BAGĀTĪBA, KAS TEV LEMTA JAU KOPŠ PIEDZIMŠANAS

Kādā no J.Berga grāmatām izlasīju skaistu stāstu par trūcīgo mežsargu, kurš ar savu ģimeni un vienīgo, jau krietni padzīvojušo, gotiņu dzīvoja nabadzīgā būdiņā meža vidū. Reiz šai būdiņai garām brauca kabalas skolotājs kopā ar saviem audzēkņiem. Tā kā jau bija vēls vakars, mežsargs piedāvāja ceļiniekiem naktsmājas. Skolotājs piekrita apmesties uz nakti pie mežsarga. Viesmīlības likumi noteica mežsargam klāt galdu un cienāt viesus ar visu, ko vien viņi paši vēlēsies. Apjautājies skolotājam, ko viņš vēlēsies vakariņās, mežsargs saņēma tādu delikatešu sarakstu, ka uz vietas nobāla un sastinga kā akmenī cirsts. Sarakstā bija gan austeres kādās tur mērcēs, gan izmeklēti augļi un gardumi. Arī audzēkņi jutās pārsteigti, jo skolotājs nekad iepriekš nebija uzvedies tik netaktiski. Mežsargs smagi nopūtās, bet viesmīlība paliek viesmīlība, noplēsa savai būdiņai apšuvumu, pārdeva to kopā ar gotiņu, nopirka skolotājam cienastu un uzklāja bagātīgu vakariņu galdu. Viesi paēda, pārlaida nakti, no rīta pateica paldies viesmīlīgajam saimniekam un devās ceļā. Mežsargs, palicis viens pret vienu ar savu izmisumu, jo viņam vairs nebija nekā, ar ko pabarot savu ģimeni, pat jumta īsteni virs galvas nebija, devās dziļi mežā, lēja gaužas asaras un skaļi sauca pēc palīdzības. Mežā sastaptie cilvēki vairījās no viņa, neviens nesniedza palīdzīgu roku. Tikai viens vīrs piegāja pie mežsarga un sacīja: "Esmu tevi jau agrāk redzējis šajā mežā. Tu liecies lāga cilvēks. Esmu ļoti turīgs vīrs, un man atvēlētais laiks strauji tuvojas beigām. Bet cilvēkus, kas man ir apkārt, interesē tikai mana nauda un īpašumi. Redzu, ka tev tā šobrīd varētu noderēt." Un turīgais vīrs novēlēja visu savu bagātību trūcīgajam mežsargam. Drīz pēc tam bagātnieks nomira, un mežsargs ar savu ģimeni pārcēlās uz dzīvi pilī. Juta viņš, ka visas šīs pārmaiņas kaut kā ir saistītas ar kabalas skolotāja vizīti. Mežsargs, tagad jau bagātais, ņēma pusduci zirgu, iejūdza zelta karietē un devās pie skolotāja. Audzēkņi, šo skatu redzot, bija ļoti pārsteigti, atpazīstot staltajā, bagātajā vīrā trūcīgo mežsargu. Uz mežsarga jautājumu, kā tas viss saistīts, skolotājs atbildēja sekojošo: "Kad tu piedzimi, tev bija lemta bagātības pārpilna dzīve. Bet tu pieticīgi samierinājies ar savu nabadzīgo būdiņu un veco gotiņu. Radītājs respektēja tavu izvēli. Šādā situācijā pasniegt tev bagātību, kas bija tava jau kopš dzimšanas, nozīmētu rīkoties pret tavu gribu. Tādēļ vajadzēja atņemt to pēdējo, kas tev vēl piederēja, lai tu sāktu saukt pēc palīdzības un lai beidzot tavā dzīvē ienāktu bagātība, kas tev bija lemta jau no paša sākuma."

Manuprāt, šis stāsts ir arī par pašapziņu. Cik vērtīgs tu esi pats savās acīs? Vai tu samierinies ar mazumiņu, neticot, ka tev jau kopš dzimšanas ir lemta bagātības pārpilna dzīve? Kā tas izpaužas attiecībās ar citiem cilvēkiem? Labāk kaut kādas attiecības, nekā vispār nekādas? Un ja nu tāda veidā tu aizšķērso ceļu tām attiecībām, par kurām esi sapņojis visu mūžu?