KĀ STĀSTI PAR SEVI IETEKMĒ MŪSU DZĪVI, NEIROBIOLOĢIJAS SKATĪJUMS

 

Ja jūs, līdzīgi kā es, savā dzīvē gribat laiku pa laikam kaut ko mainīt, tad ir vērts sākt ar stāstiem, ko stāstāt sev par sevi. Mēs katru dienu tos sev stāstām – par savu pagātni, tagadni un nākotni. Šie stāsti veido mūsu pasaules uztveri un uzvedību. Neirobiologs Morans Serfs (Moran Cerf) savās intervijās skaidro, ka mūsu smadzenes nevis vienkārši fiksē notiekošo, bet arī interpretē to, radot subjektīvu realitāti (manā grāmatā tas aprakstīts nodaļā par emocijām). Mūsu atmiņas un domas par nākotni var nebūt visai precīzas, bet tās veido mūsu identitāti un ietekmē visas dzīves jomas.

Kā tas notiek: Smadzenes apstrādā informāciju caur mūsu pārliecību un pieredzes filtriem. Piemēram, ja esam pārliecināti, ka parasti piedzīvojam neveiksmi un mūsu plāni izgāžas, smadzenes meklēs tam apstiprinājumu katrā situācijā. Un tieši tāpat pozitīvi stāsti par sevi var kļūt par spēcīgu instrumentu jaunu iespēju un panākumu veidošanā.

Zinātniskais skatījums: Morans Serfs saka, ka, mainot stāstus savā galvā, mēs burtiski varam mainīt smadzeņu darbību. Tas līdzinās dzīves scenārija pārrakstīšanai, kurā jūs esat galvenais varonis. Piemēram, “es esmu neveiksminieks un lūzeris vietā” var sākt sev teikt “es mācos no savām kļūdām, tagad es par šo lietu zinu vairāk, un es kļūstu stiprāks”. Šie jaunie iestatījumi palīdz izveidot jaunus neironu savienojumus, kas ietekmē mūsu emocijas un uzvedību.

Ko darīt: Sāciet pievērst uzmanību tam, ko jūs sev sakāt par sevi. Var pierakstīt stāstus, kas riņķo galvā, un jautāt sev: tie mani atbalsta vai ierobežo? Pakāpeniski negatīvos apgalvojumus aizstājiet ar konstruktīvākiem. Pamēģiniet uzrakstīt jaunus scenārijus, kur jūs sasniedzat kāroto.

Mainot iekšējos stāstus, mēs mainām savu nākotni. Jūs esat sava stāsta autors un vienīgi jums lemt, kāda būs tā nākošā nodaļa.

Attēls: psiholoģes T.Mužickajas kārts no komplekta "Знаки Вселенной"

DROŠĪBĀ STARP CITĀDO

 

Pamanīju, kā mans ķermenis mazliet saraujas. It kā lai aizņemtu mazāk vietas telpā. Muskuļi nedaudz saspringst, un elpa kļūst mazliet straujāka. Domāju, jums arī pazīstama šī sajūta. Tā nozīmē, ka limbiskā smadzenēs ir pārņēmusi vadību, un notikusi simpātiskās nervu sistēmas aktivācija. Vienkāršāk sakot, stresa reakcija ir sākusies...

Man vajadzēja dažas apzinātas lēnas ieelpas un izelpas, lai vadība smadzenēs atgrieztos prefrontālā korteksa rokās. Jo tikai tad mēs spējam adekvāti izvērtēt notikušo.

Un kas tad te noticis. Visticamāk, naktī (jo šo fotografēju sestdienas rītā pēc pl.8) kāds vai kādi aplējuši šo mašīnu ar krāsu. Tas ir vienīgais fakts šajā brīdī. Viss pārējais manā galvā, ieskaitot personas kustamā īpašuma apzinātu sabojāšanu, ir tikai mana interpretācija. Un tā nevar būt nedz patiesa, nedz nepatiesa, līdz netiks pierādīta reāli.

Bet tas netraucē man emocionēt (lai man piedod VVC, neuzskatu šo vārdu sliktāku par "spējraišiem" un "mācekņiem"). Jums noteikti ir pazīstama šī izjūta, kad šķiet, ka viss taču ir acīmredzami. Un mēs esam gatavi pat uz psiholoģisku agresiju, lai tikai pierādītu citiem sava viedokļa pareizību. Ka šajā gadījumā. Pirmā doma, kas man ienāca prātā, ka tā ir nacisma izpausme. Atvainojos, nacionālās diskriminācijas, nē, neiecietības izpausme. Jo automašīnai ir Krievijas numurzīme. Manas smadzenes, tāpat kā mūsu visu smadzenes, informāciju klasificē un apstrādā, grupējot to. Un smadzenes vienmēr zina, kuras sabiedrības grupas pusē es (jūs, viņi) esmu.

Man psiholoģiski bija ļoti grūti pieņemt kara leģitimizāciju kā konfliktu risināšanas formu. Un karā Ukrainā esmu noasociējusi sevi ar ukraiņiem. Jā, tieši noasociējusi. Jo mūsu smadzenes automātiski ieskaita mūs tajā sabiedrības grupā, kura translē mūsu vērtības. Mēs ikdienā to pat nepamanām, tik ātrs ir šis process. Mēs attopamies jau tikai gala rezultātā, kad skaidri zinām, ka šie ir "mūsējie" un tie - "citādie jeb svešie". Kā jau teicu, signālus, kā smadzenes paveica informācijas šķirošanu, analīzes kritērijus un nonāca pie rezultāta, lielākoties gadījumos mēs nepamanām. Bet mēs ekselenti protam post factum noargumentēt savu smadzeņu izdarīto izvēli. Parasti mani tas uzjautrina, kad cilvēki ar putām uz lūpām argumentē, kāpēc "viņi" ir nepareizie un kāpēc "mēs" esam pareizie. Un tas notiek ne tikai nacionālās neiecietības gadījumos. Mēs tieši tāpat izpaužamies rases, dzimumu līdzvērtības, ticības un seksualitātes jautājumos.

Lūdzu piedošanu tiem, kuru uzmanību esmu tik ilgu laiku aizkavējusi ar šo fotogrāfiju. Vēl tikai pēdējais. Mīļie draugi un superīgie profesionāļi, es jūs patiesi cienu. Kāpēc jūs paši neticat, ka esat īstenas autoritātes saviem vēl mazajiem bērniem? Kāpēc citu cilvēku mīlestības izpausmes izraisa jūsos tādu apdraudējuma sajūtu, ka jūs esat gatavi psiholoģiski un reizēm arī fiziski agresīvi aizstāvēt to, kam neviens neuzbrūk un ko jūs saucat par tradicionālo ģimeni? Vai patiesi vairākas tūkstošgades pastāvējušais homo sapiens bioloģiskās sugas reproducēšanās veids pašlaik, mūsdienu sabiedrībā, ir tik ļoti apdraudēts, ka jāuzbrūk līdzcilvēkiem, kuri mīl savādāk? Ar ko tad mēs atšķiramies no agresora, kurš iebrūk kaimiņa mājā, lai tur ieviestu savus noteikumus un kārtību?