Pirms daudz daudz gadiem sātans nolēma pārdot visus sava amata instrumentus. Viņš tos akurāti sarindoja stikla vitrīnā un izlika vispārējai apskatei. Kas tā bija par kolekciju! Te bija Atriebības spīdīgais duncis, bet blakus dižojās Niknuma āmurs. Citā plauktā gulēja Skaudības un Vēlmju loks, un blakus tam izteiksmīgi bija izvietojušās Iekāres un Greizsirdības bultas. Vēl tur bija Baiļu, Lepnības un Ienaida instrumenti. Un tie visi tika lieliski demonstrēti, apkarināti ar cenas un nosaukuma birkām.
Bet vitrīnas pašā skaistākajā plauktā, atsevišķi no visiem pārējiem instrumentiem, gulēja mazs, necils un no skata diezgan nolietots mietiņš, uz kura bija uzraksts "Nomāktība". Pārsteidzoši, bet šī instrumenta cena bija augstāka, nekā visiem pārējiem kopā ņemtiem.
Kāds garāmgājējs pajautāja sātanam, kāpēc viņš tik augstu vērtē šo savādo mietiņu, un viņš atbildēja: "Es tiešām to vērtēju augstāk par visiem, jo šis ir vienīgais instruments manā arsenālā, uz kuru varu paļauties, ja visi pārējie izrādīsies bezspēcīgi." Un viņš maigi noglāstīja koka mietiņu. "Ja man izdodas cilvēkam galvā iedzīt šo mietiņu," turpināja sātans, "tas paver durvis arī visiem pārējiem instrumentiem." Viņš pasmaidīja un piebilda: "Nav nekā nāvējošāka par nomāktību."
No grāmatas "Pasakas koučingam."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru