M.Bulgakova darbā "Meistars un Margarita" ir vieta, kurā Volands (domāts sātans?) literatūras darbonim jautā, kādi ir viņa plāni šim vakaram. Darbonis pilnām mutēm klāsta, kā vakarā novadīs literatūras galveno darboņu sapulci un ko vēl pēc tam vēlāk ieplānojis darīt. Volands tajā laikā pie sevis nodomā: "Neko tu nevadīsi." Un tiešām - pēc dažam minūtēm komjauniete pie tramvaja stūres nogriež cienījamā darboņa galvu (pārbraucot puisim pāri ar tramvaju), jo Annuška pēcpusdienā nejauši izlējusi uz tramvaja sliedēm burkā nopirkto saulespuķu eļļu. Kad visi notikumi bija savirknējušies secībā, lai piepildītos nenovēršamais, Volands secina: "Cilvēki! Jūs pat vienu vakaru nevarat saplānot..."
Un ir jāpiekrīt viņam. Lietas notiek tāpēc, ka tām ir jānotiek. Diezin vai mēs, cilvēki, ar savām ierobežotajām plānošanas spējām varētu nodrošināt to, ka dzīvība uz mūsu planētas, neraugoties uz to, ka darām visu iespējamo,- karojam, indējam, izraisām slimības, izlietojam resursus u.t.t., vēl joprojām pastāv. Vēl vairāk, arī visus dabas resursus mēs neesam spējuši izsmelt..
Varbūt, ka tas, ko uzskatām par savām kļūdām vai neveiksmēm, nemaz nav neveiksmes. Mūsu rīcība, domas, izteikumi ir kāda lielāka plāna sastāvdaļa? Varbūt Dievs mīt realitātē?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru