Esmu intraverts. Visu pārdzīvoju sevī nevis sociālajos
tīklos. Gan sēras par manas uzticamās draudzenes Murītes nāvi. Gan pirmo pieredzi,
kad to, kuru ļoti mīli, savām rokām aiznes uz eitanāziju.
Pazīstu cilvēkus, kuriem šis viss nav nekas tāds
psiholoģiski graujošs. Nu, bija, nomira, viss labi, ņemam nākamo. Man tā nav.
Ja mīlu, tad līdz galam. Manam.
Pārdzīvot emocionālo traumu un mazināt tās sekas man
palīdzēja neirobioloģija. Pārbaudīju praksē neirozinātnieku ieteikumus. Varbūt
šis mans ieraksts noderēs kādam emocionāli ļoti jūtīgam cilvēkam. Iespējams,
pat izglābs viņam dzīvību.
Kritiskas ir pirmās 24h pēc traumējošā notikuma. Tad ir
spēcīga stresa reakcija (pastiprināta aktivitāte smadzeņu apgabalos, ko dēvē
par reptiļa un zīdītāja smadzenēm) un traucēta hipokampa darbība. Hipokamps
saistīts ar mūsu īslaicīgo un garlaicīgo (ilgtermiņa) atmiņu. Šo faktoru dēļ
traumējošie notikumi teju vai tiek iegravēti mūsu atmiņā ļoti detalizēti un
emocionāli. Un šādas atmiņas vēl ilgi pēc notikušā neļauj atgūties pilnībā.
Es tā negribēju, tādēļ man bija plāns. Palūdzu manus tuvākos
mīļos cilvēkus pabūt kopā ar mani. Nākamajā rītā pēc Murītes nāves mīļotais vīrietis
man sagādāja pārsteigumu – mazu ceļojumu. Mēs aizbraucām uz mazpilsētu, kas
abiem bija nepazīstama. Arī pilsētai bija sagatavots mums pārsteigums, balts un
pūkains. Bijām nokļuvuši baltā pasakā. Kad izbraucām no mājām, nekas, izņemot
kalendāru, neliecināja par ziemu. Mūsu apavi nebija piemēroti brišanai pa
sniegu. Mēs slīdējām, turējām viens
otru, bridām izpētīt omulīgo pilsētiņu, smējāmies, sildījāmies kafejnīcā un
daudz runājām. Vai es biju aizmirsusi Murīti? Nē. Baltās pūkas, kas krita no debesīm
un maigi apsedza mani, bija kā Murītes mīlestība, tīra un bez nosacījumiem. Un
tieši šis man tagad ir iegravējies atmiņā, nevis metāla galds klīnikā ar
nedzīvo ķermenīti uz tā kā mans mentālais tetovējums.
Neirobioloģiskais pamatojums, kāpēc šīs vienkāršās darbības
pirmajās 24h pēc traumas palīdz:
1. Būšana kopā ar savējiem,
pieskārieni un apskāvieni, tas viss vairo oksitocīnu jeb tuvības hormonu. Kad
asinīs paaugstinās tuvības hormona līmenis, automātiski krītas stresa hormona –
kortizola – līmenis. Tā nomierinās dinozaurs (reptiļa smadzenes) un vilks (zīdītāja
smadzenes) mūsu smadzenēs. Stresa reakcija kļūst vājāka un aktivizējas cilvēka
smadzenes, proti, garoza jeb kortekss.
2. Fiziskās aktivitātes caur
muskuļu darbību dabiskā veidā ļauj pabeigt stresa reakciju. Kā arī veicina
smadzenēs dopamīna ražošanu. Tas vairo enerģiju un dzīvesprieku.
3. Izpētīt, atklāt sev ko jaunu,
piemēram, kādu pilsētu vai apkaimi. Smadzenēs par jaunā apgūšanu un mācīšanās
procesiem atbild kortekss jeb, manis jau pieminētās, cilvēka smadzenes. Kad
aktivitāte tajās pieaug, samazinās reptiļa un zīdītāja smadzeņu aktivitāte un
līdz ar to arī stresa reakcija.
Atbraukuši mājās todien, mēs pikojāmies, jo uz mašīnas
vējstikla vēl bija saglabājies sniegs. Lai gan mājas pagalmā nekas neliecināja
par ziemas klātbūtni. Tagad zinu, ka aiznest uz eitanāziju kādu, bez kura
nespēj iedomāties savu turpmāko dzīvi, ir vēl viena mīlestības seja.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru