Vai mēs esam vienīgie laimīgie, un vai tiešām mēs esam tik laimīgi, kā to vēlētos Labklājības ministrija?
"Saistībā ar laimi kopējais rezultāts 916 aptaujām, kas tika veiktas 45 pasaules valstīs un aptvēra 1,1 miljonu cilvēku, parādīja, ka vidējais rezultāts, novērtējot 10 ballēs, ir 6,75. Līdz ar ko jāsecina, ka cilvēki visā pasaulē, vidēji ņemot vairāk ir laimīgi nekā nelaimīgi. Piemēram, 84 - 89% amerikāņu, nosakot savu laimes līmeni, uzrādījuši rezultātus, kas augstāki par vidējo rādītāju. Vairākums valstu ievērojami pārsniedz šo vidējo rādītāju, izņemot bijušās padomju bloka valstis, piemēram, Krievija, Baltkrievija, Latvija, kur vidējais novērtējums ir 5 balles." Šis ir citāts no psiholoģijas zinātņu doktores I.Boniwell grāmatas. Pētījumam atsauce uz Myers, D.G. (2000). The funds, friends, and faith of happy people. American Psychologist, 55,1,56-67. Kā arī Argyle, M. (2001). The psychology of happiness. East Sussex: Routledge.
Protams, var jau runāt, ka šie dati ir novecojuši, kā tam arī objektīvi vajadzētu būt. Jo Latvija taču ir pārdzīvojusi "treknos gadus". Un tomēr, kā tad īsteni ir ar to laimi un Latvijas iedzīvotājiem? SKDS pētījuma rezultātos nevar nepamanīt tiešu korelāciju starp laimīgumu un naudas daudzumu. Ja "laime" tiek traktēta, kā subjektīvā labklājība (subjective well-being - SWB), kas zinātniskajā literatūrā tiek izmantota kā jēdziena "laime" sinonīms, tad Dinera un Seligmana pētījums parāda, ka naudas daudzums neietekmē cilvēka subjektīvo labklājību (laimi). Pie noteikuma, ka ir apmierinātas cilvēka bāzes vajadzības. (Diener, E. & Seligman, M.E.P. (2002). Very happy people. Psychological Science, 13, 81-84.)
Vai varbūt Latvijā jēdziena "laime" traktējumam tika izmantota nevis hedoniskā pieeja (laime kā subjektīvā labklājība), bet gan eidemoniskais (grieķu eudaimonia no daimon - patiesais gars) piegājiens? Šo apzīmējumu ieviesa Aristotelis, uzskatot laimes ideju, kas saistīta ar savu vēlmju apmierināšanu, par vulgāru. Viņš apgalvoja, ka cilvēka galvenais mērķis ir viņa cilvēciskā potenciāla realizēšana. Līdzīgi uzskatīja humānistiskie psihologi tādi kā A.Maslous un K.Rodžers, kuri sāka runāt par aktualizāciju (pašaktualizācija). Savukārt psiholoģijas profesore Kerola Riffa ieviesa psiholoģiskās labklājības (psychological well-being) jēdzienu. Izanalizējusi daudzus atšķirīgus piegājienus laimei, viņa nonāca pie secinājuma, ka labklājība sastāv no sešiem komponentiem: sevis pieņemšana (pozitīvs pašvērtējums), personīgā izaugsme, mērķis dzīvē, pozitīvas attiecības ar citiem, apkārtējās vides kontrole (spēja efektīvi pārvaldīt savu dzīvi un apkārtējo vidi) un autonomija.
Kopš 1994.gada Latvijā pie varas esošie cilvēki tik bieži vēlamo ir uzdevuši par esošo, ka es izvēlos tajā, kas attiecas uz laimi, ticēt savai pieredzei un pasaulē atzītām autoritātēm šajā jomā. Atsakos ticēt tam, ka Latvijas iedzīvotāja laime saistās ar to, cik viņam resni vaigi, vai ar to, ka viņam ir bērni. (Bērnu esamība pagarina viņu vecāku dzīves ilgumu, bet neietekmē subjektīvo labklājību.)
Tas, ko man patiešām pasaka šis pētījums: Latvijā gandrīz puse no iedzīvotājiem finansiāli nav apmierinājuši savas pamatvajadzības (fizioloģiskās un drošības). Te tiešām Labklājības ministrijai, kas pasūtīja šo pētījumu, būtu par ko padomāt...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru