Man bija bail parādīt sevi citiem tādu, kāda esmu. Bez
pieklājīgajām izdabāšanas maskām. Teikt to, ko es patiesi domāju, nevis ko
patīkami dzirdēt sarunasbiedram. Jo tad es nepatikšu, citi novērsīsies no manis
un es nomiršu vientulīgā vientuļā vientulībā. Kas, protams, evolucionāri ir
vienas no cilvēku lielākajām bailēm. (Jo tāltālā senatnē, izraidītam no savas
cilts alas, Kromaņonas cilvēkam nebija izredžu izdzīvot un atstāt savus gēnus
cilvēces genofondā.)Rotu darināšanas meistarklase šovasar tam pielika punktu. “Vadiņi”
manā galvā pārkārtojās, un tagad es atļauju sev būt īstai. Ne tikai vienatnē,
bet arī kopā ar citiem. Bez sāpīgajiem kompromisiem pašai ar sevi. Un tas, ko
es novēroju, uz īstumu atsaucas un kā pie magnēta pievelkas tie, kas arī ir
īsti un neslēpj aiz maskām savu ievainojamību. Šādas attiecības dara mani
laimīgāku.
Neirozinātnes pamatojums, kāpēc pirkstiņdarbu meistarklase
var padarīt cilvēku laimīgāku:
- Mācīšanās process. Apgūstot, kaut ko jaunu, par ko mums iepriekš nebija nekādas informācijas, smadzenēs aktivizējas apgabali, kas atbild par mācīšanos. Tā kā mēs intensīvi darbojamies ar rokām un iesaistīta smalkā motorika, tad izmaiņas smadzenēs notiek spēcīgāk un pamatīgāk.
- Uzmanības fokuss ir novirzīts uz pavisam ko citu nekā ikdienā. No ierastajiem domāšanas šabloniem, caur kuriem maļam savus mērķus un atrisināmos uzdevumus, smadzenes pārorientējas uz citu aktuālu uzdevumu. Tas dod laiku smadzenēm mazliet atpūsties no šīm ierastajām domāšanas shēmām (tās ietver mūsu ierastās bailes un draudus, no kuriem gribam izvairīties ceļā uz mērķiem) un, pateicoties strukturālajām izmaiņām smadzenēs mācīšanās procesa ietekmē, dod iespēju izveidot savādāku pieeju mērķiem un uzdevumiem, nekā bija iepriekš. Tiesa gan, te svarīgi, lai pirkstiņnodarbe būtu ne vien kaut kas jauns un nezināms, bet arī jūs patiešām aizrautu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru