Tēva skaļā balss skan
no otras istabas.
- Tu nedrīksti man
melot! - Vecāki atkal strīdas. Tēvs sit māti.
– Es tev nemeloju! Es
ne ar vienu nesatiekos, neko no tevis neslēpju!
– Kuce tāda!
Atkal sitiena troksnis.
Būkšķis. Viss paliek klusu. Tēvs iznāk no blakusistabas un aizver aiz sevis
durvis.
Es sēžu klusi, istabas stūrī ierāvusies. Tādos brīžos man
bail no sava tēva. Es gribu būt neredzama. Nē, mani viņš nekad nav sitis un
manas māsas arī nē.
Jau iepriekš zinu, ka mamma pie vakariņu galda klusi smaidīs, liekot mums ēdienu uz šķīvjiem. Ja kāds pajautās: “Mammu, kāpēc tev tāds zils sapampums?”, viņa atbildēs, ka ir ļoti neveikla. Paklupusi un ar seju atsitusies pret kumodes aso stūri. Visi klusējot turpinās ēst grūbu putru.
Nesen beidzās karš. Mēs, Padomju Savienība, uzvarējām fašistisko Vāciju. Daudz cilvēku aizgāja bojā, tauta vēl nav atguvusies no zaudējuma. Vajadzīgi cilvēki, kuri atjaunos, atdzīvinās lauksaimniecību. Es gribu piedalīties. Cik manos spēkos, gribu dot savu mazumiņu, lai mūsu zeme ātrāk atgūtos no kara šausmām.
– Papu, es gribu
iestāties komjaunatnē. Mums skolā rīt būs jauno komjauniešu uzņemšana. Kas
grib, var rīt no rīta pirms stundām aiziet pie komjaunatnes sekretāra, uzrakstīt
iesniegumu un iestāties komjauniešos. – Es šos vārdus izšāvu kā no ložmetēja. Labu
brīdi visi ēda klusējot.
– Labi, Anna. Bet
atbildi man, kāpēc tu gribi iestāties komjaunatnē? Paskaties! Es visu mūžu esmu
smagi strādājis, rūpējies par saviem pieciem bērniem un sievu, nekad neesmu
bijis ne komjaunatnē, ne kompartijā. Saki, vai tad mēs tāpēc sliktāk par citiem
dzīvojam?
– Papu, ko tu!?
Protams, ka nē! Es redzu, kā tu katru dienu cīnies, lai mums būtu, ko ēst un ko
uzvilkt mugurā. Paldies tev par to! Bet es neesmu tāda stipra kā tu. Meitenes
var vairāk paveikt, ja strādā kopā ar pārējiem – meitenēm un puišiem. Tāpēc es
gribu iestāties komjaunatnē.
Tajā vakarā neviens
mājās vairs nepieminēja komjaunatni.
Nākamajā rītā mamma pamodināja mani uz
skolu ierastajā laikā. Lūgumu pamodināt mani stundu agrāk, lai es var
pagūt pa meža ceļu aizbrist caur sniegu līdz skolai vēl pirms mācību stundu
sākuma, mamma noignorēja. Neesmu mammai nozīmīga. Es neiestājos komjaunatnē.
Par šo tēmu mājās nekad vairs nerunāja.
Kļuvusi pieaugusi un izmācījusies par skolotāju, es gribēju iestāties komunistiskajā partijā. Šoreiz pat tiku līdz iesnieguma uzrakstīšanai. Bet arī partijā mani neuzņēma. Jo mans, nu jau šķirtā, vīra tēvs, Otrajam pasaules karam sākoties, bija emigrējis uz Angliju. Partijai tādi pārbēdzēju atbirumi cilvēka veidolā nebija vajadzīgi.
– Tu nedrīksti man melot! – Anna kliedza uz
savu astoņgadīgo, šausmās sastingušo, meitu. Mazo Kiru tādos brīžos mātē
biedēja itin viss. Tas, kā māte skatījās uz viņu, kā kliedza un kā bija
pacēlusi roku, lai iesistu ar plaukstu meitai pa seju. Kira vēlējās būt
neredzama…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru