KAS NOGALINĀS VADĪTĀJUS ĀTRĀK - STRESS VAI SISTĒMA, KAS ATSAKĀS MAINĪTIES

 

Vakarā pārgurums un neko negribas, nav spēka bērniem un dīvesdraugam. Tā katru dienu. Pa starpu bezmiegs naktī un uztraukums, vai rīt visu pagūšu un vai viss izdosies. Darba nedēļas beigās nogurums tik liels, ka nevar saprast, vai maz vēl esi dzīvs, vai jau nomiris.

Domāju, daudzi vadītāji šajā noguruma apburtajā lokā atpazīst sevi. Cilvēku, kurš cenšas godprātīgi paveikt savu darbu. No kura darba devējs gaida konkrēto rezultātu. No kura kolēģi gaida ne vien, ka vadītājs uzņemsies atbildību teju par visu, kas ar viņiem notiek darbavietā, bet arī sapratni par viņu apstākļiem, izpratni par to, kā viņi jūtas, un, protams, atbalstu un pretimnākšanu šo kolēģu izpratnes robežās.

Un šajā visā pa vidu no katra ledusskapja skan: “Tev vajag mīlēt sevi, rūpētie par sevi. Tev vajag atpūsties beidzot tā kārtīgi. Tev vajag pelnīt vairāk, attīstīt vēl kādu kompetenci un tad tu varēsi kāpt vēl augstākā virsotnē.”

Ledusskapim, protams, taisnība. Vadītājs dodas mācīties un kļūt vēl kompetentāks. Bet tas nepasargā viņu no tā, ka, atgriežoties savā darbavietā, pēc neilga laika viņam atkal pārmetīs nespēju un kompetences trūkumu. Tāpēc ka divi no divdesmit viņa vadībā strādājošajiem kolēģiem nebūs izjutuši sava vadītāja atbalstu, bet kāds cits cels gaismā pierādījumus vadītāja neiejūtībai, jo nevarēja dabūt ar lidmašīnas biļetēm saskaņotu atvaļinājumu.

Mūsdienu pasaulē, kurā dominē starptautiski konsorciji un korporācijas, ir vieglāk izmest kā citronu līdz pēdējam izspiesto vadītāju un paņemt viņa vietā citu, kurš nav vēl tik iztukšots un izdedzis. Nekā atzīt, ka nevar uzlūkot un vērtēt vadītāju atsevišķi no konteksta. Kopā ar interneta piedāvāto iespēju attīstību mums ir milzīgi palielinājies informācijas plūsmas apjoms, kas darbadienas laikā vadītājam jāuztver, jāizanalizē, jāizlemj, jāsadala pārējiem kolēģiem, jāpārbauda, jāuzraksta, jānosūta, jāizlasa, jāizanalizē…

Un es runāju ne vien par vadītājiem uzņēmumos, bet arī par valsts vadītājiem. Kā Senās Romas impērijas laikā vairs nenotiek, kad viens valdītājs varēja aizsūtīt ziņu (e-pasta ekvivalents) ar vēstnesi citam valdītājam un tad gadu gaidīs, kad atjās atbilde uz zirga. Lai cik skarba būtu bijusi nosūtītā tolaik ziņa un draudīgi satriecoša atbilde no otra valdītāja tika gaidīta,  ziņas sūtītājam bija 365 dienas starp abiem e-pastiem, lai parūpētos par sava ķermeņa un prāta veselību. Mūsdienu valodā runājot, uztrenētu savu stresa noturību.

Varbūt beigsim izlikties, ka nekas pasaulē nav mainījies kopš pirmo fabriku laikiem, kad plašākā mērogā tika ieviests mūsdienu vadītāja amata prototips fabrikas īpašnieka ērtībām,- lai viņam pašam nebūtu jākomunicē ar visiem strādniekiem. Šodien mēs esam tādos apstākļos, kad viens cilvēks vairs nevar vadīt desmitiem un simtiem citu 5 – 7 dienas nedēļā, lai pats pēc dažiem gadiem “nesajuktu prātā”.

Problēma, manuprāt, nav 21.gadsimta vadītāju mazspējā un “miglainajā” prātā (brain fog), bet gan novecojušajā sistēmā. Cilvēki vairs nav gatavi strādāt, līdz nāve viņus šķirs no darba, jo īpaši Z paaudzes pārstāvji. Cilvēki vairs negrib darba algas dēļ atteikties no savas dzīves – no kvalitatīva laika kopā ar savu ģimeni un draugiem un no aktīvas darbošanās savā ārpusdarba interešu laukā.

Viena vadītāja vietā jau pavisam tuvā nākotnē nāks vadītāju grupas un kopienas, un varas vertikāli uzņēmumos nomainīs horizontāle – līdzīgs starp līdzīgiem. Un Orvela “bet daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem” būs zaudējis spēku.

Negaidīsim, kamēr kārtējie ārzemju eksperti mums atvedīs Laimes lāci, lai noharmonizētu mūsu vadītājus ar tiem, kuri citās zemēs zina labāk, kā mums vajag dzīvot savu dzīvi un vadīt savus uzņēmumus, sāksim paši pārveidot novecojušo hierarhiju.

TAVI IEGUVUMI NO STATUS QUO

Kad vēl tikai sāku savu apzināto ceļu uz bērnības traumu sadziedēšanu, mana pirmā Skolotāja, gleznotāja Lilita Postaža, ieteica apmeklēt nodarbības, kur mācīja pieņemt savas emocijas. Man viņa bija tāda māte, kādu vēlējos savā bērnībā, tādēļ bez šaubīšanās devos uz emociju nodarbībām. Būtībā mēs tur mācījāmies teikt sev patiesību par sevi un to pieņemt.

Atceros, kāda dalībniece – klusa, trausla, jauna sieviete gariem, smilšu krāsas matiem – stāstīja, ka vēloties pāriet no darba valsts iestādē uz privātu uzņēmumu, lai saņemtu daudz vairāk naudas. Nodarbības vadītājs palūdza viņu aprakstīt savu darbadienu pašlaik. Pēc ilgas pauzes sieviete atbildēja: “Man ir skaists skats pa logu, jo iestāde atrodas Vecrīgā”. Nodarbības vadītājs uz to noteica: “Nebūs. Vismaz tuvākajā laikā”. Manī cīnījās pretrunīgas izjūtas: līdzjūtība pret jauno sievieti, dusmas uz pasniedzēju par viņa skarbo, pat nežēlīgo, vērtējumu un sarkastiska apbrīna, cik nereālā realitātē dzīvo šī valsts iestādes darbiniece. Man tobrīd jau bija uzkrājusies pieredze ar strādāšanu privātos uzņēmumos. Doma, ka mēs tur naudu grābjam lāpstām un visu dienu skatāmies pa logu nekādi negāja kopā ar manu darba ikdienu.

Izstāstīju šo kā piemēru tam, ka realitāte nemelo. Mēs uztaisām galvā visādus stāstus, kam bieži nav nekāda sakara ar realitāti. Ja šodien tu dzīvo sajūtā, ka tev kaut kā pietrūkst, ka vēlies kaut ko citu, nekā tev ir pašlaik, varbūt der pajautāt sev: kādi ir mani ieguvumi no tā, ka viss ir tieši tā, kā pašlaik ir? Mēs esam tur, kur mēs esam, tāpēc ka mums tas ir izdevīgi. Protams, ne prāta līmenī, bet dziļāk.

Piemēram, neapmierinātība ar sevi spogulī var “pasargāt” no intīmām attiecībām cilvēku, kurš iepriekš kaut kad juties sāpināts savā kailumā. Vienatnība var būt droša paslēptuve no cilvēkiem – ja viņi nav tuvumā, tad risks tikt ievainotam attiecībās ir samazināts līdz nullei. Liekais svars, precīzāk cīņa ar lieko svaru, novirza uzmanību un enerģiju no citām dzīves jomām. U.t.t.

Aicinu tevi šodien uz godīgu sarunu sevī – ieraudzīt īstos iemeslus, kāpēc tev vēl nav tas, ko vēlies. Iespējams, dziļi sevī tu pretojies savai vēlmei, sapnim vai mērķim.

Ja šis vingrinājums tev bija noderīgs, padalies komentāros.

Vairāk šādu praktisku vingrinājumu manā grāmatā “Izaudzēt laimi”: 👉 https://www.zvaigzne.lv/izaudzet-laimi-zinatne-pamatots-laimes-trenins.html

 

STUDENTI KĀ PASNIEDZĒJA KLIENTI

 

Rīta agrums dvakoja vēsumu tajā jūnija rītā, lai gan sinoptiķi solīja tveicīgu dienu. Studentus sastapu jau ārpusē pie RTU Arhitektūras un dizaina institūta ēkas Ķīpsalā. Viņi stāvēja kāpņu pakājē, sadalījušies nelielās grupās. Krāsaini gan apģērbā, gan sejās un koši. Kāpņu virsotnē stāvēja RTU Studentu parlaments pieredzējušie pārstāvji. Viņi pēc kārtas aicināja dažādo fakultāšu jaunievēlētos studentu pašpārvalžu vadītājus iznākt priekšā un iepazīstināt ar sevi pārējos klātesošos. Vēroju spridzīgos, ļoti izteiksmīgos jauniešus un bažījos, vai man tūlīt priekšā stāvošajā divus stundu nodarbībā izdosies saglabāt un noturēt šo viņu interesi un vēlēšanos iesaistīties notiekošajā.

Mēs spēlējām dzīvnieciņos, izmantojot MAC kārtis, apdzīvojām četrus mežus, mācījāmies sadarboties katrs savā mežā, izmēģinājām smadzeņu bilaterālās stimulācijas vienkāršu metodi trauksmes mazināšanai stresa situācijās un, protams, dejojām, lai uzbūstotu savu dopamīnu. Manas sākotnējās bažas, vai spēšu nodrošināt 60cilvēku grupas aktīvu iesaisti, bija veltas. Ar Studentu parlamenta četru pieredzējušo valdes locekļu atbalstu viss izdevās lieliski. Pat deja!

Ar studentiem pēdējo sešu gadu laikā esmu tikusies divos Ledlaužos, ko rīko Latvijas Universitātes Studentu padome, Jauno vadītāju akadēmijā LBTU, Studentu Līderu Forumā (rīkotājs Latvijas Studentu apvienība), un tagad arī RTU Studentu parlamenta Jauno valžu akadēmijā. Ak, jā, pateicoties studentiem, varu teikt, ka esmu bijusi Kubā. Tikai ne tajā, kas uz salas, bet tajā, kas Ir Latvijas Studējošo pašpārvalžu rīkotais sadarbības forums vasarā – KUBS 16.

Man atvēlētajā laikā sarunai ar studentiem šajos pasākumos, protams, neiepazinu katru dalībnieku tā līdz sirds dziļumiem ar visu viņa dzīvesstāstu. Tomēr paguvu pamanīt, ka man ir darīšana ar atvērtiem jaunai pieredzei, zināt gribošiem, atbildīgiem un atsaucīgiem jauniešiem ar urdīgu prātu. Tas izpaudās viņu jautājumos. Savukārt ar studentiem, kuri organizēja šos pasākumus un uzaicināja mani piedalīties tajos, bija viegli sadarboties. Novēroju viņu uzvedībā tik attīstītu emocionālo un sociālo kompetenci, kādu ne vienmēr izdodas sastapt komunikācijā ar algotiem profesionāļiem darba kolektīvos.

Un tas krasi atšķiras no divu augstskolu pasniedzēju viedokļiem par viņu studentiem, kurus uzklausīju pēdējo trīs gadu laikā. Jo viņu studentus nekas nespējot motivēt mācīties un aktīvi iesaistīties nodarbībās. Uz jautājumu “Kas jūs interesē?” šie pasniedzēji saņēmuši atbildi: “Nekas. Es te esmu vecāku dēļ. Viņi pateica, ka izliks mani no mājām un vairs neuzturēs, ja es neiešu studēt.” Es neapšaubu šo pasniedzēju vārdu patiesumu, vien domāju, ka katrs ir atbildīgs par savu darbu, tai skaitā, vecāki. Līdzās viedoklim par neieinteresētiem mācībās un neko negribošiem studentiem vēl no šiem pasniedzējiem esmu dzirdējusi bailes no novērtējuma. No tā, ka studenti vērtēs viņu darbu.

Šo visu rakstu tādēļ, ka vēl pavisam nesenā sarunā ar dažiem studentiem un mani nošokēja viņu teiktais, ka pasniedzēji neizturas pret viņiem kā pret klientiem, jo tās taču esot valsts budžeta grupas. Nekādā gadījumā nerunāju par visiem pasniedzējiem. Ir tie, kuru prātus, ne tikai miesu, skārusi pasaules elpa. Viņi prot ieinteresēt savā mācību priekšmetā un aizraut pat garāmgājēju. Izjutu to uz savas ādas kvantu fiziķa Vjačeslava Kaščejeva atvērtajā lekcijā Nacionālajā bibliotēkā.

Manā ieskatā pasniedzēji par savu profesionālo sniegumu saņem samaksu no valsts budžeta, reizēm arī privāto līdzfinansējumu. Tātad valsts pērk no pasniedzēja šo izglītības pakalpojumu, jo ir ieinteresēta šī pakalpojuma saņēmējos. Valstij ir vajadzīgi šodienas studenti. Jo rīt viņi aizpildīs konkrētas darbavietas un ražos iekšzemes kopproduktu. Un valsts jau ir saplānojusi, kuru nozaru speciālisti tai rīt būs visvairāk vajadzīgi, un tādēļ maksā algu augstskolu pasniedzējiem, un subsidē studijas šajās nozarēs. Grozies kā gribi, students, arī valsts budžeta grupā studējošais, ir klients pasniedzēja sniegtajam izglītības pakalpojumam. Un klienta balss parasti ir noteicošā pakalpojuma kvalitātes uzlabošanā. #studentulieta

Par foto #rtu_sp pasākumā paldies Dzintars Straupe.

TUMŠĀ TRIĀDE UN POLITIKA: KAM MĒS DODAM VARU?

Izvēles tirānija. Kā psiholoģijas jēdziens. Pilsētā, kurā dzīvoju, no visiem reklāmas stabiem uz ielas manas gaitas vēro vienas un tās pašas sejas. Arī no garāmbraucošo pilsētas autobusu dibeniem manī noraugās šīs pašas sejas. Vīri, kuri raujas pie varas šajā pilsētā. Vēl viņi arī ir ieperinājušies mājās manā pastkastē. Partijas populistiskajā avīzē viss rakstīts it kā loģiski. Bet, kad pārbaudu internetā informāciju par šiem “gribu-būt pilsētas-vadonis”, tad izrādās, ka reklāmas izdevumos paustais ir nepatiesība. Tāpēc aizdomājos, kādi tad no psiholoģijas aspekta ir tie cilvēki, kuri raujas pie varas.

Jau pirms krietna laika psiholoģija ir izcēlusi trīs personības iezīmes, kas veido, tā dēvēto, tumšo triādi: narcisms, makiavellisms un psihopātija. Tās nav diagnozes, bet gan noturīgas psiholoģiskās iezīmes. Un tās biežāk, nekā varētu šķist, ir novērojamas cilvēkiem, kuri tiecas pēc varas pār citiem.

Narcisms: cilvēks pārliecināts par savu neatkārtojamo ekskluzivitāti, alkst uzmanības un apbrīnas.

Makiavellisms: raksturīga tieksme manipulēt ar citiem, cinisms un uzvedības stratēģija “mērķis attaisno līdzekļus”.

Psihopātija: cilvēkam nepiemīt empātija, viņš ir auksts un impulsīvs.

Psihologu novērojumi liecina, ka tieši cilvēki ar izteiktiem tumšās triādes faktoriem biežāk izvēlas politisko karjeru un vieglāk gūst panākumus. Kāpēc tā? Tāpēc ka viņiem drastiskus lēmumus pieņemt ir vienkāršāk, viņi prot patikt, nekautrējas vēlamo uzdot par reālo un bez svārstīšanās izmanto citus saviem mērķiem.

Svarīgi saprast, ka ne jau katrs politiķis ir “tumša personība”. Bet jo augstāka ir likme, jo lielāks kārdinājums izkropļot morāli uzvaras labad.

Aicinājums mums katram – apdomāt ne vien kādus cilvēkus mēs ievēlam, bet arī kādas īpašības līderos mēs veicinām un atbalstām.

📌Varbūt pienācis laiks prast atšķirt harizmu un tikumību?

Attēlu ģenerējis AI.

 

DIVU VALSTU PREZIDENTU SARUNA PIEĶERŠANĀS TEORIJAS ASPEKTĀ

 

“Braukt pa zaķi” jeb “pieķerties braucošam tramvajam no ārpuses un vizināties, nesamaksājot par braucienu”  tā sabiedriskajās attiecībās sauca cilvēkus un organizācijas, kuri izmanto spēcīgu rezonansi sabiedrībā izraisījušu situāciju, lai atgādinātu par savu eksistenci. Šis ieraksts nav domāts kā kārtējais “ērtā krēsla profesionālais viedoklis – ekspertīze”. Rakstu, ko es redzēju vakar neverbālajā un verbālajā komunikācijā starp diviem valstu prezidentiem, visupirms, tiem 90 cilvēkiem, ar kuriem pirms dažām nedēļām zoom platformā runājām par uzticēšanos. Uzticēties kolēģim, uzticami padotie kolēģi, dzīvesbiedri, partneri u.c.

Mēs no neirobioloģijas un psiholoģijas aspektiem pārrunājām uzticēšanos pasaulei un cilvēkiem veidojošo noteicošo faktoru – agrīnā bērnībā izveidojušos pieķeršanās veidu un pazīmes, kas raksturo drošo pieķeršanos un nedrošās pieķeršanās veidus – trauksmaino un izvairīgo pieķeršanos.

Vakar no Ovālā kabineta pārraidītajā sarunā es vēroju, kā trauksmainās pieķeršanās pārstāvis neverbālajās izpausmēs izmisīgi meklēja un kategoriski pieprasīja mīlestības un cieņas apliecinājumus no sava sarunasbiedra. Trampa kunga mīmika, ķermeņa poza un roku kustības izteiksmīgi pauda emocijas. Trauksmainās pieķeršanās pārstāvji ir dāsni gan savās emocijās, gan arī materiāli. Bet pretī viņiem svarīgi saņemt apliecinājumus, ka viņus mīl, ciena un patiesi novērtē viņu dāsnumu. Būdami dāsni savās emocijās, viņi ir tendēti sarunas laikā “apgrābstīt” sarunasbiedru, lai caur pieskārienu nodotu viņam savas emocijas un sajustu otra izjūtas. Ko vakar arī lieliski nodemonstrēja Trampa kungs, kad ar visu ķermeni it kā gāzās virsū Zeļenska kungam un pēc tam vēl pieskārās viņam ar roku. Kas, protams, izvairīgā pieķeršanās tipa pārstāvim lika rauties arvien tālāk no sava sarunasbiedra, kā fiziski, tā arī psiholoģiski. Izvairīgās pieķeršanās pārstāvji jau agri savā dzīvē ir iemācījušies, ka var paļauties vienīgi uz sevi. Tādēļ viņi atstāj neatkarīgu un ļoti patstāvīgu jeb pašpietiekamu cilvēku iespaidu. Bet psiholoģiskajā aspektā viņi jūtas atraidīti, un viņu psihē darbojas kompensācijas mehānisms, kas viņiem liek justies savā ziņā labākiem jeb pārākiem par citiem. (Pašlaik neizplūdīšu aprakstos, ka tā ir psihes aizsargreakcija, kas viņiem kopš mazotnes vienkārši nodrošinājusi izdzīvošanu.) Sarunasbiedra emocionālās izpausmes izvairīgā pieķeršanās tipa pārstāvjiem ir ļoti nepatīkamas. Viņi no tām distancējas ne tikai psiholoģiski, visu racionalizējot, bet, ja iespējams, arī fiziski, pametot telpu un atstājot otru cilvēku vienu ar visām viņa emocijām. Pie kam, uztverot šādu sarunu, kā kārtējo apliecinājumu savai ilgstošajai un stiprajai pārliecībai, ka cilvēkiem nevar uzticēties, ar visu jātiek galā pašam…

Kad trauksmainās pieķeršanās pārstāvis nav saņēmis no sava partnera mīlestības un sava vērtīguma apliecinājumus, kas viņam ir tik svarīgi kā gaiss, viņš pilnībā norobežojas no šāda partnera. Izslēdz viņu no savas dzīves gan fiziski, gan psiholoģiski. Tēlaini sakot, trauksmainās pieķeršanās pārstāvim tāds cilvēks ir miris.

MI ģenerēts attēls

TAURIŅA SPĀRNI: SMADZEŅU BILATERĀLĀS STIMULĀCIJAS METODE SATRAUKUMA MAZINĀŠANAI

 

Pamanu arvien biežāk savā apkārtnē noraizējušos un satrauktus cilvēkus. Iedomājos, ka pavasara saasinājumi un vēlēšanas vēl priekšā, tādēļ dalos ar vienkāršu un pārsteidzoši efektīvu (es jutos pārsteigta par to, cik patiesi iedarbīga tā ir) pašpalīdzības metodi, lai nomierinātos. Vēršu jūsu uzmanību, ka tā neatrisina problēmu, tikai samazina emocionālo saspringumu. Bet ar to ir pietiekami, lai stresa radītā “tuneļa redze” galvā atkāptos un mēs varētu konstruktīvi apdomāt izveidojušos situāciju un sagatavot savu soļu plānu tās atrisināšanai.

Ir dažādas smadzeņu bilaterālās stimulācijas metodes. Iespējams, plašāk zināmā ir EMDR (Eye Movement Desentizitation and Reprocessing) metode. Bet es vēlos izstāstīt par vienkāršu bilaterālo stimulāciju, ko jebkurš var pielietot atbilstoši savai vajadzībai. Runa ir par, tā dēvētajiem, tauriņa spārniem. To izpildes laikā cilvēks viegli pieskaras pārmaiņus vienam savam plecam un tad otram. Pieskārienu radītos sensoros stimulus smadzenēs uztver un apstrādā citi smadzeņu apgabali nekā tie, kuros mīt trauksme un raizēšanās. Kā arī tas apstāklis, ka pieskārieni notiek pašlaik, smadzenēm liek tos uztvert kā prioritāti, un emocionālie pārdzīvojumi tādējādi kļūst sekundāri jeb mazāk svarīgi. Jo smadzeņu galvenais uzdevums ir nodrošināt to nēsātāja fizisko izdzīvošanu. Savukārt vārds “bilaterāls” metodes nosaukumā nozīmē, ka tiek iesaistītas abas smadzeņu puslodes un notiek to darbības sinhronizācija jeb harmonizēšana. Uzsvēršu, ka šajā gadījumā runāju par tagadnē notiekošu situāciju, kas jūs satrauc un streso, nevis par pagātnes traumējošās pieredzes seku mazināšanu. Savā ziņā var teikt, ka šīs metodes laikā smadzenes pārraksta jeb pārveido pašas sevi.

 🦋 Kā izpildīt “tauriņa spārnus”?

1. Apsēdieties ērti. Veiciet vairākas lēnas dziļas ieelpas – izelpas.
2. Sakrustojiet rokas uz krūtīm, plaukstas novietojiet pretī pleciem. Izskatās kā tauriņa spārni.
3. Sāciet pārmaiņus pieskarties vienam un otram plecam. Sev patīkamā ātrumā un stiprumā. Dariet to 30 – 60 sekundes.
4.  Veiciet apzinātu ieelpu – izelpu. Novērtējiet, kā tagad jūtaties.

Lai vieglāk izprast, kā izpildīt “tauriņa spārnus”, pievienoju video, kurā jūs redzēsiet, kā to dara princis Harijs: https://youtu.be/QGiqBazdPGw?si=XVcG4zYNQ8KyWqxH

MI ģenerēts attēls.

KĀ MAZINĀT PSIHOTRAUMAS IETEKMI UZ SAVU MENTĀLO VESELĪBU

 

Esmu intraverts. Visu pārdzīvoju sevī nevis sociālajos tīklos. Gan sēras par manas uzticamās draudzenes Murītes nāvi. Gan pirmo pieredzi, kad to, kuru ļoti mīli, savām rokām aiznes uz eitanāziju.

Pazīstu cilvēkus, kuriem šis viss nav nekas tāds psiholoģiski graujošs. Nu, bija, nomira, viss labi, ņemam nākamo. Man tā nav. Ja mīlu, tad līdz galam. Manam.

Pārdzīvot emocionālo traumu un mazināt tās sekas man palīdzēja neirobioloģija. Pārbaudīju praksē neirozinātnieku ieteikumus. Varbūt šis mans ieraksts noderēs kādam emocionāli ļoti jūtīgam cilvēkam. Iespējams, pat izglābs viņam dzīvību.

Kritiskas ir pirmās 24h pēc traumējošā notikuma. Tad ir spēcīga stresa reakcija (pastiprināta aktivitāte smadzeņu apgabalos, ko dēvē par reptiļa un zīdītāja smadzenēm) un traucēta hipokampa darbība. Hipokamps saistīts ar mūsu īslaicīgo un garlaicīgo (ilgtermiņa) atmiņu. Šo faktoru dēļ traumējošie notikumi teju vai tiek iegravēti mūsu atmiņā ļoti detalizēti un emocionāli. Un šādas atmiņas vēl ilgi pēc notikušā neļauj atgūties pilnībā.

Es tā negribēju, tādēļ man bija plāns. Palūdzu manus tuvākos mīļos cilvēkus pabūt kopā ar mani. Nākamajā rītā pēc Murītes nāves mīļotais vīrietis man sagādāja pārsteigumu – mazu ceļojumu. Mēs aizbraucām uz mazpilsētu, kas abiem bija nepazīstama. Arī pilsētai bija sagatavots mums pārsteigums, balts un pūkains. Bijām nokļuvuši baltā pasakā. Kad izbraucām no mājām, nekas, izņemot kalendāru, neliecināja par ziemu. Mūsu apavi nebija piemēroti brišanai pa sniegu. Mēs slīdējām, turējām  viens otru, bridām izpētīt omulīgo pilsētiņu, smējāmies, sildījāmies kafejnīcā un daudz runājām. Vai es biju aizmirsusi Murīti? Nē. Baltās pūkas, kas krita no debesīm un maigi apsedza mani, bija kā Murītes mīlestība, tīra un bez nosacījumiem. Un tieši šis man tagad ir iegravējies atmiņā, nevis metāla galds klīnikā ar nedzīvo ķermenīti uz tā kā mans mentālais tetovējums.

Neirobioloģiskais pamatojums, kāpēc šīs vienkāršās darbības pirmajās 24h pēc traumas palīdz:

1. Būšana kopā ar savējiem, pieskārieni un apskāvieni, tas viss vairo oksitocīnu jeb tuvības hormonu. Kad asinīs paaugstinās tuvības hormona līmenis, automātiski krītas stresa hormona – kortizola – līmenis. Tā nomierinās dinozaurs (reptiļa smadzenes) un vilks (zīdītāja smadzenes) mūsu smadzenēs. Stresa reakcija kļūst vājāka un aktivizējas cilvēka smadzenes, proti, garoza jeb kortekss.

2. Fiziskās aktivitātes caur muskuļu darbību dabiskā veidā ļauj pabeigt stresa reakciju. Kā arī veicina smadzenēs dopamīna ražošanu. Tas vairo enerģiju un dzīvesprieku.

3. Izpētīt, atklāt sev ko jaunu, piemēram, kādu pilsētu vai apkaimi. Smadzenēs par jaunā apgūšanu un mācīšanās procesiem atbild kortekss jeb, manis jau pieminētās, cilvēka smadzenes. Kad aktivitāte tajās pieaug, samazinās reptiļa un zīdītāja smadzeņu aktivitāte un līdz ar to arī stresa reakcija.

Atbraukuši mājās todien, mēs pikojāmies, jo uz mašīnas vējstikla vēl bija saglabājies sniegs. Lai gan mājas pagalmā nekas neliecināja par ziemas klātbūtni. Tagad zinu, ka aiznest uz eitanāziju kādu, bez kura nespēj iedomāties savu turpmāko dzīvi, ir vēl viena mīlestības seja.