LAIMES FORMULA

M. Seligmana (pozitīvās psiholoģijas pamatlicēja) izveidotā laimes formula:

L = I + A + G,

kur L - laime, I - individuālais diapazons, A - apstākļi un G - faktori, kas pakļaujas gribas kontrolei. I ir ģenētiski iepriekšnoteiktais laimes līmenis, kas paliek relatīvi stabils visu dzīves laiku. Tas nosaka, cik laimīgi esam, apmēram par 50%. A - apstākļi, kas pēc zinātnieku domām ietekmē laimi: optimisms; ekstraversija; sociālās saites (jo dziļākas personiskās attiecības, jo laimīgāks cilvēks jūtas); laulības; interesants darbs; reliģija jeb garīgums; brīvais laiks; labs miegs un fiziski vingrinājumi; sociālais stāvoklis (tikai dēļ atšķirībām dzīvesveidā un tajā, kā cilvēks atrisina savas problēmas, nevis naudas daudzuma dēļ); subjektīvā veselība (cilvēka paša domas par savu veselību; pretēji objektīvajai veselībai - tam, ko saka ārsts par jūsu veselību-, kas laimes sajūtu neietekmē). Šie apstākļi laimi ietekmē apmēram par 10%. Ar faktoriem, kas pakļaujas gribas kontrolei, (G) jāsaprot apzinātas, mērķtiecīgas un piepūli prasošas darbības, kuras cilvēks izvēlas pats.

- Domāt par citiem. Laiku pa laikam darīt labas lietas.

- Nesalīdzināt sevi ar slavenībām vai šovbiznesa zvaigznēm.

- Apstāties un padomāt par dzīves jēgu.

- Pievienoties kustībai "Par kustībām".

- Dot priekšroku tuvām attiecībām, tā sakot, kvalitātei nevis kvantitātei.

- Atrast jaunus veidus, kā darīt ikdienas lietas, lai nekļūtu garlaicīgi.

- Apzināti izvēlēties nodarbošanos nevis peldēt pa straumei.

- Sarīkot sev svētkus un izbaudīt tos.

- Trenēt pateicību. Laiku pa laikam apstāties un padomāt par to, cik ļoti jums paveicies...

Augstāk uzskaitītie (vai tamlīdzīgi) faktori laimes sajūtu ietekmē par 40%.

/Avots: Ilona Bonivelli "Atslēgas uz labklājību"/

TURPINOT VAKAR AIZSĀKTO PAR NEPILNVĒRTĪBAS SAJŪTU

Pārdomāju Jūsu teikto par vērtētāju, kurš atrodas ārpusē, un ka nepietiek būt tam kas esi, lai nepilnvērtības sajūta atkāptos. Gribēju atbildēt gari un pa punktiem - pirmkārt, otrkārt u.t.t.:) Par to, ka vērtētāji ārpusē nezina patiesību par Jums. Un ka viņu viedokļa pamatojums ir viņi paši. Es neuzdrošinātos ar savu mērauklu mērīt citu cilvēku, jo iegūtajam rezultātam tādā situācijā ar realitāti nebūtu gandrīz nekāda sakara. Mani uzskati ir patiesība (vismaz daļēja) par mani, bet meli - par pasauli. Vienīgais objektīvais lielums ir realitāte. Un tajā nav vērtējuma, tā vienkārši ir.

Es gribēju runāt par to, ka nodzīvot tik un tik gadus savā ķermenī vēl nenozīmē būt sev pašam. Ar to būšanu sev pašam es vakar biju domājusi atļaušanu un pieņemšanu. Atļaut sev būt. Pat pēc tam, kad cilvēks paveicis savu SWOT analīzi un ir kļuvis apzinātāks kā attiecībā uz savām stiprajām pusē, tā arī riska zonām, viņš atļauj sev būt vājam, kad tāds jūtas, stipram, kad vēlas, atvērtam, patiesam un godīgam, pat ja korporatīvā kultūra pieprasa runāt puspatiesībās. Būt sev pašam nozīmē uzdrošināties izzināt sevi un ļaut arī pasaulei ieraudzīt to zelta dzīslu mūsos, ko tik ilgi esam slēpuši zem plānās ģipša kārtas, domājot ka tā ir drošāk...

Bet, jo ilgāk es domāju, jo lielāka manī auga pārliecība, ka viss augstāk uzrakstītais, jā, kaut arī patiesība (patiesība man), ir mazāk svarīgs nekā ieradums. Ja patiešām ir vēlēšanās celt savu paš-apziņu un apmierinātības sajūtu ar dzīvi, tad ir svarīgi rīkoties. Darbība ir savienojošais elements starp vēlamo un esošo. Nepilnvērtības sajūta balstās uz domāšanas ieradumiem. Izmainiet savu ierasto domāšanas veidu, un Jūs izsitīsiet nepilnvērtības sajūtai pamatu zem kājām.

3 soļi, lai mainītu ieradumu: 1) apzināšanās (apzināties domas, emocijas, darbības); 2) vecā aizstāšana ar jauno, piemēram, nomainīt iekšējo kritiku pret sapratni un atļaušanu, uzbrukumu ledusskapim pret rakstveida dialogu ar sevi; 3) atkārtošana un sevis netiesāšana par to, ka visa saruna ar sevi atkal aizgājusi vecajās sliedēs.:) Galvenais ir nepadoties. Psihologi apgalvo, ka ieraduma maiņai nepieciešamas aptuveni 3 nedēļas. Mudinu Jūs neticēt uz vārda, bet pārliecināties praksē, vai tā tiešām ir.

MAZVĒRTĪBAS JEB NEPILNVĒRTĪBAS SAJŪTA

Kas tas ir? Maza vērtība? Nepilna vērtība?

Naudas cenu pie mums nosaka Latvijas Banka un tirgus, tās vērtību - makroekonomikas stāvoklis, proti, ko un cik daudz par to var nopirkt.

Ko var nopirkt par vienu cilvēku? Un kurš nosaka, cik vērts ir cilvēks? Vai vērtētājs dzīvo iekšpusē vai ārpus mums? Kurš ir tas, kas rada mazvērtības sajūtu?

Kaut kā vērtēšanas pamatā ir salīdzināšana. Vai var salīdzināt kartupeli un sveci? Tikpat nesalīdzināmi manā skatījumā ir cilvēki. Katrs ir absolūti ekskluzīvs - radīts vienā eksemplārā pēc Radītāja tēla un līdzības. Tātad nav racionāla pamata runāt par visaptverošu mazvērtības jeb nepilnvērtības sajūtu. Tas, ko tiešām var salīdzināt, uzlūkojot cilvēkus, ir viņu prasmes un iemaņas visdažādākajās jomās. Tā kā tie ir trenējami lielumi, ja vien ir gribēšana, tad varbūt būtu produktīvāk, ja mazvērtības sajūtas vietā mēs izvēlētos būt tie kas esam un darīt to, ko patiešām vēlamies?

Un tātad - ko tu patiesībā vēlies?

KONFLIKTSITUĀCIJAS

Ikvienai komunikācijai ir savs mērķis. Ietekmēt otru cilvēku (vai sevi, ja runa ir par komunikāciju ar sevi) - domas, attieksmi vai rīcību. Un šis mērķis ir klātesošs neatkarīgi no tā, vai mēs to apzināmies vai nē. Jo īpaši spilgti tas sajūtams, kad ir viedokļu atšķirības. Citiem vārdiem sakot, konfliktsituācijās.

Viss augstāk minētais būtu pirmais, ko svarīgi atcerēties, kad attiecībās ir nepatīkama spriedze.

Otrais. Iemesls jeb motivācija, kāpēc kāds cilvēks uzvedas tā, kā viņš uzvedas, ir saistīts tikai un vienīgi ar šo cilvēku. Un nevis jums vai kādu citu. Ikviena cilvēka uzvedības pamatā ir viņa personīgie motīvi. Es nenoliedzu emociju lipīgumu. Es runāju par to, ka ir neracionāli viena cilvēka rīcību izskaidrot ar citu cilvēku uzvedību. (Šo skaidrojumu bieži izvēlas cilvēki, kuri audzināšanas vai citu iemeslu dēļ dzīvē ir izvēlējušies "upura" pozīciju.) Bieži vien konfliktos izpaužas cilvēka personīgā apdraudējuma sajūta.

Trešais. Viss, ko kāds cilvēks pasaka jums konfliktsituācijā, runā par viņu pašu - viņa uzskatiem, attieksmi pret sevi un dzīvi. Tas gandrīz neko nepasaka par jums. Mēs jau varam ieraudzīt citos cilvēkos tikai to, kas ir pašos...:)

RISKS

Riskēt vai neriskēt? Tāds ir jautājums. Mūs virza uz priekšu neapmierinātība. Visdažādākajās jomās un visdažādākajās izpausmes, piemēram, neapmierinātība ar lūpukrāsu (novecojis modelis), ar attiecībām, ar karjeru u.tml. Ja šodien man nav kaut kas no tā, ko patiešām vēlos, tad, ļoti iespējams, ka tas ko daru pašlaik nenodrošina manu vēlmju piepildīšanu. Citiem vārdiem sakot, lai dabūtu to, ko patiešām (!) vēlos, man ir jāiziet ārpus manas komforta zonas. Komforta zona šajā gadījumā ir ierastais veids, kādā darbojos, ierastās lomas attiecībās un daudzi citi ieradumi un pieradumi, kas man sniedz iluzoru drošības sajūtu.

Komforta zonā ir droši (ierasti), ārpus tās - nav droši (nezināmais biedē). Tad riskēt un uzzināt kaut ko jaunu par savām iedomātajām robežām, gūt jaunu pieredzi un atgriezties mājās ar kāroto balvu (vai vismaz drosmi pamēģināt rīt atkal, jo tas nemaz nav tik biedējoši)? Vai arī padoties ilūzijai - saviem izdomājumiem par to ko varu/nevaru, kas radušies vēl tad, kad gāju skolā, un kas šodien man vairs nemaz neder, tāpat kā tā laika kleitas,- sēdēt iedomātajā drošībā, noskatīties, kā citi uzdrošinās rīkoties, un klusībā viņus apskaust?

Es izvēlos rīkoties. Lai vecumdienās man nebūtu jāsēž pie neizrotātas Ziemassvētku egles. Tikai tādēļ, ka man nebija drosmes savus sapņus - tās spožās bumbas, ko būdama bērns ar cerībām un mīlestību karināju eglītes zaros-, padarīt par mērķiem, piecelties no krēsla un doties sasniegt tos. Un manas mazdūšības un neizlēmības dēļ katru gadu eglītē palika arvien mazāk spožo bumbu, jo cerību, ka kāds cits atnāks un piepildīs manus sapņus, ar katru gadu paliek arvien mazāk.

Un ko izvēlies Tu?

100% ATTIECĪBAS = 100% ATBILDĪBA.KATRAM.

Ko mēs gribam no attiecībām ar citiem - mīļoto, bērniem, draugiem, kolēģiem un biznesa partneriem? Kā mēs uzzinām, ka attiecības ar otru cilvēku vai sevi pašu ir tieši tādas, kā vēlamies? Vieglāk ir atbildēt uz jautājumu - ko nevēlamies piedzīvot attiecībās ar citiem? Bieži vien atbilde meklējama iepriekšējā pieredzē. (Un tad tie bija pavisam citi cilvēki, nevis tie, kas tagad blakus...) Un vēl tikpat viegli pār lūpām nāk atbilde uz jautājumu - ko es gribu saņemt no otra cilvēka - mīļotā, bērna, draugiem, kolēģiem, padotajiem un priekšniekiem? Šajā vietā iestājas strupceļš - ceļš uz vilšanos, ciešanām un sāpēm.

Tas, ko dara otrs cilvēks, ir tikai viņa darīšana un atbildība. Stāsts nekad nav par otru. Stāsts vienmēr ir par mani. Par to, ko gribu patiesībā. Par manu izvēli. Manu atbildību par šo izvēli. Un gatavību sniegt citiem to, ko pati vēlos izjust attiecībās ar viņiem.

Vai tev ir tas, ko patiesībā vēlies? Vai varbūt tu vienkārši neuzdrošinies vēlēties vairāk?