IESLĒDZAM SAVU MOTIVĀCIJU UZ MĒRĶI

Tu lasi šo, acīmredzot, tādēļ, ka meklē vēl ceļus un paņēmienus, kā nokļūt savā mērķi. Jo ja tu tur jau būtu, tu vienkārši izbaudītu savu uzvaru 😊. Man tev ir divas labas ziņas.

1. Zaudējums nav iespējams. Jo tu šajā spēlē nevis piedalies vai centies uzveikt kādu pretinieku, piemēram, sevi, bet gan esi cilvēks, kurš radījis šo spēli. To, kuru tu spēlē katru dienu un sauc par savu dzīvi. (Protams, ir iespējams, ka tu šo visu pasākumu, sākot no perfektā atspulga spogulī un beidzot ar pareizo skatienu uz kartupeli zupā, uztver ārkārtīgi nopietni. Ja tā, tad lai tev izdodas! Ar nopietnu seju nodzīvot nopietnu dzīvi, darot nopietnu darbu, veicot nopietnu socializēšanos darbadienu vakaros reāli un virtuāli, nopietni ceļojot, nopietni mīlot un nopietni reproducējoties.)

2. Trīs sarakstu tehnika spēcīgi ieslēdz motivāciju un palīdz mazināt pretestību ceļā uz savu mērķi. Un jā, pretestību nerada kaut kas ārpusē. To rada mani iestatījumi - uzskati, pārliecības, kas balstītas iepriekšējā pieredzē un pamatotas ticībā, kas man ir un kas nav iespējams, konkrēti man. Tātad būs nepieciešams papīrs un rakstāmais.

Pirmais saraksts. Tajā mēs aprakstām vismaz 30 punktus, kas manā dzīvē mainīsies, kad mērķis būs sasniegts. Kā mērķa sasniegšana mainīs manu dzīvi. Vēlams, uzrakstīt vairāk nekā 30 punktus. Ja cilvēks nespēj atrast vismaz 30 cēloņus, kādēļ viņš grib to, ko grib, kādēļ viņam tas ir svarīgi, ka tas ietekmēs viņa dzīvi, tad šādam cilvēkam ir gribēšana pašas gribēšanas dēļ. Nevis mērķis, ko sasniegt.

Otrais saraksts. Te mēs rakstām atbildi uz jautājumu "Kas nenotiks, kad mans mērķis būs sasniegts?". Visi punkti šajā sarakstā parādīs mūsu sekundāros ieguvumus no tā, ka atrodamies šobrīd tur, kur atrodamies. Vai esam gatavi atteikties no šiem labumiem, kas mūs notur status quo?

Trešais sarakts. Atbildes punkti uz jautājumu "Kas notiks, ja tas nenotiks, ja es nesasniegšu savu mērķi?" precīzi parādīs iemeslus, kāpēc mēs šodien atrodamies tur, kur atrodamies. Es neteikšu priekšā, ko jūs tur ieraudzīsiet, tikai pateikšu, ka bailes ir spēcīga enerģija, un Visums ir dāsns - ko mēs izstarojam lielāko laika daļu, to arī saņemam.

MĒS SASNIEDZAM TIKAI TO, KO SEV ATĻAUJAM

 Par manu pieeju. Apvienoju praktisko neirobioloģiju ar cilvēka bezapziņas praktiski neierobežotajām iespējām īstenot materiālajā realitātē visu, ko cilvēks patiesi vēlas. Bieži vien, tam nepieciešama atsevišķu ierobežojošo uzstādījumu nomaiņa cilvēka bezapziņā. Un protams, to cilvēks var paveikt patstāvīgi. Šeit algoritms, kā to paveikt:

Man ir instrumenti, kurus dodu cilvēkam, un tie, kā likums, ir vienkārši savā izmantošanā. Bet vienkārši un viegli nav viens un tas pats. Lai sasniegtu rezultātu, instruments jālieto regulāri, kamēr jaunie neironu savienojumi smadzenēs nostabilizējusies tiktāl, ka domāšanas paternos un uzvedībā ir kļuvuši par jaunu ieradumu. Šajā vietā daudziem iestājas aplauziens, un viņi paliek tajā pašā vietā kur bijuši, turpinot neauglīgi sapņot un vilties sevī, jo "sapnis taču ir nesasniedzams...".

Vienīgais šķērslis, kas stāv manā ceļā uz mērķa sasniegšanu, esmu es pati. Precīzāk sakot, iestatījumi manā galvā. Jo ikviens dzīvē sasniedz tikai to, ko viņš pats sev atļauj.

NAUDA DARBĀ NAV SVARĪGA?

 

Kad strādāju televīzijā (attēlā meitene ar brillēm uz matiem), biju jaunības maksimālisma pilnbriedā. Tolaik arī mūsu valsts bija pavisam jauna, tikai dažus gadus iepriekš atguvusi neatkarību un no Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas kļuvusi par Latvijas Republiku. Tāpēc tolaik es būtu varējusi strādāt tikai par ideju, par iespēju ko darīt idejas vārdā. Tāds ir ideālisms manā izpildījumā - īstenot to, kam ticu no visas sirds. BET pat tolaik es dzīvoju fiziskā realitātē, tāpat kā tagad. Un fizisks ķermenis fiziskā realitātē grib ēst, tam ir auksti, ja vējā tas stāv pliks un ja nav kur patverties lietū un salā, jo tas kļuvis par bezpajumtnieku... Tādēļ pat jaunības maksimālisma pilnbriedā man bija svarīgi saņemt naudu par savu darbu.

Un tieši naudas aspekts mani mulsina šodienas korporatīvās kultūras paradigmā. Kurā attiecībā uz darbiniekiem dominē uzņēmuma ieguldījumi darbinieku labjūtībā (wellbeing) darba laikā, virkne "lai mēs mīļi dzīvojam" visdažādākajos izpildījumos - no tiešā vadītāja, no tiešajiem kolēģiem un netiešajiem sadarbības partneriem, no organizācijas vadības un no uzņēmuma īpašniekiem vismaz reizi gadā korporatīvās pieklājīgās pakniksēšanas pasākumos. Sakiet lūdzu, vai šī ir kāda rotaļa profesionālajā vidē, kuru mēs visi spēlējam, pieklājīgi smaidot viens otram sejā un aiz muguras, kuras divi galvenie noteikumi ir: 1. Izliecies, ka nauda nav svarīga. 2. Izliecies, ka biznesa mērķis nav gūt peļņu saimnieciskās darbības rezultātā un ka darbinieki uzņēmumā neatrodas tādēļ, lai uzņēmums nopelnītu, vēlams, vairāk naudas nekā iepriekšējā pārskata periodā. ?

Ja tā, tad man ir slikta ziņa. Izņemiet no profesionālās darbības vienādojuma naudu, pamēģiniet nesamaksāt darbiniekiem darba algu vismaz vienu mēnesi, un paskatieties, cik daudz darbinieku paliks uzņēmumā strādāt par labjūtību darba laikā. Es to pavisam nopietni, ar atbildību pret indivīdu kritisko domāšanu, proti, neticiet man uz vārda, pārbaudiet paši un pēc tam uzrakstiet man savu atgriezenisko saiti par to, ir vai nav nauda svarīga darba attiecībās.

Foto no mana personīgā arhīva.