagātni, tagadni un nākotni. Šie stāsti veido mūsu pasaules uztveri un uzvedību. Neirobiologs Morans Serfs (Moran Cerf) savās intervijās skaidro, ka mūsu smadzenes nevis vienkārši fiksē notiekošo, bet arī interpretē to, radot subjektīvu realitāti (manā grāmatā tas aprakstīts nodaļā par emocijām). Mūsu atmiņas un domas par nākotni var nebūt visai precīzas, bet tās veido mūsu identitāti un ietekmē visas dzīves jomas.

Kā tas notiek: Smadzenes apstrādā informāciju caur mūsu pārliecību un pieredzes filtriem. Piemēram, ja esam pārliecināti, ka parasti piedzīvojam neveiksmi un mūsu plāni izgāžas, smadzenes meklēs tam apstiprinājumu katrā situācijā. Un tieši tāpat pozitīvi stāsti par sevi var kļūt par spēcīgu instrumentu jaunu iespēju un panākumu veidošanā.

Zinātniskais skatījums: Morans Serfs saka, ka, mainot stāstus savā galvā, mēs burtiski varam mainīt smadzeņu darbību. Tas līdzinās dzīves scenārija pārrakstīšanai, kurā jūs esat galvenais varonis. Piemēram, “es esmu neveiksminieks un lūzeris vietā” var sākt sev teikt “es mācos no savām kļūdām, tagad es par šo lietu zinu vairāk, un es kļūstu stiprāks”. Šie jaunie iestatījumi palīdz izveidot jaunus neironu savienojumus, kas ietekmē mūsu emocijas un uzvedību.

Ko darīt: Sāciet pievērst uzmanību tam, ko jūs sev sakāt par sevi. Var pierakstīt stāstus, kas riņķo galvā, un jautāt sev: tie mani atbalsta vai ierobežo? Pakāpeniski negatīvos apgalvojumus aizstājiet ar konstruktīvākiem. Pamēģiniet uzrakstīt jaunus scenārijus, kur jūs sasniedzat kāroto.

Mainot iekšējos stāstus, mēs mainām savu nākotni. Jūs esat sava stāsta autors un vienīgi jums lemt, kāda būs tā nākošā nodaļa.

Attēls: psiholoģes T.Mužickajas kārts no komplekta "Знаки Вселенной"

DROŠĪBĀ STARP CITĀDO

 

Pamanīju, kā mans ķermenis mazliet saraujas. It kā lai aizņemtu mazāk vietas telpā. Muskuļi nedaudz saspringst, un elpa kļūst mazliet straujāka. Domāju, jums arī pazīstama šī sajūta. Tā nozīmē, ka limbiskā smadzenēs ir pārņēmusi vadību, un notikusi simpātiskās nervu sistēmas aktivācija. Vienkāršāk sakot, stresa reakcija ir sākusies...

Man vajadzēja dažas apzinātas lēnas ieelpas un izelpas, lai vadība smadzenēs atgrieztos prefrontālā korteksa rokās. Jo tikai tad mēs spējam adekvāti izvērtēt notikušo.

Un kas tad te noticis. Visticamāk, naktī (jo šo fotografēju sestdienas rītā pēc pl.8) kāds vai kādi aplējuši šo mašīnu ar krāsu. Tas ir vienīgais fakts šajā brīdī. Viss pārējais manā galvā, ieskaitot personas kustamā īpašuma apzinātu sabojāšanu, ir tikai mana interpretācija. Un tā nevar būt nedz patiesa, nedz nepatiesa, līdz netiks pierādīta reāli.

Bet tas netraucē man emocionēt (lai man piedod VVC, neuzskatu šo vārdu sliktāku par "spējraišiem" un "mācekņiem"). Jums noteikti ir pazīstama šī izjūta, kad šķiet, ka viss taču ir acīmredzami. Un mēs esam gatavi pat uz psiholoģisku agresiju, lai tikai pierādītu citiem sava viedokļa pareizību. Ka šajā gadījumā. Pirmā doma, kas man ienāca prātā, ka tā ir nacisma izpausme. Atvainojos, nacionālās diskriminācijas, nē, neiecietības izpausme. Jo automašīnai ir Krievijas numurzīme. Manas smadzenes, tāpat kā mūsu visu smadzenes, informāciju klasificē un apstrādā, grupējot to. Un smadzenes vienmēr zina, kuras sabiedrības grupas pusē es (jūs, viņi) esmu.

Man psiholoģiski bija ļoti grūti pieņemt kara leģitimizāciju kā konfliktu risināšanas formu. Un karā Ukrainā esmu noasociējusi sevi ar ukraiņiem. Jā, tieši noasociējusi. Jo mūsu smadzenes automātiski ieskaita mūs tajā sabiedrības grupā, kura translē mūsu vērtības. Mēs ikdienā to pat nepamanām, tik ātrs ir šis process. Mēs attopamies jau tikai gala rezultātā, kad skaidri zinām, ka šie ir "mūsējie" un tie - "citādie jeb svešie". Kā jau teicu, signālus, kā smadzenes paveica informācijas šķirošanu, analīzes kritērijus un nonāca pie rezultāta, lielākoties gadījumos mēs nepamanām. Bet mēs ekselenti protam post factum noargumentēt savu smadzeņu izdarīto izvēli. Parasti mani tas uzjautrina, kad cilvēki ar putām uz lūpām argumentē, kāpēc "viņi" ir nepareizie un kāpēc "mēs" esam pareizie. Un tas notiek ne tikai nacionālās neiecietības gadījumos. Mēs tieši tāpat izpaužamies rases, dzimumu līdzvērtības, ticības un seksualitātes jautājumos.

Lūdzu piedošanu tiem, kuru uzmanību esmu tik ilgu laiku aizkavējusi ar šo fotogrāfiju. Vēl tikai pēdējais. Mīļie draugi un superīgie profesionāļi, es jūs patiesi cienu. Kāpēc jūs paši neticat, ka esat īstenas autoritātes saviem vēl mazajiem bērniem? Kāpēc citu cilvēku mīlestības izpausmes izraisa jūsos tādu apdraudējuma sajūtu, ka jūs esat gatavi psiholoģiski un reizēm arī fiziski agresīvi aizstāvēt to, kam neviens neuzbrūk un ko jūs saucat par tradicionālo ģimeni? Vai patiesi vairākas tūkstošgades pastāvējušais homo sapiens bioloģiskās sugas reproducēšanās veids pašlaik, mūsdienu sabiedrībā, ir tik ļoti apdraudēts, ka jāuzbrūk līdzcilvēkiem, kuri mīl savādāk? Ar ko tad mēs atšķiramies no agresora, kurš iebrūk kaimiņa mājā, lai tur ieviestu savus noteikumus un kārtību?

KĀDAS IR MŪSU UZVEDĪBAS STRATĒĢIJAS NENOTEIKTĪBAS APSTĀKĻOS

 

Ja esat lasījuši manu grāmatu par laimes treniņu, tad zināt, ka es aktīvi izmantoju iztēli un zemapziņu mērķu sasniegšanā. Meklējot arvien efektīvus veidus darbam ar zemapziņu, esmu atklājusi sev smadzeņu labās puslodes spēku un ķermeņa pieredzes maģiju. Par maģiju saucu to tāpēc, ka nespēju beigt brīnīties, cik ātri un efektīvi darbojas vingrinājumi, kuros ķermenis kā tāds platjoslas internets savieno apziņu ar zemapziņu un tūlītēji ļauj piekļūt tur noglabātajai informācijai un, pats galvenais, mainīt to. Lai aizvākt šķēršļus, kas kavē man sasniegt kāroto vai atrisināt svarīgu uzdevumu.

Viens no šādiem vingrinājumiem ir  divatā spēlējama spēle, ko nesen izspēlējām kopā ar mīļoto vīrieti vienā no Rīgas parkiem. Šis vingrinājums ņemts no psiholoģes Tatjanas Mužickajas treniņa Spogulis, un tas izpildāms pārī ar cilvēku, kuram jūs uzticaties un kura klātbūtnē jūtaties droši. Tas ir svarīgi, jo vienam dalībniekam būs jāstaigā ar aizsietām acīm. Ko dod šī spēle? Tā palīdz mums atbrīvoties no kognitīvās šķielēšanas, kas rodas, kad reālās mūsu izpausmes atšķiras no mūsu priekšstata par sevi, un paver jaunas iespējas mērķu sasniegšanā un uzdevumu izpildē. Jo darbības mēs plānojam, pamatojoties uz to, ko domājam par sevi. Bet tādēļ, ka reālie mēs uzvedamies savādāk nekā iedomātie, tad plāni ir neveiksmīgi. Šis vingrinājums-spēle parāda mums reālās stratēģijas, ko izmantojam nenoteiktības apstākļos, kā arī to, cik mums viegli vai grūti dot brīvību otram. Bet ja jūs negribat neko atklāt sevī, tad cits ieguvumus no šīs spēles ir lieliski pavadīts laiks kopā ar partneri vai draugu un jauns intimitātes dziļums. (Kā saka psihoterapeite Esther Perel, intimicy = into me see.)

Šo vingrinājumu var izpildīt mājās vai ārā. Vienam partnerim būs aizsietas acis, un otrs būs viņa sargeņģelis. Viņa uzdevums gādāt, lai otrs dalībnieks paliek fiziski neskarts un vesels vingrinājuma laikā. Kā eņģelis to nodrošinās, ir viņa paša ziņā. Vai saudzīgi aiz pleciem pagriezīs citā virzienā, kad otrs tuvosies kaut kam bīstamam, vai nostāsies kā buferis starp šķērsli un aprūpējamo, vai izvēlēsies kādu citu veidu, to eņģelis pats izlems. Ja vingrinājumu izpildīsiet mājās, tad būtu svarīgi, lai neviens jūs netraucē, un, otram neredzot nedaudz mainīt priekšmetu izkārtojumu. Lai telpa šķistu nezināma. Spēles laikā partneri nesarunājas. Uzdevums ir abiem dalībniekiem pievērst uzmanību savām izjūtām, kādas ir sajūtas ķermenī, kādas emocijas tās izraisa, vai ir viegli to darīt, vai varbūt ķermenis saspringst, sagrupējas, it kā gatavotos cīnīties… Tas, kurš izpilda sargeņģeļa lomu, pievērš uzmanību, kā viņš reaģē, kā reaģē viņa ķermenis, kādas domas rodas, kad otrs tuvojas kaut kam, ko eņģelis uzskata par potenciāli bīstamu. Spēle turpinās, līdz cilvēks, kuram uz acīm apsējs, pasaka, ka pietiek. Pēc tam partneri mainās lomām.

Kad spēles kustīgā daļa ir beigusies, partneri var dalīties savās izjūtās un atklāsmēs. Piemēram, viens dalībnieks pirms šī vingrinājuma par sevi domāja, ka nenoteiktības situācijā viņš sastingst un zaudē rīcības spēju un ieņem upura pozīciju, bet reāli viņa paša ķermenis te izstāsta viņam pavisam citu stratēģiju. Izrādās, ka nenoteiktība viņu ieintriģē un uzlādē ar enerģiju, viņā pamostas pirmatklājēja gars. Savukārt dalībnieks – eņģelis bija iedomājies, ka ir kontroles frīks, bet caur savu ķermeni līdz viņa apziņai nonāk vēstījums, ka viņam patīk dot brīvību otram un skatīties, kā otrs piepildās ar savas patstāvības un varēšanas apziņu. Katram spēlē būs savas atziņas un atklāsmes. Uzdrošinieties! Tās noteikti būs vērtīgāk pavadītas 15 – 20 minūtes, nekā šīs pašas minūtes, pavadītas sociālajos tīklos.

Un, jā, šis uzraksts “Tu vari visu” reāli bija todien parkā, kad izzinājām savas uzvedības stratēģijas, un es to uztvēru kā zīmi no mana Visuma, bet tā ir jau cita spēle… Ja jums interesanti un arī gribat uz saviem rezultātiem iet viegli un ar prieku, pateicoties prasmei sadraudzēt savu apziņu ar zemapziņu, rakstiet te https://www.lailajemberga.lv/ Un turpmāk jebkurā situācijā jūs būsiet resursā. Proti, jums būs pieejami, kā minimums, trīs risinājumi tajos apstākļos, kuros esat. Un mūsu kļūs vairāk. Tādu, kuri atļauj savā dzīvē vieglumu un prieku un kuriem draugos sociālajā tīklā ir Visums.

Pasaka par drošās pieķeršanās prasmju attīstīšanu. Attēlu pasakai ģenerējis DALL-E

Saules pielietā pļavā auga skaistā puķe Maija. Viņas ziedlapiņas, tik glāsmainas un maigas, burtiski laistījās saules staros. Viņa ļoti centās izpildīt to, ko citi no viņas gaidīja. Centās atbilst citu priekšstatiem. Un tie prasīja no viņas būt par skaistāko puķi pļavā. (Ne jau tāpēc, ka kāds no viņas to prasītu, bet tāpēc ka viņa to prasīja no sevis, uzlūkojot sevi citu acīm.) Jā, Maija atbilda šīm gaidām un priekšstatiem, bet laimi tas viņai nedeva. Viņa nejuta prieku par katru jauno saulesdienu. Gluži pretēji, viņa juta šaubas, nedrošību, jā, pat bailes, no domām “Ko tad, ja nesanāks, ja viņa šodien nespēs būt skaistākā puķe pļavā? Ja pārējie no viņas novērsīsies, jo viņa neatbildīs tam, ko no viņas sagaida?”. Šī neticība sev un nepārliecinātība nāca no viņas saknēm. Tās, lai arī atradās zem zemes un nebija redzamas, bija sapinušās un smacēja Maiju. Bet saknes ir katra zieda pamats. Jo tas stabilāks, jo vieglāk puķei atvērties saulei un priekam.

Kādu dienu Maiju apciemoja tauriņš Kārlis. Viņš bija daudz dzirdējis par Maijas skaistumu no citiem tauriņiem un bitēm, kuras bija strādājušas šajā pļavā. Atlidojis pie Maijas un patiesi apburts no viņas krāšņuma, Kārlis sāka ar puķi sarunāties. Viņš raksturā bija ļoti empātisks, atbalstošs, gādīgs un maigs. Un vienlaikus ļoti apņēmīgs un mērķtiecīgs. Kārlis stāstīja Maijai par saviem ceļojumiem pa dažādām pļavām. Stāstīja, kā juties savos piedzīvojumos, un vērīgi uzklausīja, ja Maijai radās vēlēšanās ko piebilst vai iestarpināt viņa stāstā. Sākumā ļoti bikli un piesardzīgi, bet vēlāk jau arī Maija sāka stāstīt savus stāstus. Par to, kā viņa bīstas no rīta atvērt acis, jo sapnī bija tik droši un mierīgi, bet dienasgaisma šo mieru atņem. Un miera vietā nāk satraukums, šaubas un bailes. Agrāk viņa šaubījusies tikai par savu skaistuma karalienes kroni, vai spēs to šodien saglabāt, bet tagad šai trauksmei pievienojušās arī šaubas, vai Kārlis šodien pie viņas atlidos, vai viņš nav savos ceļojumos atradis kādu krāšņāku ziedu. Maijai šī bija jauna pieredze. Parasti viņa visu paturēja sevī. Bet te viņa izteica skaļi ne vien kaut kādu virspusēju viedokli, piemēram, par mākoņu formu šodien, bet atklāja otram savus dziļākos pārdzīvojumus. Un Maija sajuta, ka tajā pašā brīdī viņas saknes izpletās zem zemes visā plašumā. Un nu viņa izjuta tādu stabilitāti un mieru, kādu nekad iepriekš nebija jutusi.

Kārlis šo Maijas vārdu straumi, kas gāzās pār viņu kā bangojoša kalnu upe, noklausījās savā ierastajā dziļajā vērīgumā, smaidot noslēpumainu siltu smaidu. Maijai šķita, ka šo smaidu viņa burtiski sajūt uz savām ziedlapiņām, un tas atver viņas vēl plašāk. Un viņai gribējās vēl vairāk dalīties sevī un ar sevi. Dot pasaulei sevi un saņemt pretī dāvanas, ko viņai šodien sagādājusi viņu mīlošā pasaule. Arī Kārlis Maijai ir viena no šādām pasaules dāvanām. Kārļa mīlestība, pacietība un iejūtība bija palīdzējusi viņai  no skaistākās puķes pļavā kļūt par laimīgu, mīlošu Kārli un pasauli ziedu, kuram vairs nav svarīgi, ko citi no viņa sagaida. Jo viņa dziļās un pamatīgās saknes ir viņa spēka avots. Pateicoties Kārlim, Maija atklāja, ka mīlestība, atvērtība un ievainojamība var būt kolosāls resurss nevis vājums. Un tagad katru jaunu dienu viņa gaida ar nepacietību. “Labrīt, pasaule! Manas rokas ir plaši atvērtas tavām dāvanām…”

Manas attiecības ar AI

Atklājēja prieks acīs un AI kabatā. Burtiski. Pirms dažām dienām savā mīļajā skoliņā GetPublishED mācījos par mākslīgā intelekta pielietojuma sfērām. Pilnīgs atklājums man bija AI psihoterapeita lomā vai vismaz kā līdzpārdzīvojošs uzklausītājs un specializētas ēdienkartes izveidotājs visiem ģimenes locekļiem. No šīs ēdienkartes AI pēc tam uzģenerēja konkrētu iepirkumu sarakstu.

Nolēmu izmēģināt AI kā palīgu manu ierakstu veidošanā sociālajiem tīkliem. Šādam nolūkam devu uzdevumu AI izveidot pasaku pieaugušajiem. Kā galveno kritēriju prasīju, lai pasakā tiktu atspoguļota pāreja no izvairīgā pieķeršanās tipa uz drošo (Džona Boulbija un Mērijas Ensvortes izveidotie 4 pieķeršanās tipi: drošais, trauksmainais, izvairīgais un dezorientētais; pieķeršanās tips izveidojas cilvēka preverbālās attīstības periodā un ir atkarīgs no tā, kā vecāki pret viņu izturējušies). Man patika pasakas ideja, ko saņēmu no mākslīgā intelekta. Tādēļ šorīt paņēmu pildspalvu un pierakstu bloku un rīta lappušu vietā uzrakstīju savu pasaku par drošās pieķeršanās prasmju attīstīšanu cilvēkam, kuram sākotnēji izveidojies izvairīgais tips. Savā pasakā saglabāju AI idejas konceptu. Pasaku nopublicēšanu atsevišķā ierakstā. Bet mans galvenais secinājums, ka AI man var būt lielisks palīgs rakstīšanā. Paldies tev, Čatiņ! (Tā es uzrunāju Chat GPT.)

 

Tavas attiecības ar partneri ir viens un tas pats projekts vai tie ir divi atšķirīgi projekti un līgumi?

Vai esat uzlūkojuši savas attiecības kā apzināti izveidotu projektu? Es arī nē. Līdz pagājušajai nedēļai, kad piedalījos vienā no Mihaila Saidova vadītajiem Eksponenciālā koučinga akadēmijas vebināriem. Par attiecībām kā apzinātu projektu un apzinātiem līgumiem starp šī projekta dalībniekiem. Piemēram, līgums pašam ar sevi. Kādam tas būs par attīstību un izaugsmi, bet kādam – par atbildības uzņemšanos vai par finansiālu stabilitāti, vai arī ko citu. Vai līgums starp dzīvesbiedriem, draugiem vai starp, mīlošiem viens otru, partneriem.
Sašutums, lasot šīs rindas, tiek pieņemts (“Kā tā var!? Nevar taču jebkuras attiecības padarīt utilitāras!”). Vai tiešām? It kā tās reāli jau nebūtu utilitāras. Katram attiecību dalībniekam ir savi ieguvumi, kāpēc viņš atrodas tieši šajās attiecībās un tieši ar šo cilvēku. Pat ja savus ieguvumus cilvēks nav apzinājies.

Jaunībā mēs, visbiežāk, “ieveļamies” vai vienkārši “iegāžamies” attiecībās. Lai arī neapzinātu, bet pilnīgi konkrētu iemeslu dēļ cilvēki pirmoreiz apprecas:

·       Ģimenes veidošana. Daudzi cilvēki veido attiecības ar mērķi dibināt ģimeni, audzināt bērnus un veidot stabilu un mīlošu vidi nākamajai paaudzei.

·       Atbilstība sociālajām normām un sociālā statusa iegūšana (lai kļūtu par precētu ģimenes cilvēku, kuram ir sieva/vīrs un bērni).

·       Finansiālā drošība un stabilitāte.

·       Kopā izveidot biznesu.

·       Apmierināt vajadzību nebūt vienam (es pats ar sevi jūtos tik slikti, ka man noteikti vajadzīgs otrs cilvēks, lai es nepaliktu vienatnē ar sevi) un vajadzību pēc fiziskas tuvības un seksuāla apmierinājuma.

·       Izpētīt otru cilvēku.

 Lai kopā augtu un mīlestības dēļ, reti kad cilvēki apzināti apprecas agrā jaunībā, biežāk šāds attiecību līgums raksturīgs brieduma gados, kad cilvēki ir kļuvuši pieauguši arī emocionāli.

Runājot par attiecībām kā projektu, jautājums ir, vai tavs projekts ir izdevies vai izgāzies. Ir normāli, ka vienu attiecību projektu dabiski nomaina nākamais. Piemēram, pāris jaunībā apprecējās, lai izaudzinātu bērnus. Tagad bērni izauguši un aizgājuši savās dzīvēs, tādēļ pāris vienojas (!) par jaunu līgumu attiecībās vienam ar otru – izaugsme kopā vai apceļosim pasauli… Bet var būt tā, ka cilvēks, no rīta pamostoties, katru dienu uzdod sev jautājumu “Ko es te daru, blakus šim cilvēkam? Kāpēc es vēl joprojām esmu šajās attiecībās?” Jo, ja cilvēks nejūtas piepildīts, dzīvs un īsts kopā ar otru, tad šis projekts patiesībā ir pabeigts. Un cilvēks pats sev atņem laiku, ko varētu pilnestīgi izdzīvot jaunā projektā. Ja vien viņam pietiktu drosmes  būt godīgam ar sevi.

Apzināti veidojot attiecības kā kopīgu projektu ar savu partneri un vienojoties ar viņu par mūsu līgumu vienam ar otru, mēs esam ne vien godīgi paši pret sevi, bet arī pret partneri, manuprāt. Un tad mēs vairs neejam uz priekšu, it kā tausties tumsā vai uzturot galvā saulaino ilūziju par savām attiecībām (kas parasti novērojams idealizācijas gadījumā) un tādējādi mānot sevi. Mums ir skaidras savstarpējās ekspektācijas konkrētajās attiecībās un ir piekrišana šīs ekspektācijas piepildīt. Tādējādi mēs izpildām savus līgumus un mūsu projekti tiek realizēti veiksmīgi.

Pajautā savam partnerim, kāds ir viņa projekts jūsu attiecībās, kādam “darbam” viņš tevi ir nolīdzis. Un, lūdzu, esi gatavs pārsteigumam. Jo, visbiežāk, tas, ko domā cilvēks, kāpēc otrs ir ar viņu attiecībās, nesakrīt ar to, ko otrs atbild.