Es gribēju runāt par to, ka nodzīvot tik un tik gadus savā ķermenī vēl nenozīmē būt sev pašam. Ar to būšanu sev pašam es vakar biju domājusi atļaušanu un pieņemšanu. Atļaut sev būt. Pat pēc tam, kad cilvēks paveicis savu SWOT analīzi un ir kļuvis apzinātāks kā attiecībā uz savām stiprajām pusē, tā arī riska zonām, viņš atļauj sev būt vājam, kad tāds jūtas, stipram, kad vēlas, atvērtam, patiesam un godīgam, pat ja korporatīvā kultūra pieprasa runāt puspatiesībās. Būt sev pašam nozīmē uzdrošināties izzināt sevi un ļaut arī pasaulei ieraudzīt to zelta dzīslu mūsos, ko tik ilgi esam slēpuši zem plānās ģipša kārtas, domājot ka tā ir drošāk...
Bet, jo ilgāk es domāju, jo lielāka manī auga pārliecība, ka viss augstāk uzrakstītais, jā, kaut arī patiesība (patiesība man), ir mazāk svarīgs nekā ieradums. Ja patiešām ir vēlēšanās celt savu paš-apziņu un apmierinātības sajūtu ar dzīvi, tad ir svarīgi rīkoties. Darbība ir savienojošais elements starp vēlamo un esošo. Nepilnvērtības sajūta balstās uz domāšanas ieradumiem. Izmainiet savu ierasto domāšanas veidu, un Jūs izsitīsiet nepilnvērtības sajūtai pamatu zem kājām.
3 soļi, lai mainītu ieradumu: 1) apzināšanās (apzināties domas, emocijas, darbības); 2) vecā aizstāšana ar jauno, piemēram, nomainīt iekšējo kritiku pret sapratni un atļaušanu, uzbrukumu ledusskapim pret rakstveida dialogu ar sevi; 3) atkārtošana un sevis netiesāšana par to, ka visa saruna ar sevi atkal aizgājusi vecajās sliedēs.:) Galvenais ir nepadoties. Psihologi apgalvo, ka ieraduma maiņai nepieciešamas aptuveni 3 nedēļas. Mudinu Jūs neticēt uz vārda, bet pārliecināties praksē, vai tā tiešām ir.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru